Foto: N. Mežiņš
Jau kuro gadu LC atgādina, ka ziņas par viņu nāvi ir pārspīlētas, taču šī gada programma liecina, ka miršanas process ir mokoši ieildzis. Latvijas politikas veselība no šīs nāves iegūtu, jo pusdzīvā LC aizņemtajā liberālajā nišā iztrūkst partijas, kas līdzsvarotu labējo un kreiso antagonismu.
Kā vēsta nostāsti, laikos, kad Latvija vēl bija jauna, valdīja profesionāļi, kas bija savienojušies “Latvijas ceļā”. Bet zelta laikmets pagāja, un līdz ar visu labo aizmirstībā iegrima arī “Latvijas ceļš”. Pats “Latvijas ceļš” arī sāka aizmirst savu diženo pagātni un pat to, kas viņi tādi ir. Taču ir vispārzināms, ka ezeri krīt no debesīm pēc vārdā nosaukšanas, tāpat arī atdzimšana sākas ar uzvārdiem. Acīmredzot tāpēc “Latvijas ceļš” savu programmu sāk ar atgādinājumu gan sev, gan vēlētājiem, uzskaitot tautas piemirstos profesionāļus.
Tādējādi par programmas galveno saturu kļūst personības, nevis idejas, kas varētu liecināt par to, ka “Latvijas ceļa” ideoloģiskais apjukums pēc neveiksmes 8.Saeimas vēlēšanās tā arī nav beidzies. Programmā moderniem liberāļiem neraksturīgs tautiski romantisks dzejiskums un atmiņas par aizgājušajiem labajiem laikiem savijas ar gaušanos par patreizējo varas nesēju nemākulību un korumpētību, tas viss vēl aizdarīts ar vēlētājiem tīkamiem tradicionāliem apsolījumiem. Šķiet, LC nespēj izšķirties, vai strādāt ar sirdi, dvēseli vai prātu.
Lasot programmu, šķiet, ka “Latvijas ceļš” savas identitātes meklējumos izvēlējies balstīties uz aizguvumiem no citiem šobrīd veiksmīgākiem politiskajiem spēkiem. Retoriku LC domājams ir aizņēmies no “Jaunā laika”, par ko atgādina arī gatavība cīnīties ar korupciju. Savukārt par Tautas partijas un Latvijas Pirmās partijas ietekmi varētu liecināt periodiskā bērnu (skaitā trīs) piesaukšana. Līdzīgi Tautas partijai un TB/LNNK, “Latvijas ceļš” vīkšas apgūt Eiropas naudu, katram rīdzinieka, nodokļos samaksātajam latam, solot piesaistīt vismaz vienu eirolatu. Manāms ir arī kreiso ieguldījums, kad lasām par “denacionalizēto dzīvokļu iemītnieku” problēmām.
Vienīgā, programmā atrodamā, paša “Latvijas ceļa” zīme ir Andris Bērziņš, kurš, kā uzzinām, “prot vadīt un prot radīt” – viņš un viņa komanda “būs labi saimnieki pilsētai, veselīga alternatīva pašreizējai Rīgas vadībai”. Acīmredzot, savulaik plaši izslavētais LC rezervistu soliņš ir ievērojami sarucis, liekot savienībai kā kādai populistiskai partijai aprobežoties tikai ar vadoņa personību.
Jau kuro gadu LC pārstāvji atgādina, ka ziņas par viņu nāvi ir pārspīlētas. Taču šī gada programma liecina, ka miršanas process ir mokoši ieildzis. Šķiet, apgalvojums, ka šīs kārtējās vēlēšanas “Latvijas ceļam” būs izšķirīgas, būtu uzskatāms par banalitāti. Tomēr, ja arī šogad vēlētāji izlems savas balsis izsviest miskastē, tad, visticamāk, ceļš pārvērtīsies par taku, ko nespēs glābt pat Eiropas parlamenta deputāts. Taču iespējams, ka Latvijas politikas veselībai šāds iznākums nāktu par labu, jo pusdzīvajam “Latvijas ceļam” aizņemot liberālā novirziena nišu, iztrūkst politiskā spēka, kas spētu līdzsvarot nosacīti labējo un kreiso antagonismu.
____________________________
Savienības “Latvijas ceļš” vēlētāja profils
No gandrīz tūkstoša Rīgas balstiesīgajiem iedzīvotājiem gadumijā par savienību “Latvijas ceļš” pašvaldību vēlēšanās bija gatavi 7% “Latvijas Faktu” aptaujāto rīdzinieku. Visticamāk, ka 12.martā par savienību “Latvijas ceļš” nobalsos
Tie rīdzinieki, kuri 12.marta pašvaldību vēlēšanās ir nolēmuši balsot par savienību “Latvijas ceļš”, kā alternatīvu izvēli biežāk ir nosaukuši Tautas partiju un TB/LNNK. Savukārt savienību “Latvijas ceļš” kā alternatīvu izvēli visbiežāk ir nosaukuši partijas “Jaunais laiks”, LSDSP un Tautas partijas vēlētāji.
_____________________________