Foto: AFI
Balstoties uz maniem novērojumiem, 20-40 procenti studentu savus referātus daļēji vai pilnīgi noraksta, tāpēc esmu skeptisks par cerībām, ka nākotnē korupcija varētu izzust pati no sevis tikai tāpēc, ka nāks jauna, nesamaitāta paaudze.
Pastāv uzskats, ka līdz ar paaudžu maiņu korupcija Latvijā izzudīs pati no sevis. Veco un korumpēto vietā pie varas nāks jaunie un nesamaitātie. Pēc pusotra augstskolas pasniedzēja darbā pavadītā gada man rodas šaubas, vai paaudžu maiņa ko dos. Studentu negodīgums, kas izpaužas masveidīgā plaģiātismā, liek domāt, ka, situācijai nemainoties, nākamā paaudze būs tieši tik pat korumpēta, cik patreizējā.
Balstoties uz maniem novērojumiem, 20 – 40 procenti no visiem studentiem savus referātus daļēji vai pilnīgi noraksta. Cītīgākie izmanto grāmatas vai savu kolēģu darbus, tie, kam mazāk pacietības – vienkārši kopē no Interneta. Vēl citi iesniedz vienus un tos pašus darbus vairākos priekšmetos vai vairākās augstskolās.
Svešu darbu (izteicienu, domu, ideju) uzdošana par saviem tiek dēvēta par plaģiātismu. Savu darbu vairākkārtēju izmantošanu, uzdodot tos par unikāliem, sauc par pašplaģiātismu. Rietumu universitātēs abi minētie tiek uzskatīti par vissmagākajiem akadēmiskajiem pārkāpumiem. Dažādās universitātēs sankcijas par plaģiātismu atšķiras, bet kopumā variē no iespaidīga naudassoda līdz tūlītējai izslēgšanai no universitātes. Vairākās augstskolās negodīgajiem studentiem tiek izdarīts īpašs ieraksts atzīmju lapās, kuras tiek pievienotas diplomam.
Rietumu studenti, kas nodarbojas ar plaģiātismu, tātad, nopietni riskē. Izrādās, ka viņu Latvijas kolēģiem nav īpaši par ko baidīties. Smagākais sods, kāds tiek piemērots plaģiātismā pieķertajiem, ir lūgums pārrakstīt darbu. Ja pastāv noteikumi, ka par darba otrreizēju iesniegšanu ir jāmaksā, students var šķirties arī no aptuveni pieciem latiem. Protams, atklāti tiek tikai daži gadījumi, un ieguvums – iespēja pašam nerakstīt referātu vai kursa darbu – ir pietiekoši liels, lai riskētu.
Tomēr problēma nav tikai studentos. Šādā situācijā var vainot arī pasniedzējus un augstskolu vadību.
Nav noslēpums, ka reizēm pasniedzēji ir tik noslogoti, ka rakstu darbu lasīšana tiem kļūst par formālu lietu, un saturā daudz iedziļināties nav iespējams – pārlasa “pa diagonāli” un ar to lieta beigusies. Tomēr daudz būtiskāks ir studentu pārākums informācijas tehnoloģiju pielietošanas iespējās. Vairumam pasniedzēju nav zināms, cik vienkārši ir nokopēt darbu no interneta. Pasaules tīmeklī izvietoto bezmaksas referātu kolekciju adreses ir zināmas galvenokārt studentiem. Līdz ar to studenti var iesniegt plaģiātiskus darbus, īpaši nebaidoties, ka pasniedzējs varētu atrast, no kurienes nāk uzdotajai tēmai vai studenta zināšanu līmenim neatbilstošais referāts.
Ja pasniedzēji studentu plaģiātismu varētu neievērot nezināšanas dēļ, tad augstskolu vadībai stingru sodu piemērošana var šķist neizdevīga. Studenta izslēgšana var radīt finansiālus zaudējumus, tāpēc augstskolu vadība (gan privāto, gan valsts) nav ieinteresēta “teikt ardievas” negodīgajiem audzēkņiem. Lieki teikt, ka zināšanu kvalitāti šāda pieeja nepaaugstina. Neko daudz tas neatšķiras no situācijas, kad diplomi tiek vienkārši nopirkti.
Augstskolas ir vietas, kur veidojas liela daļa topošās sabiedrības elites. Vairākus gadus pavadot šajā vidē, studenti ne tikai apgūst zināšanas, bet arī noteiktas dzīves iemaņas un principus. Tāpēc esmu skeptiski noskaņots pret cerībām, ka nākotnē korupcija varētu izzust pati no sevis tikai tāpēc, ka nāks jauna, nesamaitāta paaudze. Pašreizējā maigā attieksme pret dažāda veida krāpšanos akadēmiskajā procesā veicina uzskatu, ka negodīgā veidā panākt vēlamos rezultātus ir normāli un pieņemami. Kāpēc tad vēlāk necensties piekukuļot ierēdni vai apšmaukt valsti, pieņemot kukuļus?