Foto: Elmārs Rudzītis © AFI
Latvijas Pirmā partija un [i]Latvijas ceļš[/i] drīzāk uzlūkojamas kā Makjavelliski veidojumi, ko vieno neremdināmas slāpes pēc politiskās varas. Tieši šis apstāklis padara abas partijas par tik piemērotiem kompanjoniem.
Nesenā Latvijas Pirmās partijas (LPP), Latvijas Ceļa (LC), un divu pilnīgi nenozīmīgu reģionālo partiju — Vidzemes apvienības un Mēs savam novadam — apvienošanās iezīmē Latvijā visietekmīgākās mūsdienu politiskās partijas notikumiem bagātās dzīves beigas. LC bija pirmā varas partija Latvijas politikā. Tās pārstāvji no 1993. līdz 2002. gadam bija visu astoņu valdību koalīcijās, no kurām pusi ir vadījuši LC premjerministri. Neviena cita partija nav sasniegusi 1993.gada vēlēšanu rekordu — 36 deputātu vietas parlamentā. Nebūtu pārspīlēti teikts, ka LC vairāk nekā jebkura cita partija vai indivīds ir veidojusi gan mūsdienu Latvijas politikas dabu, gan ietekmējusi politiskās partijas. Pēc 2002.gada vēlēšanu neveiksmes, nespējot pārvarēt 5% barjeru, LC nozuda no politiskās skatuves, un pašreizējā parlamentā partijai izdevās iespraukties vienīgi, izveidojot kopīgu vēlēšanu apvienību ar LPP. Vēl vairāk, 2006.gada vēlēšanu kampaņas plānošanas, finansējuma un politisko nostādņu avots lielākoties bija LPP. Šo divu partiju formālā apvienošanās ir bijusi nenovēršama.
Liekas, ka LPP un LC dzīvo mierīgā laulībā, lielā mērā pateicoties tam, ka LC ir tikai ēna no partijas, kas tā reiz bija. LPP ir spēcīga Latvijas vēlēšanu politikas trīs galvenajos elementos, kurus izveidoja un nostiprināja LC. Pirmkārt, LPP ir plaša biznesa aizbildniecība, kas garantē partijai pastāvīgus un ievērojamus ienākumus. Otrkārt, ienākumi ļauj partijai ieguldīt līdzekļus dārgās un profesionāli vadītās vēlēšanu kampaņās. Un treškārt, partijas reklāmas televīzijā, laikrakstos un citos medijos koncentrējas uz vēlēšanu sarakstu “lokomotīvēm” — cilvēkiem, kas var iegūt daudz balsu (neņemot vērā viņu intelektuālo kapacitāti un pat ieinteresētību politikā). Pēdējā laika LC vājums visās trijās minētajās dimensijās nozīmēja vai nu agonizējošu nāvi vai arī apvienošanos ar spēcīgāku politisko spēku. Partija izvēlējās otro. Šie beigu izmisušie, iespējams, pat nožēlojamie centieni ar pirkstu galiem turēties pie varas ir ciešā saskaņā ar partijas vēsturisko etosu un garu.
Latvijas ceļa izcelsme
LC radās no Kluba 21, kas neformāli pulcēja kopā agro pēckomunistiskās Latvijas politisko un ekonomisko eliti. Biznesmeņi, politiķi un saujiņa intelektuāļu brīvi diskutēja par sabiedrisko politiku, pasaules sakariem un slēdza darījumus, droši zinot, ka viņu diskusijas netiks nopludinātas masu medijiem. Lai nu kā, bet pēc LC izveidošanas šīs neformālās un necaurredzamās saites starp biznesu un politiku tika ienestas arī sabiedriskās politikas procesā. Noslēpumainība, kādā notika Kluba 21 tikšanās, pārņēma politiskās partijas un valdības diskursu un galu galā kļuva par būtisku Latvijas politikas raksturlielumu.
Partijas sākotnējie vēlēšanu panākumi bija balstīti uz sarakstu “lokomotīvju” vervēšanu no bijušās komunistu nomenklatūras, latviešu emigrantu kopienas, kā arī no populāru šovbiznesa un sportistu vidus. LC partijas saraksts 1993.gada vēlēšanās bija zināms kā “sapņu komanda”. Anatolijs Gorbunovs, ieaicināts no bijušās komunistu nomenklatūras, kļuva par vispopulārāko politiķi Latvijā. Viņš bija ne tikai iespaidīga personība, slavens ar savu tumšo, krāšņo frizūru, bet arī tika uzlūkots kā pieredzējis, tehnokrātisks politiķis, kas dramatisko pārmaiņu laikā nodrošinātu izvairīšanos no kļūdām. Māris Gailis savās atmiņās par šiem gadiem rakstīja: „Mums [LC] bija ļoti svarīgi iegūt Gorbunovu… bija skaidrs — lai arī kurai partijai viņš pievienosies, tā vēlēšanās uzvarēs. Tā paša iemesla dēļ LC nebūtu pieļāvis nepopulārā tā laika Latvijas Tautas frontes premjerministra Ivara Godmaņa pievienošanos.” Īsu laika periodu latviešu emigrantu daļa uzticējās partijai kā liberāliem reformu ieviesējiem. Mūziķa Raimonda Paula un viņam līdzīgo piesaistīšana bija klaji populistisks gājiens (to vēlākajos gados atkārtoja gan Jaunā Partija, gan Tautas Partija).
LPP ir turpinājusi tradīciju fokusēties uz personībām. 2006.gada Saeimas vēlēšanu kampaņā partija uzsvēra Aināra Šlesera dinamismu ( T–krekli ar slaveno supermena „S” logo tika nomainīti ar „Š” pēc Šlesera vārda, bet uz mazajām enerģijas dzēriena skārdenēm tika uzlīmēts Šlesera vārds), tāpat arī uzsvars tika likts uz “pūkaino”, jūtīgo un šķietami ģimeniski orientēto baptistu mācītāju Ainaru Baštiku.
LC agrīnās vēlēšanu kampaņas tika sponsorētas no korporatīvajiem ziedojumiem. LC arī spēlēja visnozīmīgāko lomu, ieviešot vēl tagad pastāvošo partiju finansēšanas sistēmu, kas balstīta nevis uz publisko, bet gan uz privāto finansējumu. Latvijas galēji liberālie politisko kampaņu finansēšanas likumi nosaka tikai pāris ierobežojumu televīzijas, radio un laikrakstu reklāmai. Kaut arī partiju finanšu sistēma kopš LC zelta gadiem ir pārveidota, ierobežojot gan individuālos ziedojumus, gan arī partiju priekšvēlēšanu tēriņiem nosakot limitus, LPP vēlēšanām naudu izdod ļoti līdzīgā stilā kā LC, ignorējot vai apejot jebkurus tiesiskos ierobežojumus. LPP kopā ar Tautas Partiju ir īsti LC politiskie pēcteči.
Ideoloģija nav svarīga
LPP un LC strupceļā potenciāli varētu novest ideoloģijas jautājums. LC, protams, izvirza pretenzijas uz liberālas partijas statusu. Tai pretstatā LPP ir ārišķīgi balstīta uz kristīgi konservatīvām vērtībām. Tomēr realitātē ideoloģija netiek lietota ne partijas programmas, ne politikas noslīpēšanai. Drīzāk ideoloģija abās partijās saprotama kā daļa no vēlēšanu stratēģijas un ārējā tēla konstrukcijas. Ideoloģija palīdz politiskajām partijām veidot identitāti ārējai lietošanai, tā var tikt izmantota, gan lai partijas kļūtu pievilcīgas noteiktai sabiedrības daļai, gan lai tās padarītu starptautiski uzticamas, identificējoties ar kādu no galvenajiem Eiropas politiskajiem virzieniem.
LC izvēlējās liberālismu, jo 1990.gadu sākumā tā bija dominējošā ideoloģija Rietumeiropā. Bez tam, liberālisms kā ideoloģija ir sarežģīti definējams — to vienlaikus var interpretēt atšķirīgos veidos. Tādējādi liberālisms izrādījās noderīgs, attaisnojot nopietnu iekšējo nevienprātību (to lielākoties raisīja nesaskaņas starp partijā esošajiem savstarpēji konkurējošajiem ekonomiskajiem grupējumiem), to pamatojot ar liberālajām partijām tipisko dažādību. Liberālisms nebija izvēlēts kā vadošā politiskā filosofija. Tādā pašā veidā LPP izmanto kristīgi konservatīvo retoriku, lai iegūtu balsis un spodrinātu savu ārējo tēlu, nevis kā vadmotīvu politikas veidošanai. Galu galā, kur tad palika kristīgā dimensija Jūrmalgeitas balsu pirkšanas skandālā? Vai arī kad 2005.gada pašvaldību vēlēšanās un 2006.gada Saeimas vēlēšanās partija kliedzoši izmantoja kampaņas finansēšanas likuma nepilnības?
Tā vietā, lai vienu no partijām uzskatītu par kristīgi konservatīvu, bet otru — par liberālu, tās drīzāk uzlūkojamas kā Makjavelliski veidojumi, ko vieno neremdināmas slāpes pēc politiskās varas. Tieši šis apstāklis padara abas partijas par tik piemērotiem kompanjoniem un ļaus [LPP deputāta un Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja] Jāņa Šmita neliberālajām un ekstrēmajām vērtībām diezgan ērti savietoties ar Ivara Godmaņa rāmo liberālismu.
Nobeidzot jāsaka, ka LPP/LC apvienošanās drīzāk, šķiet, būs sekmīga. Lai gan LC kādreizējo varu ilgu laiku ir uzurpējusi Tautas partija, šī apvienošanās LC dod ilūziju par atgriešanos pie lēmumpieņēmēju galda un vispāratzītas partijas statusa atgūšanu. Tomēr šī vairāk ir LC pārņemšana, nevis partiju apvienošanu. LPP ir nauda, mazumiņš harizmātisku personību un politiskās prasmes un pieredze, kas LC reiz bija pārpārēm. Jaunā partija ir visādā ziņā piemērota LC pēctece.