Raksts

Latvijas kultūra – bīstamāka par Bosnijas karu


Datums:
30. novembris, 2004


Foto: A. Jansons © AFI

Latvijas miera laiku kultūra vēršas pret vīriešiem bargāk, nekā Bosnijas karš pret bijušās Dienvidslāvijas vīriešiem – pie mums vīrieši dzīvo vidēji 66 gadus, tur – ap 70. Vīriešu īsdzīvošanas problēma nav pētīta, un paradoksālā kārtā iemesls ir patriarhālā domāšana.

Laikraksts “Diena” 19.oktobrī pirmajā lappusē publicēja to cilvēku sarakstu, kuri gājuši bojā ceļu satiksmes negadījumos. Tolaik tie bija kopumā apmēram 380 cilvēki, bet tagad skaitlis ir vēl palielinājies. Par upuru lielo skaitu ir daudz satraukuma, ministrs taisnojas, prese uzbrūk. Ceļu satiksme ir visai agresīva un bīstama vide. Tai pat laikā, klusi un aizmirsti, savas dzīves labprātīgi izbeidz daudz vairāk cilvēki. 2000.gadā, kad uz ceļiem gāja bojā gandrīz 600 cilvēku, pašnāvību skaits Latvijā bija ap 1500! Šī attiecība jau pati par sevi šķiet šokējoša, taču ir vēl viens fakts, kas satrauc ne mazāk: absolūtais vairums šo upuru ir vīrieši.

No “Dienā” minētajiem 380 ceļu satiksmes negadījumu upuriem apmēram 300 ir vīrieši. No 1500 pašnāvniekiem 1300 ir vīrieši. Vīriešu dzīves garums vidēji Latvijā ir ap 66 gadiem. Sievietes dzīvo par desmit gadiem ilgāk. Līdzīgi ir gan Lietuvā, gan Igaunijā. Protams, mums ir grūti gājis – Dziesmotā revolūcija, tad smagie pārejas gadi, tirgus ekonomikas nežēlīgie likumi. Tomēr citās zemēs šai pat laikā ir bijis vēl sliktāk. Bijušās Dienvidslāvijas valstīs plosījās nežēlīgs karš ar genocīdu un citām nāvi nesošām parādībām, bet, piemēram, Bosnijā un Hercegovinā vīriešu vidējais dzīves ilgums ir gandrīz 70 gadi. Sievietēm mūžs šeit ir tikai par kādiem pieciem sešiem gadiem ilgāks. Otrā karojošā pusē – Serbijā un Melnkalnē cilvēki dzīvo vēl ilgāk. Jāņem vērā, ka lielākie kara upuri bija tieši vīriešu vidū. Latvijā nav bijis ne kara, ne genocīda. Un tomēr cilvēkiem (it sevišķi vīriešiem) izdzīvot šeit ir daudz grūtāk. Savādi. Vēl dīvaināk ir, ka nevienu citu jau nevar vainot vīriešu īsajā mūžā, kā viņus pašus. Paši viņi ieķer pa mēriņam un tad dzen mašīnas, riepām kaucot. Paši liek galvu cilpā vai dzer nāves zāles. Man ir zināms tikai viens iemels šādai masveida pašiznīcināšanās tendencei – to nosaka Latvijas kultūras īpatnības.

Tomēr ar atzinumu, ka vīrieši paši ir aktīvi vaininieki savā īsajā dzīvē, nepietiek. Līdzīgi tas ir ar citiem dzimšu (ne)vienlīdzības jautājumiem. Sieviešu neiesaistīšanās darba tirgū, ekonomiskajos procesos un politikā ir ne tikai šo personu individuālais jautājums, ne arī tā ir viņu vienpersoniska izvēle. Valsts līmenī dzimšu līdztiesības jautājumi tiek pacelti tāpēc, ka to pareiza risināšana dos labumu visai sabiedrībai.

No vienas puses, skan argumenti, ka vīrieši ir vājāki, sliktāk pielāgojas mainīgajiem apstākļiem, ir mazāk iesaistīti ģimenes veidošanā un nemāk runāt par savām problēmām. Varbūt, ka tā tas ir. Tomēr jāatceras, ka neviena no šīm iezīmēm nav iedzimta. Ja tas būtu ierakstīts vīrišķajā Y hromosomā, tad nebūtu neviena vīrieša, kurš mācētu runāt par savām problēmām labāk nekā vidusmēra sieviete. Nebūtu neviena, kurš spētu ideāli piemēroties mainīgiem apstākļiem utt. Bet tādi vīrieši ir. Tātad bioloģiskie argumenti ir atmetami un jāatzīst, ka galvenais iemesls vīriešu īpatnībām ir mūsu kultūra.

Šo kultūru veido visa sabiedrība kopumā. Kamēr fiziski tieši vīrieši mirst agri, zaudētāja ir visa Latvijas sabiedrība. Protams, uz ceļiem iet bojā tikai neliels procents no iedzīvotājiem, taču tas ir pamats uztraukumam. Nezināmu iemeslu dēļ trīskārt lielākais pašnāvību skaits pagaidām nav nevienam šķitis uzmanības cienīgs. Bet zaudējumi sabiedrībai ir trīskārt lielāki. Arī upuru noslāņošanās dzimuma ziņā ir faktors, kas ietekmē visu sabiedrību kopumā.

Minēšu tikai dažus aspektus, kurus ietekmē vīriešu lielā mirstība. Viens no izplatītākajiem ģimenes modeļiem mūsdienu Latvijā ir māte un viņas bērni, kuri dzīvo vai saimnieko kopā ar mātes vecāku ģimeni. Vīrieši reti migrē no vienas šādas kopas pie otras. Lielais šķirto laulību skaits un zemais dzimstības līmenis arī lielā mērā saistās ar šo pašu problēmu.

Var teikt, ka problēmas cēlonis ir Latvijas vīriešu vidū valdošais mačo, t.i., īstā veča kults. Saskaņā ar to, īstenam vīrietim ir jābūt pārgalvīgam, viņš nedrīkst baidīties ne no ātruma, ne no reibinošu vielu lietošanas. Viņam ir daudz jāpelna un jābūt aktīvam uzbrucējam seksa frontē. Tai pat laikā viņš nedrīkst izrādīt personisku vājumu. Grūtību risināšanas paņēmieni arī ir vīrišķīgi – agresija, dzeršana un pašnāvība ir ļoti vīrišķīgs problēmu ‘risinājums’. Latvijas vīrieši ir kā Raiņa priedes – neliecas, bet lūst. Tomēr pats mačo kults vēl neizskaidro visu. Arī citas sabiedrības lolo īpašus uzskatus par vīriešiem, un viņu tēls ir itin līdzīgs tam, ko aprakstīju. Tā, piemēram, Melnkalnē tradicionāli ģimene svin vienīgi vīriešu piedzimšanu. Arī viņi neganti traucas pa kalnu ceļiem, bieži vien – dzērumā un nereti nositas. Tomēr dzīvo ilgāk, nekā latvieši. Tātad, pastāv vēl kādas kultūras īpatnības, kas Latvijā sēj nāvi, bet Melnkalnē ļauj izdzīvot. Diemžēl neviens vēl sistemātiski nav izpētījis, kādi šie faktori varētu būt.

Līdz šim vīriešu īsdzīvošanas problēma ir atstāta novārtā. Paradoksālā kārtā iemesli ir saistīti ar patriarhālo domāšanu. Saskaņā ar to, vīriešiem jau no dabas (citā variantā – no sabiedrības iekārtas) ir dotas visas priekšrocības. Tāpēc jārūpējas vienīgi par sieviešu spēju iegūt šos labumus. Līdz ar to Latvijā neatkarības gados ir daudz runāts par sieviešu tiesībām un iespējām, bet vīriešu problēmas, par spīti satraucošajiem statistikas datiem, ir tik pat kā ignorētas. Turklāt šāda attieksme nav raksturīga vienīgi Latvijai. Tā, piemēram, UNDP 2003. gada pārskats par tautas attīstību (Human Development Report 2003) pievērš uzmanību tikai tiem faktoriem, kas attiecas uz vienlīdzīgu piekļuvi tradicionālajām patriarhālās sabiedrības vērtībām: izglītība, ekonomika un politika. Augstu attīstības līmeni tad var definēt kā tādu, kur sievietēm ir pēc iespējas lielākas iespējas šajās jomās. Vīriešu atstumtība no ģimenes, augstais pašnāvību un cita veida varmācīgo bojāeju skaits, cik var saprast, nekādi neatspoguļo tautu attīstības līmeni. Latvijas politiku pēdējā laikā ir virzījuši dažādi starptautiski pieņēmumi un atzītās prakses. Cita starpā arī atziņa, ka ir jācīnās par sieviešu dzīves apstākļu uzlabošanu. Tomēr vietējās īpatnības ir tikušas ignorētas. Nespējot pārvarēt patriarhālos uzskatus par vīrieša dabiski pārāko (lasi- labāko) stāvokli sabiedrībā, vīriešu problēmas ir ignorētas un reducētas uz individuālu, psiholoģisko vājumu, kas balstās vīriešu bioloģijā.

Tātad, Latvijā pastāv kultūra, kuras ietekmē liels skaits vīriešu uzvedas tā, ka to dzīves laiks ir īss vispār, bet daudz mazāks, nekā Latvijas sieviešu mūžs. Tiešie cietēji no šādas uzvedības ir paši vīrieši, jo viņi iet bojā traģēdijās uz ceļiem un pašnāvību rezultātā. Bet netieši no tā cieš visa sabiedrība. Kamēr kampaņa par ceļu satiksmes drošības uzlabošanu liek rosīties un ieguldīt lielus līdzekļus gan valdībai, gan presei, milzīgi augstais pašnāvību skaits paliek neievērots. Tomēr ir laiks ieskatīties acīs patiesībai un atzīt, ka Latvijas miera laiku kultūra vēršas pret Latvijas vīriešiem bargāk, nekā Bosnijas karš pret bijušās Dienvidslāvijas vīriešiem. Ir jāsāk domāt, kā šo situāciju risināt. Nepieciešams izanalizēt, kas tieši Latvijas kultūrā veicina konkrēto uzvedības modeļu veidošanos. Kāpēc vīrieši rīkojas tā un ne citādi? Kāpēc viņi izvēlas alkoholismu, pašnāvību vai uzvedību, kas līdzinās lēnai pašnāvībai? Turklāt jāpēta ir ne vien paši vīrieši, bet visa sabiedrība. Kad tas būs paveikts, varēs veidot konkrētus ieteikumus. Iespējams, ka būs nepieciešams pārskatīt, kā un kas tiek mācīts skolās. Varbūt vajadzēs mainīt likumdošanu, lai nodrošinātu vīriešiem vienlīdzīgas iespējas piedalīties ģimenes dzīvē. Turklāt, veicot šos politikas maiņas pasākumus, būs reizi par visām reizēm jāatsakās no patlaban pastāvošajiem maldiem par vīriešu un sieviešu iedzimto dabu. Latviešu gēns nepastāv, bet latviešu kultūra gan ir reāla un to ir iespējams mainīt.

Šī publikācija ir tapusi projekta “Masu mediju loma varas pārdalē” ietvaros, kas finansēts no “Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam” līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.


Visi raksti par dzimumu līdztiesības tēmu


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!