Foto: Seth Sawyers
Latvijas rīcība, samazinot pensijas un pabalstus, nav vērtējama no Eiropas Savienības tiesību viedokļa. Jautājums par pensiju un pabalstu apmēru ir pašas dalībvalsts kompetencē.
Pasaules ekonomiskā krīze dažādi skar dažādas valstis, tomēr gandrīz katrā pasaules malā valdības ir spiestas rēķināties ar budžeta samazināšanu. Līdz ar to rodas jautājums — kur tieši var ietaupīt?
Latvijas Republikas Satversme paredz, ka viens no valsts uzdevumiem ir nodrošināt pamattiesības, tajā skaitā — arī tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos[ 1 ], kā arī tiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu.[ 2 ] Protams, ekonomiskā krīze var piespiest mainīt spēles noteikumus, piemēram, mainīt pabalstu apmēru vai piešķiršanas nosacījumus. Bet, neapšaubot sociālo tiesību realizācijas ciešo saistību ar katras valsts iespējām, tomēr vērā ņemama ir šāda cilvēktiesību atziņa — ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties, jo šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs.[ 3 ]
Vēl jo vairāk, Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir izlīdzināt sabiedrībā būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu.[ 4 ] Līdz ar to, lemjot par budžeta līdzekļu sadali, likumdevējam uzlikts pienākums ievērot sociāli atbildīgas valsts principu.
Ne ES, bet pati dalībvalsts
Nesen likumdevējs samazināja pensijas un pabalstus.[ 5 ] Autora mērķis nav vērtēt minēto samazinājumu satversmību — to drīz darīs Satversmes tiesa.[ 6 ] Tomēr būtu interesanti noskaidrot, vai un kā uz šo samazināšanu būtu jāreaģē Eiropas Savienības institūcijām — pirmkārt, Eiropas Komisijai, kuru Latvijas Republika par savu nodomu iepriekš ir informējusi.[ 7 ]
Eiropas Kopienas dibināšanas līgums paredz, ka viens no Kopienas pamatuzdevumiem ir „panākt augstu sociālās aizsardzības līmeni”, kā arī „paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti”.[ 8 ] Tādējādi visu, ko dara Eiropas Komisija, būtu jāvērtē, skatoties caur šo prizmu. Cits pants ir tieši veltīts sociālajām tiesībām. Tas paredz, ka Kopiena un dalībvalstis par saviem mērķiem izvirza arī pienācīgu sociālo aizsardzību un cīņu pret sociālo atstumtību.[ 9 ] Pantā ir atsauce uz 1961.gada Eiropas Sociālo hartu un 1989.gada Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām. Principu līmenī izskatās skaisti un pārliecinoši, bet šīs normas pašas par sevi nedod ES institūcijām pilnvarojumu rīkoties sociālo tiesību jomā — jāmeklē tieša norāde uz to, vai un kā drīkst pieņemt juridiski saistošus lēmumus.
Kopiena atbalsta un papildina dalībvalstu darbību attiecībā uz darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu un sociālo aizsardzību.[ 10 ] Tādējādi primārā loma pieder dalībvalstīm. Tomēr šajā jomā ar direktīvām var noteikt vien minimālās prasības, kas pakāpeniski jāievieš, katrā dalībvalstī ievērojot nosacījumus un tehniskos noteikumus.[ 11 ] Šādas direktīvas Padome drīkst pieņemt vienprātīgi, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju. Citiem vārdiem, demokrātiski ievēlētajiem Eiropas Parlamenta deputātiem pieder tikai sekundārā loma, bet ES dalībvalstu ministriem savā starpā jāpanāk pilnīgs konsenss par direktīvas saturu. Prasība pēc vienprātības saglabāsies arī pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās.
Pastāv vēl viens ierobežojums — šādas direktīvas neietekmē dalībvalstu tiesības definēt savu sociālā nodrošinājuma sistēmu pamatprincipus un nedrīkst būtiski ietekmēt šo sistēmu finansiālo līdzsvaru[ 12 ]. Tāpēc diez vai tuvākajā nākotnē dienasgaismu ieraudzīs direktīva par darba algas vai sociālo pabalstu minimālo apmēru, jo dalībvalstīm būs grūti nodrošināt vienprātību, ievērojot eksistējošās atšķirības sociālo tiesību jomā un dažādus viedokļus par valsts lomu. Šobrīd šādu normu vienkārši nav, tāpēc ES institūcijām nav pamata vērtēt Latvijas rīcības atbilstību tām.
Vājās pilnvaras
Tajā pašā laikā ES Pamattiesību harta paredz, ka Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociālajiem pakalpojumiem.[ 13 ] Pamattiesību harta uzskaita arī situācijas, kādās nodrošināma aizsardzība. [ 14 ] Vai tas nozīmē, ka sociālās tiesības ir juridiski saistošas ES tiesību sistēmā?
ES Pamattiesību harta kļūs par juridiski saistošu dokumentu tikai ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos. Taču jau tagad sociālās tiesības ir saistošas ES, kā arī dalībvalstīm, kad tās rīkojas ES tiesību ietvaros,[ 15 ] piemēram, piemērojot ES regulu vai direktīvu. Turpretī, ja dalībvalsts rīkojas ārpus ES tiesībām (tādās jomās, kurās ES nav tiesīga iejaukties, bet visa kompetence pieder dalībvalstīm) Eiropas Kopienu tiesai nav pilnvaru spriest par nacionālo normu atbilstību pamattiesībām.[ 16 ] Tādējādi Latvijas rīcība, samazinot pensijas un pabalstus, nav vērtējama no ES tiesību viedokļa— jautājums par pensiju un pabalstu apmēru ir pašas dalībvalsts kompetencē.
Protams, Padomes Regula[ 17 ], saskaņā ar kuru Latvijai ir piešķirta finansiāla palīdzība, nenosaka ES institūcijām pienākumu pārbaudīt saskaņoto pasākumu ietekmi uz sociālo vidi. Regulas 5.pants tikai piemin, ka Komisija regulāri pārbauda, vai ekonomikas politika dalībvalstī, kura saņem Kopienas aizdevumu, saskan ar Padomes nosacījumiem. Taču, ja jau sociālās tiesības ir saistošas pašai ES, Komisijai pašai pēc savas iniciatīvas būtu jāpārbauda, vai dalībvalsts politika atbilst sociālo tiesību standartiem. Šis jautājums, iespējams, dienas kārtībā parādīsies arī Komisijas attiecībās ar citām dalībvalstīm — palīdzības saņēmējām. Tāpēc skaidrības labad pašā Regulā būtu jāparedz plašāks saskaņoto pasākumu izvērtējums. Citādi atsevišķās dalībvalstīs vārdi par augstu sociālās aizsardzības līmeni kā ES uzdevumu izraisīs tikai smīnu.
Kādus secinājumus var izdarīt? ES pilnvaras sociālo tiesību jomā ir pārāk vājas, lai no tās institūcijām prasītu rīkoties, lai neciestu Latvijas iedzīvotāju sociālās tiesības. Tomēr atsevišķos gadījumos ir iespējas mazliet ietekmēt situāciju, un šīs iespējas Komisijai būtu jāizmanto. Tomēr primārā atbildība ir uzlikta Latvijas valstij, un tieši Latvijas varas iestādēm jārūpējas par to, lai valsts ievērotu sociāli atbildīgas valsts principu. Protams, var mēģināt grozīt Satversmi un atteikties no pamattiesību garantēšanas vispār. Bet tad rodas jautājums, vai šāda valsts ir vajadzīga tās iedzīvotājiem.
* Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas padomnieks pamattiesību, tieslietu un iekšlietu jomā. Raksts atspoguļo autora viedokli un nesaista Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.