Raksts

Latvijas juristi: kādēļ esam tādi?


Datums:
03. janvāris, 2010


Autori

Iveta Kažoka


Pirms nedēļas, savā bloga ierakstā par pensiju spriedumu, izteicos, ka kaut kas nav kārtībā ar Latvijas juristiem, jo katastrofāli trūkst pilsoniskās aktivitātes.

Šodien e-pastā saņēmu interesantu reakciju uz manu blogu, kuras autors man laipni atļāva savas pārdomas pārpublicēt šajā blogā. Man šķiet, ka situācijas apraksts ir visai trāpīgs un pārdomas rosinošs, tādēļ izņēmuma kārtā piedāvāju diskusijai anonīma autora tekstu:

Iesākumā protams jautājums par to kādus juristus tiražē šīs valsts augstskolas? Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka mūsdienās Latvijā juridiskajai izglītībai bez pārmērīgas iespringšanas var “izbraukt cauri” jebkurš kurš nav galīgs dunduks. Būt ar “juridisko talantu” vai tādam, kurš patiesi interesējas par to, ko studē nav obligāti. Līdz ar to varam secināt, ka patreizējā izglītības sistēma īpaši labu sagatavotību negarantē. Tālāk jaunizceptais jurists sāk strādāt vai nu valsts vai arī privātajā sektorā. Te nu katrai jomai ir savs atsevišķs stāsts.

Valsts sektors:

Ir protams valsts sektorā spējīgi, pastāvīgi domājoši juristi, kuri pēc labākās sirdsapziņas strādā paši un ļauj pastāvīgi domāt un strādāt arī citiem. Diemžēl šādi cilvēki ir kā baltie zvirbuļi uz kopējās valsts sektorā strādājošo juristu (un vispār valsts pārvaldes ierēdņu) masas, kuras galvenā pazīmes ir:

1) Izteikta hierarhijas ievērošana – “Priekšniekam vienmēr taisnība” un iniciatīvas “no apakšas” padotajam (vai jebkādi citādi no “Priekšnieka” darbības atkarīgajam ierēdnim) neko labu nesola. Traģiskākais ir tas, ka parastais valsts pārvaldes ierēdnis (t.sk. arī jurists) to uztver kā normu un uz tiem priekšniekiem, kuri šajā normā neiekļaujas un aicina padotos domāt pastāvīgi skatās, kā uz baltajiem zvirbuļiem. Nedrīkst aizmirst, ka ne viens vien priekšnieks ne pārāk labvēlīgi skatās uz spējīgiem padotajiem kuri nākotnē var kļūt par viņu potenciālajiem aizvietotājiem.

2) “Pārprasta lojalitāte” iestādei, kura izpaužas tādējādi, ka ierēdnim liek saprast, ka lai kādus mēslus iestāde būtu ievārījusi – ierēdnim par iestādi jāstāv un jākrīt, jo „iestādei vienmēr taisnība”. Jebkurš kurš atļaujas iestādi kritizēt automātiski nokļūst “slikto” kategorijā, kuriem pēc tam ir niecīgas izredzes turpmāk strādāt valsts sektorā, jo iestādēm nelojāli darbinieki nemēdz būt vajadzīgi.

3) Konservatīvisms – ne viens vien valsts pārvaldē darbojas pēc principa “ir labi tā kā ir un neko nevajag mainīt”. Tas nekas ka esošā prakse no tiesību normu viedokļa nereti ir apšaubāma. Valsts pārvaldes baltajiem zvirbuļiem, kuri uz to norāda nereti vienkārši mēdz likt saprast, ka viņš „par daudz domā”.

4) „Revolucionāri tiesiskās apziņas” stādīšana augstāk par tiesību normām. Ne viens vien valsts pārvaldē strādājošais praksē mēdz ignorēt tiesību normu saturu to regulējumu cenšoties interpretēt atbilstoši paša priekšstatiem par to kādam būtu jābūt regulējumam attiecīgajā situācijā. Lai gan, ja jau pat visaugstākajām tiesu instancēm tā nereti mēdz gadīties, ko var gribēt no valsts pārvaldē strādājoša jurista?

5) “Es viņu pazīstu” personāla atlases princips – kā zināms šis princips mēdz darboties valdībai un Saeimai ieceļot vadošās amatpersonas, kuras var izrādīties ne tās kompetentākās attiecīgajā jomā un tad kāds pēc tam pārsteigums, ka tas darbojas arī zemākos valsts pārvaldes līmeņos? Zivs pūstot no galvas. Rezultātā karjera valsts pārvaldē mēdz būt atkarīga ne tik daudz no paveiktā darba kvalitātes, kā no tā, kā uz tevi skatās priekšniecība. Tā manuprāt ir viena no sāpīgākajām šīs valsts problēmām – pastāvošās sistēmas ietvaros vadošajos amatos mēdz izvirzīties maigi izsakoties ne tie spējīgākie cilvēki.

Vai vēl ir jautājumi par to kādēļ valsts pārvaldē strādājošo juristu vairākums nemēdz būt pārāk pilsoniski aktīvi?

Privātais sektors.

Arī privātajā sektorā protams ir sastopami zinoši, spējīgi un godprātīgi juristi, bet diemžēl arī šajā sektorā šādu juristu ir niecīgs mazākums. Iesāksim ar to, ka daļa privātajā sektorā strādājošo ir nākuši no valsts sektora ar visām no tām izrietošajiem “stiķiem un niķiem”. Bet principā vidējais privātā sektora jurists nedomā par neko citu, kā no saviem (vai darba devēja) klientiem izkāst vairāk naudas. Labi protams ja klientam par to tiek arī reāli palīdzēts, bet praksē diemžēl tas mēdz būt otršķirīgs jautājums. Ne viens vien praktizējošs jurists (t.sk. ne viens vien zvērināts advokāts, kura profesijai formāli skaitās augsti ētikas standarti) pelna naudu ar juridiski neizglītotu klientu apvārdošanu un aktīvu darbības imitāciju. Ne pēc viena vien jurista sastādītajiem dokumentiem jāsecina, ka vai nu jurists neko nejēdz no tā par ko raksta, vai arī vienkārši ciniski slauc klientu. Pirms vairākiem mēnešiem “Jurista Vārdā” bija ST palīdzes Dz.Pededzes raksts kurš ļoti uzskatāmi parādīja izteikti diletantisko līmeni, kādā darbojās viena advokāte, kura Māmiņu kluba vārdā sastādot pieteikumu ST (saistībā ar minēto notikumu advokāte bija sevi baigi izreklamējusi un kad ST pieteikumu nebija pieņēmusi, visā vainoja ST). Kad ar dažiem zināmiem advokātiem sanāca parunāt par minēto rakstu, viņi izrādīja sašutumu par pašu rakstu nevis par advokātes darba zemo kvalitāti. Lūk tev korporatīvā ētika.

Vai no tādiem juristiem var sagaidīt pilsonisko aktivitāti?

Diemžēl viss minētais man radījis iespaidu par šo valsti (t.sk. tās juristiem) kā par neizmēžamiem Augeja staļļiem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!