Nezinu, kā jums, bet man valodu referenduma decibeli kļuvuši par skaļu. Saprotu, katram ir tiesības ārdīties un lieki bojāt savus nervus. Bet katram ir arī tiesības izvēlēties neārdīties un nervus pasaudzēt.

Ir taču tikai normāli pasākumus iedalīt svarīgajos un nesvarīgajos, vai ne? Referendums, kura rezultāts ir skaidrs vēl pirms tā organizēšanas dienas, vismaz manā pasaules uztverē nevar būt nozīmīgs. Ja neesmu vienīgā, kuru bišku sāk smacēt vājprāta gaisotne, piedāvāju tā vietā kopīgi padomāt par Latvijas nākotni. Par to, kas un kur mēs esam un kas un kur gribam būt.

Šī ir tēma, par ko aizdomājos nesen. Ja precīzāk – pagājušā gada decembra sākumā, Lietuvā. Uz starptautisku sanāksmi bija atbraukuši pārstāvji no Vidusjūras dienvidu valstīm (Tunisija, Lībija, Maroka, Ēģipte) un Austrumeiropas valstīm (Lietuva, Slovēnija, Ukraina, Gruzija, Krievija, Polija). Formālo un neformālo diskusiju noskaņa bija izteikti minorīga – par to, cik viss šobrīd slikti. Vienīgie, kas jutās optimistiski par savas sabiedrības un pat visas pasaules nākotni: ēģiptieši un es. Iemesli, droši vien, viegli izskaidrojami ar enerģijas devu, kas nāk līdz ar sabiedrības panāktām pāmaiņām – revolūciju Ēģiptē, ārkārtas vēlēšanām Latvijā. Taču ne tikai tas. Šādas tikšanās, runājot ar cilvēkiem, kas detalizēti zina notikumus savās valstīs, ļauj paraudzīties uz savu sabiedrību no malas: un, ja runājam konkrēti par Latviju, saprast, ka gandrīz viss ir labāks, nekā izskatās „no iekšām”.

Pašapzinīga demokrātija

Lietuvā pirmoreizi atskārtu, ka uz Latviju vairs nav piemērojams vēl salīdzinoši nesen tik ierastais apzīmējums „pārejas sabiedrība”. Griež ausīs. Neskatoties uz to, ka vēl pirms 10, 6, 4 gadiem Latvijas dēvēšana par pārejas sabiedrību bija teju automātiska. Intuitīvi šķiet, ka pēdējos gados tā lietojums ir pamazām izsīcis. Šobrīd, kad starptautiskā auditorijā identificējam paši sevi, biežāk dzirdamais apzīmējums ir „jaunā Eiropas Savienības dalībvalsts” vai „jaunā demokrātija”.

Man šķiet, ka šī pārmaiņa nav tikai apzīmējumu, etiķešu maiņa. Tas ir sākums jaunai domāšanai, paradigmai pašiem par savu sabiedrību – jauna pieeja dzīvei, attīstībai. No salīdzinoši aklas, nerefleksētas vēlamo sabiedrību pārvaldes, uzbūves, diskura kopēšanas uz pārvaldes modeļa veidošanu pēc sava ģīmja un līdzības (ar atsevišķiem aizņēmumiem no tām sabiedrībām, kas kādā jomā ir veiksmīgākas). Manuprāt, tā ir būtiskākā atšķirība. Kad skatos, kā par sevi domā, runā to pārejas sabiedrību progresīvākie pārstāvji, kuru valstīs demokrātiskas sabiedrības veidošana nav sekmējusies tik labi, kā Latvijā (piemēram, Armēnija, Indija, Krievija, Ukraina), nereti atpazīstu Latvijai deviņdesmito/nullto gadu sākumā raksturīgo domāšanu – glorificējot veiksmīgākās sabiedrības it visā, bez kritiskās, savas pieredzes noteiktās distances.

Es domāju, ka tas ir neizbēgams un vajadzīgs katras šādas sabiedrības attīstības posms. Bet reiz tas tiek pāraugts. Jo labāk iepazīsti kādreizējo ideālu, jo skaidrākas kļūst tā paša nepilnības (ne viss ir perfekti Šveicē, Skandināvijas valstīs, Vācijā – ne kopumā, ne atsevišķās jomās) vai nespēja to „transponēt” tavā sabiedrībā tās īpatnību dēļ. Jo vairāk uzkrājas sava pieredze un jo vairāk sekmīgi izdari ko absolūti pasaulē unikālu, jo vairāk aug pašpārliecinātība iet savu ceļu. Relatīvisma sajūta tātad ir laba lieta – ja vien tā nāk ar pozitīvu attieksmi, vēlmi tālāk pabīdīt horizontus. Nav nekā laba ciniskā relatīvismā – sak, ja pat Skandināvijā nav izdevies izēst no savām sabiedrībām visu korupciju, tad mums arī, lai viss paliek, kā ir. Jābūt vēlmei pēc progresa un izpratnei, ka tas progress ir iespējams.

Pārejas sabiedrības raksturo vēlmjpilns skats uz sniegotajām virsotnēm. Tām tuvojoties, saproti, ka sniegs tur nav tik gluži tīrs un balts, kā šķita no lielākas distances. Jaunajai ambīcijai būtu jābūt tikt augstāk – tiekties pēc kā labāka un tīrāka, ne vairs tikai līdzināties citiem. Pierādīt, ka ir iespējama dziļāka, iesaistošāka demokrātija nekā Šveice. Ka arī Baltijas jūras „otrā pusē” var būt sabiedrības, kurās cilvēki vēlētos dzīvot,- kurās ir plašas iespējas,kurās ar katru iedzīvotāju rēķinās. Tas nenozīmē, ka būtu jāizolējas no pasaules ietekmēm – nebūt nē. Svarīgi nemitīgā kustībā uz priekšu gan pārņemt no citiem labāko,gan domāt pašiem ko unikālu, tikai sev raksturīgu, un veidot savu sabiedrību tādu, lai pēc desmitgadēm, atskatoties atpakaļ, ar sasniegto varētu lepoties.

Mūsu spēcīgās puse

Man šķiet, ka labas sabiedrības izveidošana ir reāla – arī Latvijā. Pirmām kārtām tieši Latvijā. Ja man ir jādomā par mūsu sabiedrībai jau tagad kolektīvi piemītošajām iezīmēm, kas ir labs atspēriena punkts 21.gadsimtā, tad prātā nāk vairākas:

1)spēja sadzīvot, piemēroties, mainīties, meklēt un atrast kompromisus – atšķirībā no daudzām sabiedrībām, Latvijas iedzīvotājiem nav bijuši raksturīgi ne nopietni reliģiski, ne nopietni etniski konflikti. „Stingrās pozīcijas” ir drīzāk izņēmums nekā vispārēja norma. Domāju, ka tas ir labi. 21.gadsimtā spēja piemēroties, tolerēt atšķirīgo ir nopietns pluss.

2)pragmatiska spēja mācīties no savām kļūdām, pašcieņa, iesaistīšanās kā vērtība – pēdējo gadu politiskie notikumi ir pierādījuši, ka Latvijā dzīvo aizvien vairāk apzinīgu pilsoņu, kurus kļūst aizvien grūtāk piemuļķot un kas spēj izšķirīgos mirkļos saliedēties un neļaut sev kāpt uz galvas. Tas, cik labprāt cilvēki joprojām piedalās vēlēšanās un referendumos (rādītāji joprojām ir salīdzinoši augsti), ir labs apliecinājums tam, ka Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgi, vai viņu viedoklis tiek/netiek uzklausīts. Par daudziem jautājumiem spējam lemt paši, nevis deleģēt tos kādam citam izlemšanai. Tas ir daudz; pat demokrātijās ar senākām tradīcijām nekā Latvijā iedzīvotāju gatavība iesaistīties kopīgu lietu risināšanā nebūt nav pašsaprotams.

3)izglītošanās kā vērtība – par to liecina ne tikai augstais studentu skaits, bet arī milzīgā, varbūt dažkārt pat pārspīlētā nopietnība, apspriežot izglītības tēmas. Svarīgākais, kas būtu jāpaveic: jāmēģina domāšanu par mācīšanos transformēt no nedrošības diktētajiem statusa, drošības motīviem (jāmācās, lai būtu darbs, stabila vieta sabiedrībā – diploma esamība kā kritērijs) uz izpratni par izglītību, zināšanām kā vērtību arī pašu par sevi, visa mūža garumā, visdažādākajās formās. Nemitīga izglītošanās kā vērtība, nevis formāls diploms un labas atzīmes kā vērtība.

4)pieaugoša neiecietība pret ārišķībām, ziemeļnieciska (skandināviska) pieticība. Pēc trakajām pārmērībām 90tajos un 21.gadsimta sākumā, manuprāt, šobrīd Latvijas sabiedrība attiecībā uz materiālām lietām ir tur, kur tai būtu jābūt, – kad luksus pārmērības drīzāk izraisa neizpratni, nekā apbrīnu. Tas ir labi, jo samazina emocionālo distanci starp cilvēkiem – cilvēka vērtība tiek aizvien mazāk piesaistīta statusa objektiem.

Latvijā ir iespējams daudz kas tāds, kas nebūtu iespējams citur. Mazais iedzīvotāju skaits nav šķērslis. Tā var būt pat priekšrocība. Mazās sabiedrībās ir mazāka inerce, vieglāk progresēt – pārstrukturēt visas „sistēmas” tā, lai tās funkcionētu labāk. Vieglāk iedzīvināt jaunas idejas. Cits citam labāk pazīstot, ikdienā sazinoties tviterī, citos tīklos, rodas tādi pietuvinājuma efekti, kas nebūtu iespējami Vācijas izmēra valstī.

Manuprāt, šādi izskatās loģiskā ķēde. Mazs iedzīvotāju skaits, jauno komunikāciju radītais klātbūtnes, tiešās komunikācijas efekts => cilvēciskāka, mazāk formāla, saprotamāka komunikācija => iespēja viens otru iesaistīt kopīgās aktivitātēs => bailes un nevēlēšanās viens otru pievilt, gatavība kopējās lietas labad ieguldīt lielākas pūles => lielāka uzticēšanās viens otram, katra atbildības sajūta par visu sabiedrību.
Ja vien vēlamies, mēs daudz ko varam…

Kas jāmaina? Trīs bezpalīdzības refleksi

… bet ne viss ir vienkārši. Sarežģītākā lieta vienmēr ir mainīt pašiem sevi. Dažādu objektīvu apstākļu rezultātā mums kā sabiedrībai ir vairāki nelāgi paradumi, pasaules uztveres „instinkti”, no kuriem vajadzētu tikt vaļā. Varbūt reiz tie bija vietā un glāba no bīstamām situācijām, bet mūsdienās tie traucē attīstīties, dzīvot labāk. Diemžēl daži no šiem instinktiem ir „iesēdušies” tik dziļi, ka kļuvuši par automātiskām reakcijām teju uz jebkuru dzīves situāciju. Tas nenozīmē, ka ar tiem nevar cīnīties. Var. Vienīgi rezultāts būs manāms tikai pēc laika – ilgi un neatlaidīgi ikdienā praktizējot rīcību, kas ir pretēja vecajiem instinktiem:

1)zems savstarpējās uzticēšanās līmenis – mēs neticam, ka cilvēkiem parasti var uzticēties. Patiesībā traģiski zema savstarpējā uzticēšanās, zemāk pat nekā dažās Āfrikas konfliktvalstīs.

Bet ne mums vienīgajiem, – līdzīgi rādītāji deviņdesmitajos gados bija visam bijušajam PSRS blokam. Tas nozīmē, ka skaidrojums neslēpjas nemaināmā mentalitātē, bet gan padomju sadzīves un pārejas perioda reālijās. Sekas jūtam joprojām, – tās ir kaut kur līdzīgas posttraumātiskā stresa sindromam – iedzīvotāji un sabiedrība kopumā nemitīgi jūtas kā uz naža asmens, katrs niecīgākais impulss var izsaukt panikas un agresijas lēkmes, vispārējs aizdomīgums vienam par otra motīviem (uzmetīs, aplaupīs, pievils, iegrūdīs nazi mugurā, iedzīvosies, atņems ideju, maku, valsti, izmantos personiskajiem mērķiem utt.)

Tādēļ rindas pie bankām kādu absurdu baumu rezultātā, tādēļ cepšanās par dažkārt absolūtiem sīkumiem, tādēļ tāda histērija reaģējot uz salīdzinoši nelieliem kairinājumiem (jā, ieskaitu šeit arī nacionālos jautājumus). Tādēļ tik maz veiksmīgu uzņēmumu.

Savā ziņā tā ir atmirstoša problēma, jo mani novērojumi liecina, ka paaudze, kas piedzimusi pēc PSRS sabrukuma, cilvēkiem uzticās vairāk. Bet šis nav tas gadījums, kad varam atļauties gaidīt. Igaunijai savstarpējās uzticēšanās rādītāji ir uzlabojušies, kas nozīmē, ka arī mēs principā varam ātrāk.

Tādēļ jādara viss iespējams, lai veidotu cilvēki sāktu viens otram uzticēties – viss, kas ļauj būvēt drošu savstarpējās izpalīdzēšanas gaisotni, ir atbalstāms ( talkas, citi pasākumi, labdarības akcijas, darbu dalīšana kopēju mērķu sasniegšanai). Centieni meklēt un atrast kopsaucēju pat sarežģītās situācijās. Mērķis ir panākt, lai savstarpējā izpalīdzēšana, atbalstīšana kļūtu par sagaidāmu normu, nevis retu izņēmumu. Jāliek malā tas, kas ved prom no šīs savstarpējās uzticēšanās gaisotnes veidošanas – polarizē, liek dalīties grupās, aizvaino, tracina. Manuprāt, labu sabiedrību raksturo tikai divi kritēriji: (1) pārliecība, ka par spīti visām mūsu domstarpībām un atšķirībām, gadījumā, ja tev būs slikti, es nākšu tev palīgā un, ja man būs slikti, tu man nāksi palīgā. (2) pārliecība, ka cilvēkiem kopumā ir labi nolūki, pat ja viņi piedāvā kaut ko mums pirmā acumirklī nepieņemamu. Konfrontācijas, apsaukāšanās šo uzticēšanos noēd – tās atjauno trauksmi, liek ieņemt kaujas pozīcijas un atkal un atkal iedzen mūsu galvās neuzticēšanos kā automātisku refleksu.

Bet ja nav uzticēšanās, mums ir grūti savstarpēji sadzīvot, izmantot tās daudzās iespējas, kas pavērtos tikai kopdarbībā. Šī ir mūsu būtiskākā mentālā atšķirība no veiksmīgajiem skandināviem. Mēs varam savādāk – pat ja tas prasa laiku un nemitīgu darbu katram ar sevi.

2)Pašvaimanāšanas kultūra jeb lūzerisms. Domāju, ka katrs ir saskāries ar šo parādību. Ak vai, ak vai Latvija ir tik briesmīga vieta, kur dzīvot – nekur nav naidīgāku interneta komentāru, nekur nav lielākas korupcijas, draņķīgākas pārvaldes, ak kādēļ, ak kādēļ gan mēs esam tāda bedre?!! Arī pārejas sabiedrībās šāda filozofija nav nekas labs, bet tā vismaz dzen uz priekšu un nav nāvejoša.

ŠOBRĪD tā jau ir nāvejoša, jo ieprogrammē spēju domāt par savu sabiedrību tikai kā mūžīgo neveiksminieku, tā vietā, kad panākumu pirmais priekšnoteikums ir ticībai pašai panākumu iespējai. Ja neticam, ka kaut ko varam, tad sēžam un neko nedarām vai darām absolūto minimumu, vai ne tā? Nekur tālu gan tā netiksim. Turklāt attiecībā uz Latviju lūzerisms acīmredzami nav taisnība – pat anonīmo komentāru kultūra, ja vien nerakņājās pa absolūtām miskastēm (tēmas, kas sagaidāmi izsauc emocionālu reakciju), ir salīdzinoši normāla.

Mums ir daudz, ar ko lepoties. Cik daudzās pasaules valstīs tad ir tik brīvi, lēti pieejams ātrs, kvalitatīvs interneta pieslēgums, kurā valstī tauta ir referendumā mainījusi politiķus, kur vēl pārmaiņas var notikt tik ātri? Mēs daudzās jomās ļoti labi jau tagad izskatāmies uz savu kaimiņu fona – vienīgais izņēmums ir Igaunija, bet arī ne visās jomās un nekur nesasniedzami tālu atrāvušies viņi nav. Lietuva? Mums jau labu laiku gan pārvalde ir labāka, gan iedzīvotāju līdzdalības iespējas, gan rudens banku krīze Latvijā tika nomenedžēta daudz profesionālāk un iedzīvotājiem draudzīgāk nekā Lietuvā.

Mums jau ir daudz ar ko lepoties un, ja ticēsim pārmaiņu iespējamībai, varēsim arī citās jomās strauji virzīties uz priekšu. Kad Latvijas zemā vietā starptautiskajā reitingā būs nevis iemesls slēpti paštīksmināties (sak, es jau zināju, ka d&^*@ ir), bet gan iemesls izdomāt un īstenot pasākumu plānu reitinga uzlabošanai.

3)Iesūnojušais konservatīvisms jeb grūtības domāt ārpus kastes. Mēs varam kaut visu mūžu runāt par inovācijām un radošumu, bet no tā ne inovācijas, ne radošuma vairāk nekļūs. Jo inovācijām un radošumam ir vajadzīga atbilstoša vide – ar to es saprotu domāšanas kultūru. Tādas Latvijā PAGAIDĀM ir maz. Nav tā, ka nav vispār, bet tās drīzāk ir atvērtības, eksperimentālās gaisotnes mazas saliņas, nevis vispārēja norma. Tas, kā mums ir, turklāt teju visās jomās, – kopēšana, trafareti, turēšanās pie vecām kategorijām, standartiem, vēstures, domāšanas formulām, neticēšana savām spējām izdomāt ko principiāli jaunu, pasaulē nepieredzētu. Atkal– pārejas sabiedrībai tas varētu būt ok. Bet nu vairs nē.

Mans spilgtākais pārdzīvojums šajā sakarā: vērot, kā portāla manabalss.lv veidotājiem pagājušā gada vasarā gāja Saeimā. Puišiem bija ambīcija – izveidot labāko un progresīvāko e-petīciju mehānismu pasaulē. Kāda bija biežākā reakcija? „Haha, paskat, jaunieši Saeimā – cik dīvaini; jā, tāda jauka dīvaina ideja, bet sakiet, kur vēl pasaulē tā ir – un ja nav, tad kā jūs iedomājaties, ka Latvijā varētu būt?” Nekas, šī domāšana izrādījās pārvarāma, nomainījām savus domāšanas stereotipus un viss izdevās. Tagad mums e-demokrātijas jomā nu jau ir vairākas lietas, no kurām citi var mācīties.

Bet šī tradicionāli konservatīvā ieciršanās uz pasauli-kāda-tā-reiz-bija, neticot savai spējai izveidot ko principiāli labāku, kā attieksme 21.gadsimtam ir vēzis. Nedod nekādas nākotnes attīstības izredzes.

Pēdējos divus mēnešus es pastiprināti iegrimu Latvijas jaunākajā kultūrā: izstādēs, grāmatās, teātra izrādēs, kino. Lūk, vārdi, kā es raksturotu caur mākslu sajusto vidējo temperatūru, vietējās mentalitātes iezīmes – dabiskums, naivums, vienkāršums, rāmums, tīrums, remdenums, ne uzreiz manāms dziļums, apvaldīts, kontrolēts, piesardzīgs, sirsnīgs, naivs, bērnišķīgs, garlaicīgs, introverts, iekavēts, gaišs, skaidrs, tiešs. Kā var noprast – viss ir mīļi, jauki un sirsnīgi, bet piemēroti sabiedrībai, kas 21.gadsimtā vēlas tecēt citiem līdzi, nevis pati rādīt ceļu. Tā arī ir leģitīma izvēle. Ja gribam, varam kļūt par miera un konforta ostu, tādu savdabīgu, pat ja bišku atpalikušu hobitlandi. Cita izvēle ir sākt dauzīt pašiem sevi laukā no komfortzonām, tolerēt un pat sagaidīt neordināro, ekscentrisko, inovatīvo, negaidīto. Izglītības sistēmu, kas spēj radīt ikvienam (bērnam un pieaugušam cilvēkam) sajūtu, ka es esmu spējīgs paveikt lietas, ko pirms manis pasaulē neviens nav darījis. Lūk, tā ir mūsdienīga (lai gan pašreizējai mentalitātei galīgi neatbilstoša) ambīcija! Sajūta, ka ir iespējams labāk nekā tagad, ka horizonti ir bezgalīgi un vēl paplašināmi.

Manuprāt, pie jebkuras izvēles Latvijā vērtīgs būtu viss, kas cilvēkā rada brīvības sajūtu, eksponē jaunajam, globālajam, mudina uzdrošināties, eksperimentēt, provocēt. Šobrīd man šķiet, ka tas ir kā ēst vajadzīgs. Bišku par daudz esam iesūnojuši pat tad, ja nākotnē redzam Latviju kā miera ostu. Māksla, kas sit ārā no komfortzonām, eksperimenti, pilotprojekti biznesā, jebkurā pārvaldes jomā. Pat par šķietami trakām lietām.

Jau iepriekšējos ierakstos neesmu slēpusi, ka es esmu skeptiska par tradicionālajām attīstības plānošanas metodēm. Redzu tam jēgu, bet nedomāju, ka tas ir izšķirošais faktors kādas sabiedrības straujākai vai lēnākai attīstībai. Manuprāt, daudz svarīgāki procesi notiek cilvēku galvās, pasaules uztverē, jo tieši tie vai nu pamudina cilvēku aktīvai rīcībai cerībā uz panākumiem vai nobremzē darīt vispār jebko. Lielos vilcienos, – kā mentāli noskaņosimies, tā arī būs.

Neviens droši nevar pateikt, kā pasaule izskatīsies pēc 20 gadiem. Bet vienlaikus skaidrs, ka mūsu gadsimtā sabiedrības panākumu atslēga ir jaunās tehnoloģijas, spēja mācīties un sadarboties, iekšējā brīvība radošumam. Ņemam šo vērā un darām visu, lai Latvijas cilvēkiem šīs atslēgas būtu! Manuprāt, Latvijai kā sabiedrībai jau šobrīd ir priekšnoteikumi tam, lai kļūtu par sabiedrību, kur cilvēki vēlēsies dzīvot (nevis pie pirmās izdevības bēgs prom), – ja atprogrammēsim sevi no trim iemācītajiem bezpalīdzības refleksiem (neuzticēšanās, lūzerisma, tradicionālisma), mēs varam nokļūt pārmaiņu pašā priekšgalā.