Foto: B. Koļesņikovs © AFI
No Eiropas Padomes izskanējis sauciens nacionālajām tiesām būt partneriem cilvēktiesību aizsardzībā, jo no Austrumeiropas, arī Latvijas saņemto sūdzību lielais skaits radījis noslogojumu Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Latvijas tiesas vēl visumā kūtras, piemērojot lietās Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.
Nesen, tikai pirms diviem mēnešiem Eiropas Padome Strasbūrā organizēja semināru, kurā vairāk nekā 35 Eiropas valstu Augstāko tiesu tiesneši, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) tiesneši, nacionālo valstu valdību pārstāvji, kā arī citi praktizējoši juristi apsprieda nepieciešamību pastiprināt sadarbību cilvēktiesību aizsardzības jomā starp ECT un nacionālajām tiesām. Sūdzību lielais skaits, kas tiek iesniegts ECT no Centrālās un Austrumeiropas valstīm, tajā skaitā arī no Latvijas[1], un tā rezultātā radītais ECT noslogojums lietu izskatīšanā bija galvenie iemesli, kāpēc no Eiropas Padomes izskanēja sauciens nacionālo tiesu virzienā būt partneriem cilvēktiesību aizsardzībā. Proti, piemērot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju nacionālajās tiesās izskatāmajās lietās, kur to prasa lietas faktiskie apstākļi, un ievērot to, ka cilvēktiesību ievērošanas pārbaudē ECT loma ir subsidiāra.
Kāda ir konvencijas piemērošanas pieredze Latvijas tiesās? Vai Latvijas tiesas šobrīd var saukt par ECT partneri cilvēktiesību aizsardzībā? Atbildes uz šiem jautājumiem iezīmēja šā gada 5.novembrī notikusī cilvēktiesību ekspertu un tiesnešu diskusija par ECT prakses izmantošanu Latvijas tiesu spriedumos. Tāpēc turpmāk rakstā tiks apkopoti galvenie secinājumi, kuri šī pasākuma gaitā tika izdarīti no trīs sekojošiem Latvijas tiesu spriedumiem: Satversmes tiesas spriedums Administratīvo pārkāpumu pārsūdzības lietā;[2] Augstākās tiesas Senāta spriedumi lietā Inga Muhina pret Centrālcietumu un lietā Laimonis Strujevičs pret AS “Diena” un Aivaru Ozoliņu.
Konvencijas piemērošanas pieredze Latvijas tiesās ir jāskata atsevišķi vispārējās juridiskcijas tiesās un Satversmes tiesā. Satversmes tiesa ir tālu priekšā vispārējām jurisdikcijas tiesām konvencijas piemērošanā gan pēc apjoma, gan kvalitātes. Satversmes tiesa neaprobežojas ar atsauci uz lietā piemērojamo konvencijas pantu, kā tas daudzos gadījumos vēl ir raksturīgs vispārējās jurisdikcijas tiesām. Piemērojot konvenciju, Satversmes tiesa interpretē attiecīgo cilvēktiesību garantiju, atsaucoties uz ECT nolēmumiem, kas atklāj attiecīgā konvencijas panta saturu, kā arī uz tiesībzinātnieku komentāriem par konvencijas piemērošanu. Tomēr ECT prakses un komentāru grāmatu izmantošanā Satversmes tiesas spriedumos ir vērojamas dažas nepilnības. Piemēram, izmantojot ECT nolēmumos atvasinātos principus, tiek aizmirsts konteksts, kādā tie atvasināti, kā arī netiek izdarītas atsauces uz tiem ECT nolēmumiem, kas ir visatbilstošākie aplūkojamai situācijai. Atsauces uz tiesībzinātnieku komentāriem par konvencijas piemērošanu tiek izdarītas ne tikai tad, ja tajos tiek attīstīti tiesību doktrīnas jautājumi, bet arī gadījumos, kad šie komentāri tikai apstiprina to, kas rakstīts konvencijā un ECT spriedumos.
Lai arī vispārējās jurisdikcijas tiesas visumā ir kūtras konvencijas piemērošanā lietās, kad attiecīgās lietas faktiskie apstākļi to prasa, un dažreiz pat ignorē vienas no lietā iesaistītām pusēm argumentu par konvencijas piemērošanas nepieciešamību konkrētā lietā, tomēr daži vispārējo jurisdikcijas tiesu taisītie spriedumi ir labs paraugs citām Latvijas tiesām ņemt vērā un piemērot savā praksē konvenciju, kad tas nepieciešams. Tomēr arī šajās lietās ir sastopamas savas nepilnības. Pirmkārt, konvencijas attiecīgais pants netiek lasīts kontekstā ar visu konvenciju vai arī ar attiecīgo nodaļu, kurā šis pants ir ietverts. Otrkārt, atsaucoties uz ECT praksi, tiek aizmirsts, ka ECT pieņemtais lēmums konkrētajā lietā balstās uz šīs lietas īpašajiem apstākļiem un ka, attiecinot to uz nacionālajā tiesā izskatāmo lietu, ir jāpārbauda, vai attiecīgā ECT lieta ir salīdzināma ar to notikumu, kas ir pamatā nacionālajā tiesā ierosinātajai lietai. Visbeidzot, konvencijas piemērošanas metodoloģijā trūkst rūpīgas pieejas. Piemēram, atsaucoties uz kādu ECT lietā nodibinātu principu, netiek veikta precīza citēšana, kas sprieduma lasītājam atsevišķos gadījumos var pat radīt neskaidrības par attiecīgā tiesas secinājuma atbilstību.
Kā zināms, Latvijas tiesneši nevar izvairīties no konvencijas piemērošanas, izskatot lietas, kur tiek skarti cilvēktiesību aizsardzības jautājumi. Tajā pašā laikā nacionālajām tiesām, izvērtējot kāda secinājuma atbilstību konvencijai un ECT praksei, vispirms ir labi jāpārzina konvencijā iekļauto tiesību normu saturs un ECT prakse. Tas, protams, ir ilgtermiņa uzdevums, kas var prasīt ne tikai zināšanas, kā piemērot cilvēktiesības, bet arī valodu prasmi, lai iepazītos ar konvencijas attiecīgā panta saturu. Šajā darbā svarīga ir ne tikai paša tiesneša iniciatīva, bet arī valsts atbalsts.
______________
[1] Piemēram, pret Latviju 1999.gadā bija 29 reģistrēti pieteikumi, 2000.gadā – 79, 2001.gadā – 126. Dati no European Court of Human Rights – Annual Report 2001.
[2] Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279.panta otrās daļas un 280.panta pirmās daļas 4.punkta daļā, kas nosaka, ka tiesas spriedums lietā par amatpersonas lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu ir galīgs, un Latvijas Civilprocesa kodeksa 239.panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91.un 92.pantam, kā arī 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantam: Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2001-17-0106. Latvijas Vēstnesis, 2002.gada 26.aprīlis, nr.95.
Eiropas Cilvēktiesību konvencija
Mārtiņš Mits "ECT nolēmumu izmantošana Satversmes tiesā: Administratīvo pārkāpumu pārsūdzības lieta"
Seminārs "Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izmantošana Latvijas tiesās"