Foto: B. Koļesņikovs © AFI
NAP pietrūkst plašāka skatījuma – kādu mēs vēlamies redzēt mūsu sabiedrību vidējā un tālākā perspektīvā, un ar ko tieši mēs konkurēsim ar citām valstīm, lai piesaistītu izglītotos prātus savai zemei?
Publiskai apspriešanai nodotais Nacionālās attīstības plāns (NAP) piedāvā stratēģisku redzējumu, kā izmantojot Latvijas dalības Eiropas Savienībā radītās iespējas, radīt priekšnoteikumus pārejai no “šodien ekonomikā valdošā modeļa, kuru raksturo mazkvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas ar zemu pievienoto vērtību ražošana, uz inovatīvo (zināšanu) attīstības modeli.” Šajā modelī zināšanas kļūst par vienu no galvenajiem konkurētspējas faktoriem.
Šāda nostādne kopumā atbilst ES Lisabonas stratēģijā noteiktajiem mērķiem – padarīt Eiropu par pasaules konkurētspējīgāko ekonomiku 2010. gadā. Kā to panākt?
Ir likumsakarīgi meklēt atbildi izglītības sistēmā. Nacionālās attīstības plāns par stratēģijas mērķi izvirza izglītību un zināšanas tautsaimniecības izaugsmei un tehnoloģiskai izcilībai, un kā prioritātes nosauc izglītotu un radošu cilvēku, uzņēmumu tehnoloģisko izcilību un elastību, zinātnes un pētniecības attīstību. Izglītības jomā plāns vērš uzmanību uz četriem aspektiem:
- kvalitatīvu pamatizglītību, obligātu vidējo izglītību un pieejamu augstāko izglītību;
- darbaspēka sagatavošanu, atbilstoši darba tirgus prasībām;
- pieejamu un daudzveidīgu mūžizglītību;
- izglītības infrastruktūras modernizāciju.
Plāns nosaka uzdevumus, kuru izpildei būtu jāsekmē minēto mērķu sasniegšana. Starp tiem ir gan profesionālās izglītības pilnveide, gan dabaszinātņu mācīšanas uzlabošana, gan izglītības iestāžu pielāgošana cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gan integrācija vienotajā Eiropas (pasaules) izglītības telpā. Nevienam no plānā minētajiem uzdevumiem atsevišķi nevar iebilst, ja nu vienīgi Eiropā neviennozīmīgi vērtētajai neformālās izglītības rezultātu atzīšanas politikai, kā arī sociālās partnerības nozīmes nenovērtēšanai, uzskatot, ka celt profesionālo kvalifikāciju cilvēki var tikai uzņēmumos vai darba devēju organizācijās, nevis, piemēram, darba ņēmēju profesionālajās apvienībās.
Tas, kādu sabiedrību mēs vēlamies redzēt, nosaka to, kādai ir jābūt izglītības sistēmai. NAP redzējums par sabiedrības kopējiem attīstības mērķiem, izglītības sistēmas lomu un konkrēto uzdevumu mērķtiecību man rada iebildumus katrā no šiem līmeņiem.
Jaunākais Lisabonas Padomes ziņojums[1] par Eiropas izglītības sistēmām pasaules ekonomiskajā konkurencē uzskatāmi pierāda, ka Eiropas valstis atpaliek no ASV un Āzijas valstīm zināšanu ekonomikas jomā. Tas nav jauns atzinums. Jauns šajā ziņojumā ir atzinums par izglītības sistēmu lomu vienlīdzīgu iespēju radīšanā, it sevišķi Eiropā. Ziņojums atzīst, ka laiks, kad attīstības valstis konkurēja ar lētu un mazkvalificētu darbaspēku, ir pagājis – tagad, piemēram, Āzijas valstis piedāvā augsti kvalificētu, bet joprojām salīdzinoši lētu darbaspēku.
Tomēr Rietumeiropa joprojām piesaista citzemju darbaspēku, visticamāk, ar labklājības sabiedrības dotajām priekšrocībām. Tas dod pamatu Eiropā attīstīt spēcīgus, augstas pievienotās vērtības uzņēmumus. Minimāla dabiskā pieauguma apstākļos labklājības sabiedrības infrastruktūra (sociālā drošība, veselības apdrošināšana, kultūras iespējas, izglītības kvalitāte un pieejamība) kļūst par svarīgu konkurētspējas faktoru, gan noturot savus, gan piesaistot darbaspēku no citiem pasaules reģioniem.
Vai Latvija sevi uzskata par valsti, kur izglītības sistēma gatavo kvalificētu darbaspēku? Iespējams, bet kā piesaistīt mūsu izglītotos prātus Latvijai?
Rodas noslēgtais loks – kā panākt augstu vispārēju labklājību, neesot augstas pievienotās vērtības ražošanai, savukārt, lai attīstītu šādu ražošanu, ir nepieciešama augsta vispārējā labklājība. Šādā kontekstā kļūst redzams, ka pakārtot izglītības sistēmas mērķus šauri ekonomiskiem mērķiem ir grūti, varbūt pat neiespējami.
NAP izglītības jomā piedāvā veicināt indivīdu zināšanas un iniciatīvu, kā arī spēju patstāvīgi apgūt jaunas zināšanas visa mūža garumā. Savukārt, citās NAP sadaļās uzsvars tiek likts uz plašu uzņēmējdarbības attīstību. Pamatdoma ir, ka pieprasījums pēc izglītības un tās piedāvājums kā mehānisms pats par sevi atrisinās sabiedrības attīstības izvēli. Tā bija arī mana izpratne pirms desmit gadiem. Tomēr, ar šodienas pieredzi man ir jāatzīst, ka tas ir riskanti. Pēdējo gadu desmitu attīstības plānošanas pieredze pasaulē liecina, ka tirgus rada tikai līdzsvaru starp maksātspējīgo pieprasījumu un tam atbilstošu piedāvājumu. Izglītība ir joma, kur valsts intervence ir ne tikai vēlama, bet arī nepieciešama.
Domāju, ka NAP pietrūkst plašāka skatījuma – kādu mēs vēlamies redzēt mūsu sabiedrību vidējā un tālākā perspektīvā, un ar ko tieši mēs konkurēsim ar citām valstīm, lai piesaistītu izglītotos prātus savai zemei? Ja mēs veidojam Rietumeiropas modeļa labklājības sabiedrību, tad izglītības sistēmai būtu daudz vairāk jāakcentē sociālās integrācijas mērķi un tiem atbilstoši uzdevumi, nerunājot par kultūrizglītības un pilsoniskās izglītības lomu. Grūti iedomāties, ka mums būtu cita alternatīva.
Šodien esam spiesti konstatēt, ka pastiprinās kvalitātes atšķirības skolās un notiek skolēnu un vecāku noslāņošanās. Starptautiskie salīdzinošie mērījumi rāda, ka sociālās un reģionālās izcelsmes nozīme izglītības rezultātos Latvijā pieaug. Izglītības sistēma faktiski ir vienīgais mehānisms, kas var palīdzēt izlīdzināt atšķirības, dodot vienlīdzīgas iespējas visiem, nodrošinot līdzīgas kvalitātes izglītības pieejamību visās Latvijas skolās.
Apsveicama ir iecere padarīt vidējo izglītību par obligātu. Vai tikpat svarīgi nebūtu beidzot ieviest vispārēju bezmaksas pirmskolas izglītību, jo tieši šajā izglītības posmā tiek ielikti katra veiksmes pamati un notiek pirmā sociālā noslāņošanās. Tāpat kritiski svarīgi šajā aspektā būtu izveidot “otrās iespējas izglītības” sistēmu, kas garantētu katram indivīdam turpināt izglītoties jebkurā vecumā, atgriežoties tajā izglītības pakāpē, kura ir pamesta.
Skolotāji veido izglītības sistēmas kvalitātes pamatu. Vai nebūtu jāizmanto dotā iespēja, lai turpmākajos gados mērķtiecīgi radītu kvalitatīvu pedagogu tālākizglītības sistēmu valstī – profesionālu izglītības pētniecības un kvalifikācijas celšanas institūtu?
Ja zināšanu ekonomiku raksturo pētniecības (R&D) īpatsvars radītajā produktā, tad varbūt būtu jāsāk ar izglītību? Jomu, kurai pēc NAP autoru domām, būtu jārada priekšnoteikumi pārejai uz zināšanu ekonomiku kopumā.
____________________
[1] Lisabonas Padome ir neatkarīga ekspertu grupa. Ziņojums The Economics of Knowledge: Why education is a key for Europe’s success? Andreas Schleicher, OECD, 2006,
Nacionālais attīstības plāns 2007-2013. 1. redakcija