Raksts

Latvijas post-koloniālās identitātes problēmas


Datums:
09. marts, 2004


Autori

Ingars Rudzītis


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Lai arī mūsu politiskā sistēma ir balstīta uz ilūziju par 1918. gada neatkarības nepārtrauktību, mūsdienu post-koloniālā Latvija ir etniski radikāli atšķirīga, un tās problēmu izskaidrojums un risinājums jāmeklē postkoloniālajā teorijā.

Pāris mēnešus pirms iestāšanās ES mēs nevaram turpināt dzīvot fantāzijā, ka mūsdienu Latvija ir 30-to gadu Ulmaņlaiku turpinājums, vai cerēt atdzīvināt idealizēto pirmās Atmodas zemniecisko Latviju. Lai arī mūsu politiskā sistēma ir balstīta uz ilūziju par 1918. gada neatkarības nepārtrauktību, mūsdienu post-koloniālā Latvija ir etniski radikāli atšķirīga, un tās problēmu izskaidrojums un risinājums jāmeklē postkoloniālajā teorijā.

Es nevēlos, lai Latvijā konflikts starp etniskajām grupām jebkad līdzinātos tam, kas notiek post-koloniālajā Īrijā, Kiprā, Šrilankā, Fidži vai Zimbabvē. Ja no kļūdām ir jāmācās, tad šajā jomā labāk mācīties no citu kļūdām.

Šis raksts nemēģina sašķelt Latvijas sabiedrību divās daļās, bet izskaidrot esošo etnisko situāciju, izmantojot divus vienkāršus, bi-polārus identitāšu arhetipus.

Šajā rakstā par kolonizatoriem tiek saukti Latvijas iedzīvotāji un viņu bērni, kuri Latvijā ieradās no PSRS 1940. – 1991. gada okupācijas laikā. Pašreiz pastāvošās kolonizatoru definīcijas ir nepilnīgas. Saucot viņus par krievvalodīgajiem, mēs ne tikai ignorējam citu tautību kolonizatorus, bet arī aizmirstam faktu, ka Latvijā pirms okupācijas pastāvēja krievvalodīgo minoritāte. Saucot kolonizatorus par nepilsoņiem, mēs aizmirstam, ka daudzi no viņiem ir pilsoņi. Latviski runājošs un pilsonību ieguvis kolonizators var būt valstij daudz naidīgāks par krieviski runājošu nepilsoni.

Mana kolonizatoru definīcija balstās nevis uz valodu, pilsonību vai reliģiju, bet uz viņu koloniālā pārākuma sajūtas radīto identitāti.

Divi kolonizācijas cikli

Latvijas vēsturē ir divi kolonizācijas periodi. Pirmais sākās XIII gadsimtā un turpinājās līdz XX gadsimta sākumam, kad Latvijas teritorijas lielāko daļu pārvaldīja vācu izcelsmes kolonizatori. Līdzīgi Zimbabvei un Indijai, neliela, elitāra aizjūras kolonizatoru grupa kontrolēja kolonijas dzīvi. 1918.gadā Latvijas neatkarība nozīmēja vācu politiskās un kulturālās kundzības beigas. Agrārā reforma izbeidza baronu lielsaimniecības, un Hitlera organizētā “tautas vāciešu” emigrācija nozīmēja to, ka neilgi pirms neatkarības zaudēšanas Latvija bija atbrīvojusies no saviem vēsturiskajiem kolonizatoriem.

Vācieši (un poļi Latgalē) kontrolēja Latviju politiski, kulturāli un ekonomiski, taču nepārvērta to par kolonizatoru masveida apmešanās vietu. Savukārt PSRS okupāciju raksturo tās masveida imigrācijas koloniālā politika, līdzīga tai, kas notika Austrālijā un Kanādā. PSRS ātri sāka pārveidot Latviju par migrantu koloniju, kurā kolonizatori, iznīcinot un izspiežot okupētos pamatiedzīvotājus, kļūst par kolonijas iedzīvotāju vairākumu. Drīz pēc 1940 gada latviešu tautas aktīvākā un attīstītākā daļa tika vai nu iznīcināta, vai atstāja Latvijas teritoriju, sekojošā PSRS kolonizatoru imigrācija nopietni izmainīja Latvijas etnisko sastāvu.

Pēc PSRS sabrukuma Latvijā dzīvojošo kolonizatoru stāvoklis ir tik labs, ka tie ne tikai nebēg prom, bet pat neizjūt sevišķu nepieciešamību pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Kolonizatoru problēma

Latvijā, atšķirībā no daudzām citām post-koloniālajām valstīm, ir viena vēsturiska pamatnācija, kura ir saglabājusi savu valodu un nelielu iedzīvotāju vairākumu. Valsts lielākā etniskā problēma ir nevis vienota pilsoņu kopuma izveidošana no daudzām atšķirīgām un naidīgām ciltīm, bet kolonizatoru atšķirīgās identitātes pārvarēšana.

Latvijā ir pagājis pirmais pēcneatkarības periods, kad tika cerēts, ka kolonizatori labprātīgi atgriezīsies mātes zemē vai asimilēsies. Pašreizējā valsts etniskā politika balstās uz pamatnācijas valodas pārākuma garantēšanu.

Latvijas kolonizatori nav apmetušies lielās zemnieku saimniecībās, vai koncentrējušies vienā valsts rajonā. Viņi ir pārsvarā urbanizēti kolonizatori, kuri ir izkaisīti pa Latvijas teritoriju, un ir vairākumā valsts lielākajās pilsētās. Mūsu mazskaitlīgās valsts ekonomikai viņi var būt izdevīgāki par subsidējamiem latviešu zemniekiem.

Tā kā abu dominējošo etnisko grupu kulturālās saknes ir svešas, ir praktiski neiespējami cerēt uz kolonizatoru asimilāciju. Arī modernie mediji garantē to, ka kolonizatori, fiziski atrodoties Latvijas teritorijā, var dzīvot pilnvērtīgu kultūras dzīvi savā nacionālajā kultūrtelpā.

Koloniālās mātes zemes tuvums un atbalsts kolonizatoros pastiprina gan drošības sajūtu, gan dod enerģiju pretoties Latvijas “naturalizācijas” politikai. Viņiem ir skaidrs, ka Latvija nekad neatkārtos Idi Amina veikto sveštautiešu deportāciju vai Ruandas genocīdu. Tas nenotiks ne tikai tāpēc, ka būtu pretrunā ar mūsu valsts demokrātiskajiem principiem, vai tāpēc, ka tas sagrautu ekonomiku, bet arī tāpēc, ka šāda politika garantētu ātru “miera uzturēšanas spēku” parādīšanos Latvijas teritorijā.

Tā kā kolonizatori nebaidās no savas kultūras iznīcināšanas, fiziskas deportācijas, īpašuma nacionalizācijas vai masu slaktiņa, tad viņiem nav sevišķu iemeslu atstāt Latviju, vai arī iekļauties tās pamatnācijas kultūrā. Valsts mēģinājumi ar likumu kolonizatoriem uzspiest latviešu valodu tikai rada saasināti naidīgu pretreakciju un centienus saglabāt “cietēja” un “lielā brāļa” identitāti.

Latvijas īpatnējo situāciju pastiprina fakts, ka demokrātijas attīstībā tā ir apsteigusi savu bijušo koloniālo saimnieku, kura ietekme uz iekšpolitisko situāciju ir traucējoša. Tas, ka Krievija kā PSRS mantiniece nav ne atzinusi, ne nosodījusi okupāciju, ne arī veicinājusi kolonizatoru atgriešanos etniskajā dzimtenē, neveicina saskaņu Latvijā. Saprotot, ka militāro vai Maķedonijas variantu Latvijā īstenot neizdosies, Krievija kolonizatorus ir pasludinājusi par dabīgu vēsturisko minoritāti, un, uzmetoties par viņu nesavtīgu aizstāvi, izmanto tos kā ieroci savā neo-imperiālās ārpolitikas spēlē.

Novecojusī latviešu nacionālā identitāte

Ja latviešu radītā idealizēti mītiskā identitāte bija nepieciešama mūsu anti-koloniālo Atmodu laikā, tad pašlaik tā ir kļuvusi bremzējoša. Koncentrējoties uz šauri latvisku sabiedrības modeli un valsts identitāti, mēs ne tikai atgrūžam potenciālos jaunpilsoņus, bet arī ierobežojam savas spējas pilnvērtīgi darboties multikulturālās ES sastāvā.

Mēs varam izlikties, ka 50 okupācijas gadi bija kā nepatīkama dienasgrāmatas lapa, kuru varam izraut un aizmirst. Varam turpināt numurēt prezidentus un Saeimas, it kā to darbībā nebūtu bijis pusgadsimta pārtraukums. Varam sevi mānīt, ka kolonizatoru problēma atrisināsies pati no sevis – kā nekā, jau vairāki desmiti tūkstoši esot naturalizējušies. Bet, vai varam cerēt, ka šie jaunpilsoņi balsos tā, kā mēs to vēlamies? Vai esam gatavi akceptēt Saeimu, kurā PCTVL līdzīgas partijas iegūst vēl lielāku balsu skaitu?

Anti-koloniālā nacionālā identitāte labi formulē savu opozicionāro stāvokli pret kolonizētāju, uzsverot mūsu atšķirības, taču post-koloniālajā periodā tā nevis piedāvā jaunu nākotnes vīziju, bet turpina stutēt un apjūsmot mūsu bankrotējušo zemkopju kultūru. Koloniālie stereotipi tiek akceptēti un turpināti – strādīgie un godīgie latviešu zemkopji, un ekonomiski aktīvie, taču noziedzīgie, urbanizētie kolonizatori. Ar nacionālajiem mītiem tiek piesegtas mūsu īstās problēmas.

Trūkst izpratnes, ka starp PSRS laikos Latvijā iebraukušu fabrikas strādnieku un mūsdienu latviešu kartupeļu vācēju Īrijā nav lielas atšķirības. Latvieši nosoda ekonomiskos imigrantus savā zemē, bet par normāliem uzskata latviešu ekonomiskos emigrantus uz ES.

Jaunas identitātes problēmas

Trīs faktori paildzina etniskās problēmas Latvijā:

  1. Latviešu bailes modernizēt savu mītisko identitāti un nespēja atteikties no sapņa par monokulturālu valsti.
  2. Nevēlēšanās atzīt sevi par kolonizatoriem, “cietēja” un “lielā brāļa” identitāte, Krievijas destruktīvā darbība traucē jaunas identitātes attīstīšanos starp kolonizatoriem.
  3. Jaunas valstiskas identitātes piedāvājuma trūkums.

Vai mums ir ideja par to, kas tad ir XXI gadsimta Latvija, latvieši, kolonizatori? Vai vispār ir iespējama un vajadzīga jauna, kopēja identitāte?

Mēs nevaram šizofrēniski atjaunot Ulmaņlaiku idilli un vienlaikus iekļauties globālajā ekonomiskajā apritē. Eiropas realitāte ir tāda, ka tradicionālās nacionālās valstis kļūst multietniskas un multikulturālas.

Taču latviešu un kolonizatoru starpā joprojām pastāv uzskats, ka pārāk ciešs kontakts ar atšķirīgu kultūru kaut kādā veidā deģenerē, pazemo un piesārņo viņu pašu tīro kultūru.

Atšķirībā no kolonizatoriem, latviešiem nav savas spilgtas vēstures, tā ir svešu virskungu radīta. Vēsturiska un kulturāla pārākuma sajūta ne tikai uztur dzīvu kolonizatoru identitāti, bet arī traucē latvietības pieņemšanu, kura tiem asociējas ar kultūras līmeņa pazemināšanu un ierobežošanos provinces kultūrtelpā. Ja latvieši Latviju uzskata par savas pasaules centru, tad kolonizatoru vairākumam tā ir tikai neliels piedēklis pie mātes zemes robežas. Skaļākie kolonizatoru protestētāji praktiski neuzskata Latviju par savu dzimteni, un nevis mēģina radīt jaunu identitāti, kura harmoniski iekļautos Latvijas sabiedrībā, bet visiem spēkiem cenšas saglabāt savu koloniālo identitāti un attiecību modeli.

Savukārt latviešu naids pret kolonizatoriem ir proporcionāls latviskas vēstures un kultūras trūkumam. Latviešiem ir tik maz savu institūciju, ap kurām apvienoties, ka jebkāds drauds jau eksistējošajām tiek uztverts ļoti sāpīgi. Reliģija daudziem ir neko neizsakoša fasāde. Civilās institūcijas vēl tikai dzen saknes. Bez latviešu valodas, anti-koloniālajiem dziesmu svētkiem un kaut kāda mītiska dainu laikmeta latvietiskuma mums nekā daudz nav.

Latviešu valodas zināšana ir tas, kas gan latviešu, gan valsts acīs Svešinieku/Kolonizatoru pārvērš par Savējo. Trūkstot izteiktām rasu, šķiru un reliģiskajām atšķirībām, valoda ir vispamanāmākā barjera starp kopienām, tāpēc tā tiek visrūpīgāk sargāta.

Situācija, kurā valoda ir kļuvusi par vislielāko konfliktu iemeslu, bija neizbēgama. Gan latvieši, gan kolonizatori uzskata, ka, pārņemot otra valodu, viņi pilnībā zaudēs savu oriģinālo identitāti. Daudzi kolonizatori to uztver par pazemojošu padošanos nesvarīgākai valodai. Katru reizi ignorējot latviešu valodu un runājot krieviski, tiek uzsvērts un atgādināts kolonizatora un kolonizējamā attiecību modelis.

Ja valstij var pārmest nemākulīgu rīcību krievu skolu jautājumā, tad no kolonizatoru aktīvistu uzvedības nav skaidrs, vai tie vispār vēlas racionālu sadarbību. Tā vietā, lai iemācītos latviešu valodu, viņi piemin Maķedoniju, taibokserus un Pleskavas divīziju. Protams, ka rodas jautājums, vai šo cilvēku vēlme ir integrēšanās Latvijā, vai sabiedrības šķelšana.

Binārie konstrukti

Binārisms ir absolūto pretpolu hierarhijas un dominances sistēma, kura nepieļauj un ignorē jebko atšķirīgu vai neskaidru. Binārā loģika par tabu pārvērš jebko, kas atrodas starp pretpoliem. Atrašanās šajā pelēkajā viduszonā noved pie kulturālās šizofrēnijas, apsēstības ar identitāti un koncentrēšanās uz vienas binārā vienādojuma puses apstiprināšanu (Ashcroft et al, 2000).

Latvijā dominējošo identitāšu binārie konstrukti ir palieka no koloniālisma ēras, kad bija nepieciešams pretstatīt latviešus un kolonizatorus. Tieši tāpēc, ka Latvijas nākotnes identitāte atrodas šajā pašlaik tabu pilnajā pelēkajā zonā, latviešu un kolonizatoru attiecības ir iestrēgušas imperiālisma radītajā binārismā – starp pretstatu pāriem primitīvs/civilizēts, atpalicis/attīstīts, ļauns/labs, dzīvniecisks/cilvēcisks, svešais/savējais.

Daudzas no mūsu lielākajām nesaskaņām ceļas no nespējas atteikties no šīm binārajām identitātēm, kurām bieži nav nekāda sakara ar realitāti. Diemžēl šīs koloniālās, pseido-autentiskās identitātes ir savstarpēji tik naidīgas, ka traucē saprātīgus kompromisus un jaunas identitātes attīstību. Novecojušie binārie konstrukti mūs visus padara par savu baiļu un aizspriedumu cietumniekiem.

Jaunu identitāte meklējot

Francis Fanons (Frantz Fanon) uzskatīja, ka kolonizēto vardarbība pret kolonizatoriem atjauno pašcieņu un attīra tos no mazvērtības un nespējas sajūtas (Childs 1997). Latvijā šādas vardarbības nebija. Dziesmotā revolūcija to aizstāja, radot latviešos zināmu eiforiju, taču neatrisinot kolonizatoru problēmu. Šīs vardarbības trūkums nelika kolonizatoriem ne bēgt, ne pārvērtēt savu attieksmi pret jauno valsti. Svarīgi arī tas, ka neatkarība netika formāli pasniegta. Nenotika neatkarības ceremonijām tik raksturīgā koloniālās varas karoga nolaišana un jauna pacelšana. Neatkarības dienas katarses vietā koloniālā vara vienkārši izčākstēja.

Lai līdz ar neatkarības atgūšanu kopēji radītu jaunu post-koloniālo identitāti, Latvijas iedzīvotāji vienkārši apgrieza otrādi koloniālā laikmeta bināro attiecību modeli.

Uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas latvieši centās atjaunot savu mītisko nacionālo valsti, taču nespēja to izdarīt. Ir pienācis laiks jaunas identitātes konstruēšanai uz šīs nespējas bāzes.

Ja latviešiem ir grūtības atzīt kolonizatorus par līdzvērtīgiem Latvijas iedzīvotājiem, tad kolonizatori joprojām nevēlas atzīt faktu, ka ir kolonizatori. Lai no svešinieku diasporas kļūtu par dabīgu šīs valsts etnisko grupu, ir jābeidz slēpties no patiesības, un šī valsts jāpieņem pilnībā. Vienreiz jāizbeidz mīts, ka visi kolonizatori ir cēlušies no reiz Daugavpilī dzīvojoša, acīmredzot ļoti enerģiska vectētiņa, kurš Ulmaņlaikos pat esot gājis latviešu skolā.

Kolonizatoriem ir jāakceptē fakts, ka viņu koloniāli mesiāniskā misija ir beigusies un cīņai ar nacistiem un gansiem vairs nav jēgas. Viņi Latvijai ir noderīgi un nepieciešami, bet kā cilvēki, kuriem šīs valsts intereses ir svarīgākas par koloniālās impērijas interesēm.

Diemžēl, ne valsts vadība, ne kolonizatoru pārstāvji nav spējuši piedāvāt jaunu un pievilcīgu nākotnes vīziju. Trūkstot jaunas identitātes piedāvājumam, neviena no pusēm nav ieinteresēta atteikties no pašreizējā attiecību modeļa, jo potenciālie zaudējumi neatsver iespējamos ieguvumus.

Tā vietā, lai nepārtraukti uzsvērtu pagātnes atšķirības, mums ir jākoncentrējas uz to, kas mūs var vienot nākotnē. Latvijas jauno identitāti ir jābalsta uz kaut ko citu, un nevis piederību etniskajai grupai.

Pāreja no Latvijas divkopienu modeļa uz multikulturālu valsti varētu būt viena no interesantākajām izejām. Pašreizējo divkopienu līdzsvaru varētu izjaukt, pretpolu vienādojumā iepazīstinot trešo vai ceturto spēlētāju, kuram nav nekāda sakara ar iepriekšējo koloniālo vēsturi.

Latvijai aizvien vairāk iekļaujoties ES, šeit neizbēgami parādīsies jaunas etniskas minoritātes, kuras būs brīvas no koloniālo identitāšu aizspriedumiem. Parādoties jaunai un aktīvai minoritātei, gan latvieši, gan kolonizatori būs spiesti pārdomāt savu savstarpējo attiecību modeli un meklēt jaunu, lai risinātu valsts sociālās un politiskās problēmas.

Grūtības var radīt fakts, ka gan latviešiem, gan kolonizatoriem bez savstarpējām nesaskaņām ir raksturīga rasistiska neiecietība pret atšķirīgām minoritātēm.

Latvijā gan latviešiem, gan kolonizatoriem ir nepieciešama jauna nacionāla pašuztvere un identitāte, piemērojoties gan iekšējām, gan ārējām realitātēm. Diemžēl, Latvijas virzība uz ES un NATO lielā mērā notiek nevis tāpēc, lai sasniegtu ko jaunu, bet lai aizbēgtu no Krievijas un šo organizāciju aizsegā beidzot sasniegtu mītisko latvisko identitāti. Nespēja formulēt un radīt jaunu Latvijas identitāti ne tikai traucēs mūsu pilnīgai dalībai šajās organizācijās, bet arī paildzinās mūsu etnisko nesaskaņu fāzi.

Raksta veidošanā izmantotā literatūra:

“Post-Colonial Studies, The Key Concepts” Bill Ashcroft, Gareth Giffiths and Helen Tiffin. London, Routledge, 2000.
“An Introduction tp Post-colonial Theory”, Peter Childs and R.J. Patrick Williams. London, Prentice Hill, 1997.
Internal Conflict and Governance, editor Kumar Rupesinghe, New York, St. Martin’s Press, 1992.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!