Raksts

Latvijas suverenitāte un lielvalstis


Datums:
20. novembris, 2001


Foto: © AFI

Vai Latvija kā maza valsts pēc 11.septembra notikumiem nav kļuvusi vēl mazāka globālajā politikā? Starptautiskās vides fragmentēšanās mazām valstīm nav labvēlīga un Latvija no negatīvām sekām var izvairīties tikai ciešāk integrējoties reģionālajās struktūrās. Tas nozīmēs arī zināmu atteikšanos no atsevišķiem suverenitātes elementiem, bet mazas valsts absolūta suverenitāte ir tikai ilūzija.

Latvija ir maza valsts. Tās statusa izmaiņas 20. gadsimtā ir bijušas cieši saistītas ar starptautiskās sistēmas transformāciju un lielvalstu politiku. Globālie un reģionālie procesi ietekmējuši gan neatkarīgas valsts izveidošanu un atjaunošanu, gan arī tās zaudēšanu. 21.gadsimts ir atnācis ar globalizētas pasaules struktūru un izpausmēm, bet mazām valstīm prioritātes tomēr ir līdzīgas kā iepriekš – nodrošināt suverenitātes neatgriezeniskumu, pilntiesīga un ietekmējoša starptautiskās politikas subjekta statusu. 11. septembra notikumi ir tikai palielinājuši aktualitāti jautājumiem par to, kāda tad ir Latvijas loma un spēja ietekmēt starptautiskos procesus, vai Latvija kā maza valsts nav kļuvusi vēl mazāka globālajā politikā? Vai, par spīti atzinumam, ka “pasaule vairs nekad nebūs tāda kā vakar”, tieši pagātnes tendences – ar uzsvaru uz lielvalstu interešu sadursmi un saskaņošanu – var izrādīties izšķirošas mazas valsts suverenitātes trajektorijā?

Pirmās Latvijas Republikas neatkarības izveidošanai un stiprināšanai 1918.-1920. gadā bija nepieciešama tautas vēlme to sasniegt un apņēmība par to cīnīties. Tomēr ne mazāk svarīgi jaunas valsts dzimšanā un atzīšanā bija labvēlīgi starptautiskie apstākļi. ASV prezidenta Vilsona tautu pašnoteikšanās tiesību principu ideālisms sniedza Baltijas tautām morālo un legālo pamatojumu valsts neatkarības veidošanai. Tomēr reālais pamats Baltijas valstu neatkarībai izveidojās Krievijas impērijas sabrukuma un sekojošā atšķirīgu lielvalstu interešu sadursmes rezultātā. Paradoksāli, bet tieši stratēģisko interešu pretnostatījums šajā varas vakuumā padarīja par iespējamu Baltijas valstu neatkarību, kas faktiski nebija nevienas lielvalsts iecerēs. Vācu karavīri noturēja lielinieku armiju 1919.gada sākumā pie Ventas vācu revanšistu tālejošu plānu ietvaros “Versaļas gredzenu” pārraut caur Baltiju. Šie plāni gan neīstenojās, jo Rietumu lielvalstis, kas nevēlējās Vācijas ietekmes palielināšanos reģionā, izdarīja spiedienu uz karu zaudējušo Vāciju un arī sniedza militāro atbalstu Baltijas valstu armijām. Savukārt sabiedroto, it īpaši ASV un Francijas, mērķi atjaunot “vienotu un nedalāmu” Krieviju izgaisa Krievijas pilsoņu kara laukos. Padomju Krievijas tālākajiem centieniem atjaunot cariskās impērijas robežas svītru pārvilka “Vislas brīnums” 1920.gada augustā, kad Polijas armija Varšavas pievārtē sakāva lieliniekus. Polijas neatkarība nodrošināja Baltijas valstīm Krievijas atzīšanu “uz mūžīgiem laikiem” vēl gandrīz 20 gadus. Polijas neatkarības iznīcināšana 1939. gadā gan lielvalstu vienošanās (PSRS, Vācija), gan nevēlēšanās iesaistīties (Rietumu demokrātijas) rezultātā faktiski noveda pie status quo ante, kad Krievija gandrīz pilnībā (nozīmīgākais izņēmums Somija) atjaunoja savu 1914.gada robežu. Cerības pēc Rietumu demokrātiju atbalsta Baltijas valstu neatkarībai pēc 2. pasaules kara palika ilūzijas. Tikai PSRS impērijas sabrukums 1991. gadā vēlreiz deva iespēju Baltijas tautām kļūt suverēnām.

Pēc aukstā kara beigām izveidojusies uni-multilaterālā pasaule ar izteikti dominējošo ASV lomu, bet vienlaikus uzsvaru uz saskaņošanas mehānismu izplatīšanu un skaidru nostāšanos pret vardarbīgām izmaiņām, ir bijusi labvēlīga mazām valstīm, īpaši Baltijai. Arī NATO paplašināšanas projekts līdz šim, nenoliedzami sasaistē ar zināmām stratēģiskām un ekonomiskām interesēm, sekojis mērķim aizstāvēt un izplatīt demokrātiskās vērtības un ideālus, kas vienmēr ir bijušas viens no virzītājspēkiem ASV ārpolitikā un sabiedrības motivēšanā. 11.septembra notikumi gan atsauc atmiņā sera Halforda Džona Makkindera apgalvojumu 20. gadsimta sākuma darbā ar zīmīgo nosaukumu “Demokrātiskie ideāli un realitāte”, ka demokrātijas atsakās domāt stratēģiski, kamēr tās nav spiestas to darīt aizsardzības nolūkos. Tiešām, var rast pamatojumu atzinumiem, ka teroristu triecieni Ņujorkā un Vašingtonā ir atgriezuši ASV “realitātē” un piespieduši to domāt stratēģiski, visupirms veicinot lielvalstu, it īpaši ASV un Krievijas, sadarbību un to nacionālo interešu savstarpēju ievērošanu terorisma apkarošanas vārdā. Buša un Putina savstarpējā atbalsta un labvēlības politika atsauc atmiņā 70.gadu Henrija Kisindžera reālpolitikas centienus pēc détente lielvalstu attiecībās. Putina uz sadarbību vērstā diplomātija, atteikšanās no Jeļcina perioda agresīvā toņa un nekonsekvences Rietumu valstu uztverē ir padarījusi Krieviju par normālu lielvalsti un potenciālu sabiedroto, kā arī par faktoru, kas var piedot zināmu piesardzības devu Baltijas valstu optimismam par ātru uzņemšanu NATO. Un tomēr kategoriski secinājumi par turpmāku lielvalstu interešu saskaņošanu, arī attiecībā uz mazām valstīm, būtu ne tikai pāragri, bet ignorētu līdz šim pastāvošās tendences un principus, pie kuriem pieturējusies ASV un kas arī nodrošinājuši tās globālo ietekmi un leģitimitāti.

11.septembra sekas starptautiskajā sistēmā parādīs tālākie notikumi. Fragmentācijas un integrācijas procesi, kas vienlaicīgi norisinājās kopš Aukstā kara beigām, iespējams, gūs papildus intensitāti. Globālās fragmentācijas kontekstā saglabāsies valstis, kas ir “vienlīdzīgākas” nekā pārējās un ar spēcīgāku ietekmi “lielās” politikas veidošanā. Mazām valstīm, it īpaši atsevišķu lielvalstu ģeopolitisko, ģeostratēģisko un ģeoekonomisko interešu zonā izvietotajām valstiņām, fragmentēta starptautiskā vide nevar būt labvēlīga. Latvijas no fragmentācijas procesu negatīvajām sekām var izvairīties tikai caur ciešāku integrāciju reģionālajās struktūrās. Caur integrāciju ne tikai formālā un institucionālā līmenī, bet arī apzinoties starptautisko tendenču daudzšķautņainību, izmaiņas draudu uztverē un partneru izvēlē. Integrēšanās dziļumu un valsts tālāko attīstību noteikts spēja pieņemt un pielāgoties integrācijas koncepta mainīgajām izpausmēm. Tas nozīmēs arī zināmu atteikšanos no atsevišķiem suverenitātes elementiem, bet mazas valsts, un it īpaši Latvijas, absolūtas suverenitātes iespējamība ir tikai ilūzija.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!