Es Pussy Riot lietu uztveru personīgi, tādēļ jau iepriekš atvainojos par sakāpināto toni šodienas ierakstā.

Trīs jaunas sievietes. Skaļš, radikāls, bet nevardarbīgs protests pret Krievijas režīmu un pareizticīgās baznīcas vadības izvirtībām. Drosmīga, neprātīga akcija. Vērsta pret divām Krievijas ietekmīgākajām institūcijām – prezidentu un Baznīcu. Sekas: apcietinājums uz 5 mēnešiem, politisks process un spriedums, kas paredz 2 gadus cietumā.

Un te vesela virkne Latvijas svētuļu sāk cilāt šo meiteņu biogrāfijas nianses, raukt degunus par izvēlēto paņēmienu! Labākajā gadījumā, – lai apliecinātu savu apgaismotību un humānismu salīdzinājumā ar Krievijas varas iestādēm, – gatavi atzīt, ka 2 gadi ir tā kā par šerpu, bet pārmācīšanai kādos sabiedrībai derīgos darbos varēja norīkot gan. Par šo reakciju lieliski IR.LV uzrakstīja Linda Curika.

Un šeit es kaut ko vairs nesaprotu. Jums šķiet, ka šīs meitenes vajadzētu pārmācīt? Tiešām? Ja tā, vai var uzzināt, kas tieši viņu rīcībā bija nu tik nepieņemams?

Kā es redzu situāciju ar Pussy Riot?

Sāksim ar teoriju. Lai nebūtu garlaicīgi, – uz reālu piemēru pamata.

Iedomājamies, ka kādā Latvijas vai Krievijas pilsētā pilsoņu grupa bloķē šoseju: kādu stundu vai divas mašīnas netiek uz Rīgu. Kas tas ir, kā to nosaukt un kā reaģēt? Redziet, atkarīgs no konteksta. Ir milzīga atšķirība, kādu iemeslu dēļ tas tiek darīts. Lai sagrautu valsts ekonomiku. Vienkārši joka pēc – aiz nekā darīt. Vai lai izteiktu politisku protestu.

Tāpat ir atšķirība – vai tu ievelies baznīcā dzērumā un skandē alus dziesmiņas ar neķītriem vārdiem, vai arī tur uzstājies ar protestu pret Baznīcas iejaukšanos politikā.

Tie, kas neredz atšķirību starp abām situācijām, acīmredzot ir arī neizpratnē par tik skaļu un viennozīmīgu starptautisko cilvēktiesību aizstāvības organizāciju pārstāvju (Amnesty International, Eiropas Padome) reakciju uz spriedumu Pussy Riot lietā. Eiropas Savienība arī reaģēja teju momentā pēc sprieduma. Politiskie protesti bieži nenotiek līdz burtam precīzi likuma ietvaros, nemēģinot ievērot visas formalitātes. It sevišķi, ja tie vērsti pret sistēmu, kas legālus protestus ierobežo. Politiskās izpausmes brīvība un mākslinieciskā brīvība ir divas fundamentālas mūsdienu demokrātiskās pasaules pamatvērtības. To ierobežošanai ir vajadzīgi daudz spēcīgāki iemesli nekā kādām ikdienišķām aktivitātēm.

Raksturojumam – lamāšanās dzērumā uz ielas ir sīkais huligānisms. Lamu vārdi literārā darbā vai filmā ir pieņemami. Vienkārši tādēļ, ka šāda izpausme ir lielāka vērtība un, līdz ar to, vairāk aizsargājama. Pat ja kādam tas nepatīk un pat ja kādu tas aizvaino.

Pat ja VAIRĀKUMAM tas nepatīk un VAIRĀKUMU tas aizvaino.

Tie ir principi, ko ne reizi vien ir apliecinājušas mūsdienu cilvēktiesību aizstāvības institūcijas – piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Atgriežamies pie Pussy Riot.

Ko viņas vispār darīja baznīcā? Uzstājās ar protesta dziesmu – lūgšanu. Protests, spriežot pēc dziesmas vārdiem, bija par:
– pareizticības priesteru pārmērībām – leģendārajiem melnajiem limuzīniem;
– Patriarhu kā kvēlu Putina aizstāvi, tai skaitā dievkalpojumu laikā;
– Baznīcas pērkamību;
– saaugšanu ar specdienestiem;
– attieksmi pret brīvībām: praida aizliegšanu;
– baznīcas viduslaikiem raksturīgo attieksmi pret sievietēm.

Pussy Riot mājaslapā ir atrodams detalizēts apraksts ar skaidrojumiem par to, ko un kādēļ viņas kurā brīdī darīja.

Un tagad pastāstiet: kas tur bija nepareizi? Kur ir zaimošana?

Teksts? Dziesmas tekstā nebija uzbrukuma pareizticīgajiem vai pareizticībai kā reliģijai, ja vien tā nav identiska tās administratīvajai vadībai.

Nereliģiska rakstura dziesma baznīcā? Pirms Pussy Riots šajā pašā baznīcā kādas korporatīvas ballītes (!!!) ietvaros esot uzstājušies Boney M. Un mūsdienu pasaulē tas nav nekas ārkārtējs. Šajā baznīcā banketi un korporatīvie pasākumi esot ierasta lieta.

Rituāla traucēšana? Tobrīd dievkalpojuma nebija un, cik lasu informāciju internetā, nebija arī neviena, kas lūgtu Dievu.

Vienīgais ētiski šaubīgais moments, kura dēļ es neesmu pārliecināta, vai pati šādā akcijā piedalītos – iespēja, ka akcija aizskāra tos ticīgos, kuri nav vainīgi, ka viņiem tāds Patriarhs un tik sapuvusi sistēma. Bet, atvainojiet, viņus korporatīvie rautiņi šajā baznīcā netraumē? Un sava Patriarha nepiedienīgā (lai nebūtu jāizsakās rupjāk) uzvedība?

Tādēļ, dārgie līdzpilsoņi, vēlreiz vēršos pie jums – PAR KO jūs vēlētos sodīt Pussy Riot? Un vai jūs apzināties, cik ļoti jums ir paveicies, ka dzīvojat demokrātiskā valstī, kur jums ir daudz veidu, kā efektīvi paust savu protestu? Kā jūs protestētu autoritāra režīma apstākļos, kur 2 gadi cietumā nav pārsteidzošs lēmums? Un kur šādi lēmumi vispār netiek pieņemti tiesās, bet gan politiskā līmenī?

Man kļūst nelabi, kad iedomājos, kas notiktu, ja Pussy Riot līdzīga akcija notiktu Latvijā. Jo tagad ir skaidrs, cik daudz cilvēku šeit, demokrātiskā valstī brēktu pēc asinīm, rakņātos mākslinieku biogrāfijās (kur ir daudzas provokatīvas akcijas, bet nav nekā tāda, kas nebūtu jau iepriekš īstenots citos mūsdienu mākslinieku darbos!) un moralizējoši sūtītu jaunas sievietes pastrādāt sabiedriskos darbos vai audzināt bērnus!

Varbūt tādēļ Pussy Riot līdzīgas akcijas Latvijā, kā reiz, būtu vajadzīgas. Tādas, kas izsit mūs no padomiskajiem pieņēmumiem un ļauj kļūt brīvākiem savā domāšanā un savās attieksmēs. Kad, atšķirībā no reliģisko fundamentālistu sabiedrībām, mēs varētu atļauties ironizēt un protestēt arī par reliģiskām tēmām.

Arī mūsdienu brīvākās sabiedrības – skandināvu valstis, Nīderlande u.tml. – par tādām nekļuva dienas laikā. Domāšanas maiņai bija vajadzīgas daudzas provokatīvas akcijas, daudzas nokaitētas diskusijas sabiedrībā. Bet, protams, ka reiz tur nonāksim. Signāls būs brīdis, kad ne tikai Pols Makartnijs un Bjorka, bet arī mūsu vietējās popzvaigznītes sapratīs, ka mākslinieciskā un politiskā brīvība ir pietiekami lielas vērtības, lai par tām publiski cīnītos.

Vēl tur neesam. Tādēļ mums ir vajadzīgs savs Pussy Riot.