Raksts

Latvijas rasisma stereotipi


Datums:
05. septembris, 2001


Autori

Gints Grūbe


Foto: © AFI

Jēdziens "rasisms" ir ļoti plašs, daudzas tā izpausmes nav aktuālas Latvijai, bet mums problemātiska varētu būt atšķirīga attieksme pret cilvēku viņa etniskās piederības dēļ.

Ko nozīmē rasisms mūsdienu izpratnē?

Varētu sākt ar to, ka ANO konferencē, kas patlaban notiek, lieto četrus terminus. Šī konference ir par rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un neiecietību. Rasisms – tas ir vienas rases pārākuma sludināšana, rasu diskriminācija – tā ir jebkāda cilvēku atšķirīga uztveršana, rīcība pret viņu tādēļ, ka šim cilvēkam ir atšķirīga ādas krāsa, izcelšanās, valstiskā vai etniskā piederība.

Acīmredzot, izpratne par rasismu kā diskrimināciju ādas krāsas dēļ, tagad tiek interpretēta daudz plašāk.

Tieši tā. Šodien lietojot jēdzienu “rasisms” tiek aptverta jebkāda atšķirīga attieksme pret cilvēku tikai tāpēc, ka viņš ir savādāks. Mēs varam apskatīties arī Latvijai saistošajā 1965. gada konvencijā “Par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu“, kur ir diezgan precīza definīcija – rasisms ir jebkāda atšķirīga attieksme pret cilvēku, kas pamatojas uz rasi, ādas krāsu, izcelšanos, valstisko vai etnisko piederību. Rase – tas ir tikai viens no diskriminācijas pamatiem. Tikpat labi – juridiskā izpratnē rasu diskriminācija ietver arī citādu attieksmi pret cilvēku viņa etniskās piederības dēļ.

Vai šajā aspektā ir iespējams runāt par rasu diskrimināciju Latvijā?

Tā kā jēdziens “rasisms” ir ļoti plašs, daudzas tā izpausmes nav aktuālas Latvijai, ņemot vērā arī Latvijas ģeogrāfisko izvietojumu un vēsturisko mantojumu. Mums aktuāla varētu būt tieši vai netieši atšķirīga attieksme pret cilvēku etniskās piederības dēļ. Tieši šis aspekts nepārtraukti tiek pacelts politisko diskusiju līmenī attiecībā pret Latviju. Ja mēs juridiski iedziļināmies, tad mums jāatrod konkrētas tiesības, kas tiek pārkāptas uz šīs etniskās piederības pamata. Ja mēs analizējam, tad tieši likumdošanā nekur neparādās etniskā izcelšanās kā iespējamais atšķirīgas attieksmes pamats. Ja mēs skatāmies netieši ar kādu piemēru no Latvijā notiekošiem procesiem… Piemēram, krievs vai ukrainis uzskata, ka latviskojot viņa uzvārdu, teiksim, Ivans Ivanovs uzskata, ka šādi rakstot uzvārdu, viņš zaudē savu identitāti. Viņš sevi uztver kā Ivan Ivanov. Viņš saka: tas ir manu cilvēktiesību pārkāpums, gan tiesības uz privāto dzīvi, gan manas tiesības kā mazākumtiesību pārstāvim tiek pārkāptas.

Vai jums ir informācija, kā mainījusies šo jautājumu izpratne pasaulē kopš sešdesmitajiem gadiem?

Rasismam ir ļoti daudz seju. Bija aparteīds, tas ir izskausts. Konferencē, kas patlaban notiek, tiek minēts, ka modernas rasisma formas – ksenofobija pret viesstrādniekiem, bēgļiem, citu valstu pilsoņiem. Globālākā mērogā tiek runāts par antisemītismu kā problēmu, kā vienu no rasisma izpausmēm. Islamofobija parādās globālā mērogā, cionisms tiek apspriests ka viena no iespējamām problēmām rasu diskriminācijas kontekstā.

Kā jūs skaidrotu cēloņus? Piemēram, ksenofobija. Tā ir liela mērā Eiropas, bet savā ziņā arī Latvijas problēma.

Katras iespējamās diskriminācijas cēloņus nosaka konkrēti apstākļi: pagātne, procesi katrā konkrētajā valstī. Vai Latvijā ir izteikta ksenofobija – neiecietība pret iebraucējiem? Manuprāt, patlaban tā nav aktuāla, bet Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā tā kļūs par problēmu.

Kādā ziņā?

Mēs esam bijuši savā ziņā nošķirti no informācijas un visas citas plūsmas, kas notiek Eiropas ietvaros. Pagājušajā gadsimtā latviešu etniskais sastāvs ir atšķaidīts ar iedzīvotājiem, kuriem ir cits etniskais sastāvs. Patlaban vairākuma iedzīvotāju rūpju moments Latvijā ir saglabāt latvisko identitāti. Neiecietības izpausmēm šeit ir vairāki līmeņi. Ja mēs runājam no iedzīvotāju vairākuma viedokļa, tad neiecietības izpausme tiek vērsta pret tā saucamajiem kolonistiem, kā varam redzēt presē, nelojālajiem nepilsoņiem, kas ir ieceļojuši padomju gados, kas šeit nav piedzimuši, bet darba meklējumos ir ieceļojuši un palikuši Latvijā. Latvijai integrējoties Eiropā, sāksies pavisam citi procesi. Teiksim, ieceļos viesstrādnieki no citām valstīm. Protams, to ir grūti paredzēt, bet kaut kādas izmaiņas notiks. Varbūt sāks ieceļot no Eiropas Savienības valstīm, no jaunajām Savienības valstīm. Vienkārši Latvija pieslēgsies tai kustībai, kas Eiropā notiek patlaban. Gan preču, gan cilvēku, brīvā darbaspēka kustībai. Iedzīvotāju vairākumam parādīsies jauni sentimenti.

Latvijā šobrīd netiek diskutēts par šiem jautājumiem, arī tādā mērā, kā tas skar citas Eiropas vai pasaules valstis. Varbūt, šeit jārunā par to, ka nav attīstījusies diskusiju telpa par starptautiskām problēmām. Ja sabiedrībā notiktu adekvāta diskusija par šīm problēmām, tās nerastos.

Šī problēma radīsies jebkurā gadījumā, bet diskusiju var sagatavot un problēmu risināt daudz vienkāršāk. Šeit mēs runājam par to, ka iedzīvotāju vairākuma negatīvās jūtas ir vērstas uz krieviski runājošu iedzīvotāju daļu, lielā mērā to pat neapzinoties. Es domāju, ka sabiedrība lielā mērā neapzinās, ko nozīmē jēdziens “rasu diskriminācija”. 2000.gadā izdarītās socioloģiskās aptaujas rāda, ka 28% respondentu kā pirmo cilvēktiesību pārkāpumu pamatu nosauc viņu etnisko piederību.

Mēs nevaram runāt par valsts līmeņa antisemītismu šeit, bet vai pastāv
ikdienas apziņas līmeņa antisemītisms Latvijā? Tā saucamais sadzīviskais antisemītisms?

Ja mēs palasīsim laikrakstu “Latvietis Latvijā”, mēs atradīsim klajas antisemītisma izpausmes, tiek lietots termins “žīdi”, piedāvāts viņus deportēt. Protams, sadzīviskā līmenī, kaut kādos slāņos pastāv antisemītisms Latvijā. Jautājums ir par tā apmēru. Protams, mēs nevaram runāt par institucionalizētu antisemītismu.

Mēs jau nevaram arī Vācijā runāt par institucionalizētu neonacismu vai Amerikā par institucionalizētu rasismu. Tie vienkārši pastāv tajā politiskajā kultūrā paši no sevis. Vienkārši ir jēga noskaidrot cēloņus tām parādībām.

Ir jēga noskaidrot cēloņus un apzināt, cik lielos apmēros tas pastāv. Ja runājam par Latviju, manā skatījumā, jautājums par rasu diskrimināciju, par visām tās izpausmēm, nav šeit dienas kārtībā. Tas ir kaut kas tāds, pie kā vēlāk ķersies klāt, uz to norāda kaut vai likumdošana. Latvija pagājušajā gadā prezentēja savu nacionālo ziņojumu par to, kā mēs izpildām saistības, ko uzliek konvencija “Par visa veida rasu diskriminācijas izskaušanu”. No uzraudzības komisijas sekoja pārmetums, ka Latvijas likumdošanā nav skaidri definēts, kas ir rasu diskriminācija. Tas norāda, ka likumdošanas līmenī netiek domāts par to, nav skaidrs, kas jāsaprot ar terminu “rasu diskriminācija”. Es jau minēju, ka 28% cilvēku uzskata, ka viņi tiek diskriminēti uz etniskās izcelšanās pamata. Tajā pat laikā nav neviena tiesas sprieduma, kas būtu par šo jautājumu: ir vai nav notikusi diskriminācija. Cilvēki nesūdzas par šiem jautājumiem Valsts Cilvēktiesību birojā, cilvēki nesūdzas Darba inspekcijā, bet tas norāda uz kaut ko citu. Pirmkārt, ko cilvēki paši saprot ar diskrimināciju uz etniskā pamata un parādās arī tas, ka nav uzticēšanās valsts mehānismam. Tam, ka valsts izskatīs šo jautājumu un pieņems cilvēkam labvēlīgu lēmumu. Te mēs varam paskatīties, kāds tad ir šis institucionālais mehānisms. Aivara Gardas piemērs arī pierāda, ka Latvijā ir uzlikta diezgan augsta latiņa, kad iestājas kriminālatbildība. Tur ir noteikts pants, ka cilvēku var sodīt, sākot ar naudas sodu un beidzot ar cietumsodu par apzinātu nesaticības sludināšanu sabiedrībā. Kāpēc Latvijā nav neviena lieta, kur cilvēks, pamatojoties uz šo pantu, būtu notiesāts? Aizsardzības institūcijas norāda uz to, ka nevar pierādīt šo nodomu apzināti kurināt šo naidu, nesaticību Latvijas sabiedrībā.

Grūti atrast pierādījumus?

Jā. Sekas varētu būt tādas, ka nesaticība tiek kurināta. Ja mēs paskatāmies uz grāmatu, kas tika publicēta pirms “Viedas” konkursa, mēs varam izlasīt daudzas lietas, kas neveicina integrāciju vai mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tā liela mērā aizskar daudzus krievu tautības cilvēkus.

Ir ierosināta krimināllieta?

Nē, tādēļ, ka pārbaudot faktus, prokuratūra nonāca pie slēdziena, ka nav šī apzinātā nodoma kurināt rasu naidu.

Kas ir apzināts nodoms?

Tas ir, ka cilvēks publicē grāmatu tieši vēloties provocēt kaut kādu nesaticību.

Bet ko tad viņi vēlējās?

Es esmu jurists. Palasot gan ievadu, gan pēcvārdu tajā grāmatā, gan intervijas presē, vismaz grāmatas izdevēji to cenšas pasniegt to tādā veidā, ka… Šajā gadījumā viņi piesauc Rēriha mācību, kam būtībā ar to nav nekāda sakara, sekojot kādiem augstākiem principiem…

Rērihs taču teica: “Miers caur kultūru”.

Tieši tā. Viņi cenšas nodrošināt šo latviskās identitātes, latviskās valsts pastāvēšanu un viņi, starp citu, apelē arī pie latviešiem. Aicina apzināties, ka šo latvisko valsti mēs varam saglabāt tikai tad, ja mēs draudzīgi liekam saprast cittautiešiem, ka labāk, lai viņi brauc projām.

Atgriežoties pie antisemītisma. Manuprāt, Latvijā tas tiek aplūkots virspusēji un ar tādām vispārējām bailēm. Es samērā bieži, ikdienas apziņas līmenī esmu saskāries ar to, ka, runājot par pazīstamiem zinātniekiem, māksliniekiem, uzņēmējiem, tiek norādīts, ka viņš ir “žīds”. Manuprāt, tas ir sadzīves antisemītisms, kas šeit ir izplatīts un publiski netiek apzināts.

Pats es nevarētu apgalvot, ka es samērā bieži būtu ar to saskāries, bet, mēs varam paskatīties uz dažādām izpausmēm… Tas pats bēdīgi slavenais “Panorāmas” sižets par čigāniem. Tipisks stereotipu demonstrēšanas gadījums. Jūs to dēvējat par antisemītismu, es tos sauktu par stereotipiem, kas ir izveidojušies un pastāv attiecībā pret kādu iedzīvotāju kategoriju. Toreiz arī gan žurnālisti, gan policisti vērsās pie čigāniem – pie vienas etniskas grupas. Tādējādi norādot uz šo uzskatu, “ja jau čigāns, tad jau zirgu zaglis utt.” Tas ir ļoti būtiski, tas tiks uzsvērts arī ANO konferencē, par masu mediju lomu stereotipu izplatīšanā vai graušanā.

Kā tas ir Latvijā? Mediji atražo šos stereotipus?

Jā. Mēs jau par to runājām, ka Latvijā par jautājumiem, kas saistīti ar rasu diskrimināciju, nenotiek diskusija.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tas nav bijis aktuāli.

Kam ir jānotiek, lai būtu aktuāli?

Piemēram, ja Latvija zaudēs kādu lietu ANO Cilvēktiesību komitejā, kas līdz ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu ir institūcijas, kurās Latvijas iedzīvotāji var sūdzēties un sūdzas par savu tiesību pārkāpumiem. Pēkšņi mēs izdzirdēsim, ka Latvijā notikusi rasu diskriminācija, sāksim domāt. Kas par to ziņo? Masu mediji, žurnālisti to dara. Analizējot Latvijas presi, mēs nevaram teikt, ka notiek diskusija par rasu diskrimināciju pat sadzīviskā līmenī. Tā nepastāv. Acīmredzot, ir vajadzīgs kāds grūdiens no ārpuses, lai process sāktos iekšienē. Protams, daļēji uz to ir vērsta visa integrācijas programma.

Vai nav tā, ka gan Rietumeiropā, gan Latvijā pastāv tas, ko politikas zinātne apzīmē ar jēdzieniem “oficiālā politiskā kultūra” un “reālā politiskā kultūra”, kuras ne vienmēr sakrīt? Oficiālās politiskās kultūras līmenī viss ir kārtībā: mums nav rasu diskriminācijas, mums nav antisemītisma, ksenofobijas.

Rasu diskriminācija ir karstais kartupelis. Latvijā mēs ar to saskaramies retāk tikai tāpēc, ka mums ir ļoti maz melnādainu cilvēku, bet šī problēma, protams, pastāv visās pasaules valstīs. Mēs neesam nekas unikāls, nekāds izņēmums.

Es gribēju pateikt piemēru. Konvencijai par Rasu diskriminācijas izskaušanu ir 157 dalībvalstis – tas ir milzīgs skaits. Šīs valstis ir uzņēmušās konkrētas juridiskas saistības. Tajā pašā laikā šī konvencija paredz iespēju, ja dalībvalstis atzīst, tad indivīdiem ir tiesības griezties ar sūdzībām Diskriminācijas komitejā, kas ir izveidota uz šīs konvencijas pamata. Tikai 34 valstis ir atzinušas šīs tiesības saviem iedzīvotājiem tur griezties.

Latvija nav to skaitā?

Neviena valsts no bijušajām padomju republikām, izņemot Krieviju nav to atzinušas, Latvija arī nav to skaitā.

Kāpēc?

Es domāju tāpēc, ka arī politiskā līmenī pastāv apziņa, ka varētu būt daudz problēmu diskriminācijas kontekstā- gan Latvijā, gan daudzās Rietumu valstīs. Ļoti nedaudzas Rietumu valstis ir devušas iedzīvotājiem tiesības vērsties pret sevi šajā komitejā.

Kā jums šķiet, vai informācijas un ekonomikas globalizācija ir padarījusi pasaules sabiedrību tolerantāku?

ANO pašlaik notiekošajā konferencē deklarācijas projektā patlaban vēl joprojām ir punkts, ka triju dekāžu laikā būtiski panākumi vēl nav panākti diskriminācijas izskaušanā pasaulē. Tas ir sākot no septiņdesmitajiem gadiem, kad ANO sāka vērsties pret šo fenomenu. Es domāju, vienas formas tiek apkarotas, jaunas parādās. Globalizācija ir koks ar diviem galiem. Kā var cīnīties ar rasismu? Jāsāk ar konkrētu valsts politiku, ar izglītību skolā par šiem jautājumiem, kas ir rasisms, kāpēc vajadzētu dzīvot iecietības gaisotnē. Latvijā, manuprāt, tas skolās vispār netiek mācīts. Es te varu citēt punktus, kurus viņi gatavojas iekļaut konferences deklarācijā, kādus pasākumus iesaka. Tie ir tie paši vispārējie, kā risināt jebkuru globālu problēmu – vispirms jāapzinās problēma sabiedrībā, jābūt politiskai gribai institucionāli, finansiāli, visādos citādos veidos to risināt. Svarīga ir sociāli ekonomiskā situācija, izglītība skolā ir tikpat svarīga, visi ir kompleksi pasākumi.

Arī Eiropas Savienība, kas ir ekonomiska savienība un ar cilvēktiesībām uz “jūs”, pagājušajā gadā pieņēma Rasu direktīvu, kas uzliek valstīm pienākumu līdz 2003. gadam veikt diezgan detalizētus pasākumus – pirmkārt, darba attiecību jomā, bet arī citās sociālajās sfērās, izglītības, pajumtes jautājumos. Piemēram, ir paredzēta kompensācija, ja darba intervijas laikā aizvaino manas nacionālās jūtas… Pie kam nevis man ir jāpierāda, ka tas ir noticis, bet intervētājam, ka viņš to nav izdarījis. Šis ir punkts, kurā Latvija direktīvas prasības ir jau izpildījusi, jo jaunajā Darba likumā, kas stāsies spēkā nākamā gada jūnijā, minētā kārtība ir noteikta. Taču ir darbi, kas vēl jādara. Piemēram, Latvijā nav institūcijas, kas varētu pētīt diskriminācijas problēmu, izskatīt sūdzības un ietekmēt procesus gan likumdošanas līmeni, gan sadzīviska līmenī.


ANO Konvencija par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu

Eiropas Savienības Rasu direktīva

Kārlis Streips "Rasisms mūsdienu Latvijā"

Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūts


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!