Foto: Foto - no personīgā arhīva
Saskaņā ar oficiālo statistiku, pērn Latvijas IKP pieauga par 7,7%, kamēr iepriekšējo divu gadu laikā kopumā pieaugums bija gandrīz 15% – tas ir lielākais izaugsmes rādītājs starp Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm un viens no augstākajiem pasaulē. Vairākums analītiķu paredz, ka pieaugums 2002. gadā būs vismaz 5%. Turklāt ir jāmin arī inflācija, kas ir zema gan pēc vēsturiskiem, gan starptautiskiem standartiem. Šķiet, ko gan vairāk varētu vēlēties – liels IKP pieaugums un zema inflācija? Taču kā lai izskaidro šo parādību? Vai izaugsme atspoguļojas arī Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenī? Vai šī izaugsme ir ilgtspējīga?
Ciešāk izpētot komponentes, pēc kurām tiek aprēķināts IKP pieaugums, ir redzams, ka Latvijā apjomīgi ir pieaugušas investīcijas – 2001. gadā par vismaz 11,6% un pēdējo piecu gadu laikā vidēji par 18,6% (un šis atkal ir labākais rādītājs Austrumeiropā). Taču tas ir pašsaprotami! Padomju laikā uzkrātais kapitāls bija jānomaina, un jaunās izaugsmes nozares tādas kā finansu pakalpojumi un informācijas tehnoloģijas, arī ir piesaistījušas jaunu kapitālu.
Taču, neskatoties uz šo iespaidīgo statistiku, iestājoties ES, Latvija būs viena no nabadzīgākajām dalībvalstīm, un atsevišķi tās reģioni būs ierindojami ES nabadzīgāko skaitā. Turklāt sabiedrisko aptauju rezultāti liecina, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji neuzskata, ka viņu dzīves līmenis būtu uzlabojies. Tad kā lai saskaņo oficiālo statistiku ar Latvijas iedzīvotāju ikdienas reālijām? Daļēji šo situāciju var skaidrot ar minētā uzplaukuma iemeslu – investīcijām. Iedzīvotāju ienākumos investīciju pieaugums tieši neparādās, lai gan netieši tās rada darbavietas un dod iespēju iegādāties labākas vai lētākas preces.
Jāpiemin vēl tas, ka pagājušā gada laikā par 7% ir pieaudzis arī preču patēriņš, tātad, absolūtos skaitļos rēķinot, iedzīvotāji ir piedzīvojuši materiālā stāvokļa uzlabošanos. Kā gan tas iespējams? 2001. gadā faktiskās algas ir pieaugušas tikai par 3,5%, tāpēc preču patēriņš ir palielinājies, pateicoties resursiem, kas nākuši no citiem avotiem – un tie ir aizņēmumi.
Šobrīd Latvija piedzīvo kredītu bumu. Pēdējo divu gadu laikā bankas privātajam sektoram ir aizdevušas vismaz par 70% vairāk nekā iepriekš. Banku aizdevumi tiek nodrošināti ar īpašumu – visbiežāk tie ir hipotekārie kredīti, kuru atvieglota saņemšana ir arī galvenais iemesls, kāpēc tik strauji ir sadārdzinājies nekustamo īpašumu tirgus. Ļoti bieži kredīts pret nekustamā īpašuma ķīlu tiek izmantots, lai finansētu patēriņu, un tā kā kredītu pret nekustamā īpašuma ķīlu var paņemt tikai tas, kuram pieder nekustamais īpašums un ir stabili ienākumi, tad tā Latvijas iedzīvotāju daļa, kuriem nav ne viena, ne otra, nav izjutusi patēriņa pieaugumu. Tāpēc izaugsme nevienlīdzīgi atspoguļojas iedzīvotāju dzīves līmenī.
Šajā priekšvēlēšanu laikā ir dabiski vaicāt, vai līdzšinējā valdība var plūkt visus laurus par labajiem ekonomiskajiem rādītājiem. Uz šo jautājumu nav iespējams sniegt viennozīmīgu atbildi. No vienas puses, valdība ir spējusi radīt stabilu makroekonomisko vidi, kā arī ieviesusi tādas strukturālās reformas kā sabiedrisko un finansu pakalpojumu regulatoru institūciju izveidošana. Jāsaka gan, ka pašreizējā makroekonomiskā un strukturālā politika ir ne tik daudz valdības aktīvas darbības rezultāts, kā atbilde uz ES iestāšanās kritērijiem un prasībām. No otras puses, reāla politika (pretstatā solījumiem) kaut vai tādās jomās kā korupcija, mazie un vidējie uzņēmumi, vienlīdzīga reģionālā attīstība, nabadzības un bezdarba samazināšana praktiski neeksistē.
Pār mūsu galvām velkas arī negaisa mākoņi – liels patēriņš nozīmē mazus uzkrājumus, un mazi uzkrājumi apvienojumā ar lielām investīcijām izraisa tekošā konta deficītu. Citiem vārdiem sakot, valsts tērē vairāk, nekā nopelna. Pagājušā gada tekošā konta deficīts bija aptuveni 10% no IKP, kamēr tirdzniecības bilances deficīts – turpat vai 20% no IKP. Šie rādītāji ir ļoti augsti. Līdz šim tekošā konta deficīts lielā mērā ir ticis finansēts no ārvalstu tiešajām investīcijām, taču tās, galvenokārt, saistās ar privatizāciju, un tā kā privatizācija valstī jau ir gandrīz pabeigta, Latvijai būs intensīvi jāpiesaista cita veida investīcijas. Tāpēc atklāts paliek jautājums par tekošā konta deficīta un tādējādi arī patēriņa buma, kā arī augsto izaugsmes rādītāju ilgtspēju. Īstais pārbaudījums valdības politikai nāks tad, ja sāksies krīze.
Vai partiju programmas ir pietiekoši informatīvas, lai palīdzētu mums saprast, kurš no politiskajiem spēkiem spēs visefektīvāk risināt krīzes situācijas un veicināt veiksmīgi funkcionējošas ekonomikas attīstību Latvijā?
Viennozīmīgi uz šo jautājumu atbildēt nav iespējams vismaz divu iemeslu dēļ: pirmkārt, pat ja mēs spētu paredzēt vēlēšanu rezultātus, nevar prognozēt, kā tiks sastādīta valdība, kas padara par neiespējamu iepriekš uzminēt ministru komandas sastāvu un zināt, kāda būs valdības faktiskā ekonomiskā programma.
Otrkārt, lielāko partiju ekonomiskās programmas ir diezgan līdzīgas – visās tiek solīts samazināt nodokļus (sevišķi uzņēmuma ienākumu nodokli) un palielināt izdevumus. Detalizētāk izanalizējot programmas, redzams, ka Jaunais Laiks ir vienīgā partija, kas mēģina arī paskaidrot, kā šos šķietami tik pretrunīgos mērķus savienot. Viņu skaidrojums sasaucas ar amerikāņu ekonomista Artūra Lafera idejām (lai gan konkrētas norādes programmā nav).
Lafers uzskata, ka, samazinot nodokļus un vienkāršojot administratīvās procedūras, tiktu veicināta ēnu ekonomikas samazināšanās, valstī palielinātos nodokļu maksātāju skaits. Tā rezultātā pieaugtu kopējie nodokļu ieņēmumi, kaut arī nodokļu likmes būtu samazinājušās. Šīs idejas zināmā mērā apstiprina pieredze Krievijā, kur šāda politika jau ir ieviesta.
Tomēr jāsaprot, ka arī nākamo valdību darbību tāpat kā iepriekšējo ierobežos ES, SVF un kredītreitingu aģentūru dažādās prasības, izņemot mazticamo situāciju, kad nākamā gada referendumā Latvijas iedzīvotāju vairākums nobalsotu pret iestāšanos ES.