Foto: Mark Barkaway
Demokrātisks atbildīgums nebalstās vienīgi uz uzraudzību, ko veic sabiedriskās institūcijas un vēlētāji. Pašos pamatos atbildīgums izpaužas amatpersonu valstiskās atbildības izpratnē un tās brīvprātīgā īstenošanā.
Latvijas politikā jau ilgi vērojams politiskā atbildīguma deficīts, bet kopš 2006.gada Saeimas vēlēšanām tas ir kļuvis vēl izteiktāks. Dažādie politiķu bezatbildīguma piemēri ir labi zināmi, tāpēc šis raksts galvenokārt sniegs politoloģisku analīzi, kā saprast atbildīgumu kā būtisku demokrātiskas politikas sastāvdaļu un kā tā reālā ieviešana var celt Latvijas demokrātijas kvalitāti.
Demokrātija kā politiska sistēma balstās uz valsts varas pārstāvju atbildību tautas un likuma priekšā. Problēma gan Latvijā, gan citur ir — kā reāli celt atbildības līmeni tiem, kam uzticēts valstisks amats? Kā reāli ierobežot politiķu patvaļu un varas privatizāciju? Kā var panākt, ka politiķu un amatpersonu publiskā atbildība īstenojas viņu ikdienas darbos?
Pirms dažādo atbildīguma veidu uzskaites un īsas mūsu valsts atbildīguma bilances izvērtējuma jādefinē, par ko īsti ir runa. Zīmīgā kārtā šobrīd Latvijā nav ieviesies trāpīgs termins, kas pilnībā atspoguļotu, ko izsaka angliskais jēdziens accountability. To visdrīzāk var tulkot kā atbildīgumu, bet atkarībā no konteksta derīgi arī ir jēdzieni “atskaitīšanās” un “politiskā atbildība”. Jēdziens “atskaitīšanās” vislabāk norāda uz politiķu pienākumu savu darbību izklāstīt publiski un caurskatāmā veidā, lai citi par to zinātu un varētu attiecīgi reaģēt. Atskaitīšanās arī attiecas uz demokrātisko principu, ka dažādās valsts varas viena otru uzrauga gan caur rutīnas procedūrām, gan arī, veicot īpašas izmeklēšanas šaubīgu rīcību reizēs.
“Atbildīgums”savukārt tiešāk skar principu, ka bezatbildīgai rīcībai jābūt sekām. Ja tiek atklāts pārkāpums, atbildīgums nozīmē, ka šaubīgās rīcības veicējiem jāatbild par sekām, ieskaitot soda saņemšanu.[1] Politiķiem un amatpersonām demokrātijā ir jāatbild par savu rīcību, un jāatbild visās šī vārda nozīmēs. Demokrātijā lēmumu pieņēmēji ne tikai skaidro savus lēmumus un darbības, bet arī ir atbildīgi un uzņemas atbildību par to sekām.
Politiskā atbildība nozīmē arī reaģēšanu uz vēlētāju iniciatīvām. Andreass Šedlers uzsver “atbildēšanu” un “atbildīguma īstenošanu”, kā arī publiskā dialoga pozitīvo ietekmi uz demokrātiskas politikas veidošanu.[2] Tāpat jāuzsver, ka demokrātisks atbildīgums nebalstās vienīgi uz uzraudzību, ko veic sabiedriskās institūcijas un vēlētāji, jo nav iespējams kontrolēt katru politiķu soli. Pašos pamatos atbildīgums balstās uz pašu amatpersonu valstiskās atbildības izpratni un brīvprātīgu īstenošanu.
Lai izsmeļoši izvērtētu politiskā atbildīguma līmeni mūsdienu Latvijā, ir nepieciešams plašs pētījums. Šeit uzrādīšu tikai dažus aktuālus aspektus cerībā, ka citas analīzes sekos.
Varas atzaru līdzsvarojums. Demokrātijā publiskā atbildīguma pamatu veido institucionālās varas sadale un savstarpējās uzraudzības struktūras un procedūras. Latvijā šo politisko atzaru savstarpējo līdzsvarojumu nupat ir aktualizējusi Valsts prezidente, aicinot pilsoņus referendumā apturēt Saeimā pieņemtos valsts drošību apdraudošos likumus. Jāievēro, ka, kaut arī prezidente ar savu bezprecedenta rīcību iedarbināja Satversmē paredzētu vienu savas varas instrumentu, viņa tajā pašā laikā atzina, ka viņai jāvēršas pie vēlētājiem, jo saviem spēkiem vien tālāk nespēj apstādināt valdības un Saeimas bezatbildīgus lēmumus. Vārdu sakot, prezidentei bija jālieto ārkārtas līdzeklis, lai piespiestu varas partijas rīkoties atbildīgi.
Tautas pārstāvju atbildīgums pret vēlētājiem. Vēlēšanas, referendumi un dažādas pilsoniskās iniciatīvas ir veids, kā Latvijas tauta īsteno savu Satversmes 2.pantā iedibināto valsts suverēno varu. Ievēlot savus pārstāvjus Saeimā un netieši arī valdībā, vēlētāji savu suverēno varu tikai deleģē, un viņiem ir tiesības prasīt, lai tautas pārstāvji viņiem “atbild” par savu rīcību un reizē ieklausās sabiedrības domās. Nav pieņemami, ka Ministru prezidents un citi valsts pārstāvji atsevišķus pilsoņus vai pilsoņu grupas nosauc par “ņerksteļiem“[3] vai “kvaukšķiem”[4], tos acīmredzot uzskatot par politiķu darba traucētājiem, nevis līdzveidotājiem.
Priekšnoteikums tam, lai tauta īstenotu savu politisko gribu, ir, ka politiskie procesi norit brīvi un godīgi. Te būtisks jautājums ir, cik brīvas un godīgas ir vēlēšanas un vēlēšanu kampaņu finansējums. Sacensība par valsts varu kļūst nevienlīdzīga, ja partijas sev piesaista lielas un slepenas naudas. Kā pēdējos mēnešos atkārtoti ir minējusi Valsts prezidente, pastāv liela varbūtība, ka prokuratūra nāks klajā ar pierādījumiem, ka dažas politiskās partijas un atsevišķi deputāti ir pieņēmuši nelikumīgas naudas summas apmaiņā pret slēptu politisko ietekmi. Šobrīd partiju vadītāji izliekas neko nezinām, bet politiski atbildīga un tālredzīga rīcība prasītu, lai pašas partijas bez kavēšanās sāk pašattīrīšanās procesu.
Diemžēl dažas politiskās partijas arī nav centušās ievērot likumu par vēlēšanu tēriņu ierobežošanu un strīdas pretī Latvijas tiesu spriedumiem un KNAB konstatētajam. Augstākā tiesa ir spriedusi, ka gan Tautas partija, gan LPP/LC 9.Saeimas vēlēšanās pārkāpa tēriņu griestu likumu, un KNAB tagad šīs partijas “sauc pie atbildības” attiecībā uz naudas sodiem. Būtu svarīgi šīs likumlauzējas partijas arī saukt pie politiskās atbildības, bet šobrīd nav redzams, kā to izdarīt pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām.
Valdības politiskā atbildība ir daudzveidīga, bet būtiski ir tas, ka skandālu rezultātā augsta līmeņa amatpersonas atkāpjas no amata vai pat mainās visa valdība. Šī veida atbildīgums Latvijā ir ļoti vāji izkopts. Ir izņēmumi, piemēram, kad nesen atkāpās Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks Gaidis Zeibots pēc tam, kad gāja bojā divi izpletņlēcēji. Tāpat Jūrmalgeitas skandāla laikā Ministru prezidents piespieda satiksmes ministru Aināru Šleseru atkāpties, kaut gan viņš amatu atguva pēc vēlēšanām. Valdība arī nav vilkusi politiskas konsekvences par bezatbildīgo rīcību ar drošības likumiem, to vienīgi negribīgi atzīstot par kļūdu, ko var vienkārši labot.
Ja valdība pati neprotas izdarīt secinājumus no dažāda veida politiskajiem skandāliem, to būtu jādara parlamentam, bet pašreizējā politiskajā konstelācijā Saeimas vairākums iet valdības pavadā un neveic neatkarīgu darbību, kā, piemēram, uzsākot ministru iztaujāšanas un parlamentārās izmeklēšanas.
Juridiskā atbildība. Lai pastāvētu amatpersonu juridiskā atbildība, jāpieņem attiecīgi likumi, jāveic izmeklēšana un par koruptīviem u.c. noziegumiem jāpiespriež reāls sods. Tikai tad, ja šie kritēriji būs ievēroti, sabiedrība jutīs, ka tiesiskā sistēma ir taisnīga, un tikai tad politiskais atbildīgums būs juridiski ieviests.
Attiecībā uz likumu pieņemšanu 9. Saeima ir mazinājusi atbildīgumu jo sevišķi attiecībā uz izmaiņām likumā par interešu konfliktiem un dāvanām amatpersonām. Pirms nesenajiem politiskajiem satricinājumiem valdošā koalīcija bija arī uzsākusi procesu, lai atceltu vēlēšanu tēriņu ierobežojumus. Blakus vispārējai šā mēģinājuma problemātikai parādās arī skaidrs interešu konflikts, jo varas partijas virzīja likumu, kas varētu mazināt viņu pašu — Tautas partijas un LPP/LC — atbildību par likuma pārkāpumu 9.Saeimas vēlēšanu laikā, par ko pārbaudi sācis KNAB.
Jautājumā par to, vai Latvijas tiesībsargājošās iestādes spēs īstenot likumu ievērošanu un arī sodīt likumu pārkāpējus politiķus un augstākās amatpersonas, ir saasinājies pēdējos divos gados. Gan KNAB, gan prokuratūra ir sākuši vairākas nopietnas izmeklēšanas, un tā sauktā Jūrmalgeitas lietā divām personām piemēroti cietumsodi. Arī kriminālapsūdzības izvirzīšana pret Aivaru Lembergu un viņa apcietinājums norāda uz pavērsienu nesodāmības gaisotnē, bet reizē ir manāmi centieni šo virzību apstādināt. Ņemot vērā Valsts prezidentes teikto, ka prokuratūra drīzumā varētu izvirzīt apsūdzības dažām politiskajām partijām, jākonstatē, ka nākamie mēneši izšķirs, vai reāls pavērsiens politiķu juridiskās atbildības ziņā būs panākts vai nē.
Finansiālais atbildīgums ietver jautājumus par to, vai sabiedrisko līdzekļu izmantošana ir caurskatāma, cik bieži tiek veikts audits, un kāda ir tā kvalitāte un rezultāti, kādas sekas ir nelikumīgām darbībām ar publiskajām naudām un īpašumiem?
Latvijas amatpersonām ir finansiāla atbildība par milzīgām summām, ko veido miljardu lielais valsts budžets, Eiropas Savienības nauda, valsts īpašumi, privatizējami objekti u.c. Arī valsts nodokļu un licencēšanas politikai ir liels finansiāls svars. Lai atskaitītos par finanšu izlietojumu, ir pieejami daudzi līdzekļi. Pamata paņēmiens ir likumdevēju īstenota valsts budžeta un citu finansiālu darījumu kontrole, bet pašreizējā Saeima to veic ļoti vāji, kā to parādīja triecientempā pieņemtais valsts budžets.
Pozitīvi vērtējams Valsts kontroles darbs, norādot gan uz individuālām, gan sistēmiskām problēmām. Jautājums tomēr paliek, vai Valsts kontroles secinājumiem seko konkrēta rīcība, piemēram, vai cilvēki valstij atmaksā pretlikumīgi saņemtās prēmijas? Un ja nē, kāpēc nē? Vai juridiskā un administratīva sistēma ir tik vārga, ka nespēj piespiest likuma ievērošanu?
Jaunākie notikumi ap aplokšņu maksājumiem ārstiem un Valda Zatlera nedēļām ilgā nespēja par saviem ienākumiem atskaitīties gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan savās amatpersonas deklarācijās, ir dziļi iedragājuši ticamību, ka Latvijas amatpersonas un iestādes izprot savu finansiālo un administratīvo atbildību pret valsti. Tā kā KNAB ir paziņojis, ka Zatlera kunga darījumu izmeklēšana ilgs vēl mēnešiem, un līdz ar to atklāts paliek jautājums par iespējamiem likumpārkāpumiem, jākonstatē, ka Saeimas Ētikas un mandātu komisijas spriedums par Zatlera kunga nevainojamo reputāciju bija priekšlaicīgs. Atbildīguma principi prasa, lai komisija savu lēmumu atliek līdz brīdim, kad tai ir pilna informācija no visām iestādēm, ieskaitot KNAB.
Administratīvās atbildības iedarbīgumu var mērīt, analizējot valsts pārvaldes iekšējos pārraudzības procesus, kā arī iedzīvotāju iespējas gūt gandarījumu savu tiesību aizstāvībā. Šajā ziņā daudz ko ir devušas pirms dažiem gadiem ieviestās Administratīvās tiesas, kuras izskata sūdzības par amatpersonu darbības pārkāpumiem. Liels ieguvums ir arī Tiesībsarga biroja mandāts veicināt labas pārvaldības praksi.
Toties, kā jau iepriekš minēts, ļoti neapmierinošs ir VID darbs, nespējot ātri risināt Valda Zatlera nodokļu lietu un amatpersonas deklarācijas jautājumu, atkārtoti nākot klajā ar pretrunīgiem paziņojumiem, kā vērtējami neoficiālie maksājumi ārstiem. Tāpat nožēlojams ir fakts, ka Zatlers kā amatpersona nav sekojis administratīvajiem noteikumiem, kā jāraksta amatpersonas deklarācija.
Citas publiskā atbildīguma dimensijas. Šo analīzi varētu turpināt, apskatot vēl, ko nozīmē profesionālā atbildība gan individuāli, gan kā to veic profesionālas apvienības, piemēram, Latvijas Ārstu biedrība. Pastāv arī citi atskaitīšanās procesi, ko īsteno plašsaziņas līdzekļi, pilsoniskās apvienības, starptautiskā sabiedrība.[5] Vienmēr gan izšķirošs ir tas, vai atbildība patiešām ir konsekventa. Nekonsekventa atskaitīšanās vispār nav atskaitīšanās, un brīžiem pat panāk pretējo, proti, stiprina duļķošanas un sevis pašattaisnošanas nekultūru.
_______________________________
[1] Robert D. Behn, Rethinking Democratic Accountability, (Washington, D.C.: Brookings), 4 lpp.
[2] Andreas Schedler,. Conceptualizing Accountability. In: The Self-Restraining State: Power and Accountability in New Democracies (ed. A. Schedler, L. Diamond, and M. F. Plattner). Boulder, CO: Lynne Rienner, 1999, 15 lpp.
[3] LETA, 12.07.2006.
[4] Diena, 06.06.2007.
[5] Plašāk skat. Rasma Kārkliņa, Korupcija postkomunisma valstīs (Valters un Rapa, 2006), 8.nodaļa.