Raksts

Latvija uz kofera


Datums:
31. marts, 2009


Autori

Dmitrijs Petrenko


Foto: Ms.Orbitgal

Prezidents ir noticējis, jo “ir saņēmis apliecinājumu” no politiskajām partijām. Un ar to, acīmredzot, var pietikt.

Prezidents klusēja. Līdz 31.martam prezidenta kanceleja apzināti izvairījās ne tikai no publiskām sarunām par iespējamo Saeimas atlaišanu, bet arī no lūguma izvērtēt, cik kvalitatīvi Saeima un valdība ir izpildījusi prezidenta noformulētos uzdevumus. Kāpēc bija vajadzīga tāda noslēpumainība, it kā runa nebūtu par publisko politikas procesu? Iespējams, to var skaidrot ar apjukumu. Pašam Valdim Zatleram bija grūti izvērtēt ne tikai to, ko izpildvara un likumdevēji ir vai nav izdarījuši, bet arī to, kas galu galā no viņiem tika prasīts.

Ekspertu viedokļi

Līga Stafecka: Zatlers
pareizi rīkojās, neierosinot Saeimas atlaišanu, jo tās atlaišana varētu radīt lielu, lielu nestabilitātes vilni, kas ir saistīts ar ekonomisko krīzi.

Aivita Putniņa: Zatlera uzdotie darbi ir izdarīti,
bet neviens jau nerunā par to kvalitāti. Tas tika izdarīts kā ķeksītis, un man ir bail, ka tas pats notiks arī ar jaunajiem uzdevumiem.

Arnis Kaktiņš: Varbūt mūsu politiskā sistēma būtu jāizreformē, un, iespējams, sabiedrībā jādebatē par pāreju uz jaukto vēlēšanu sistēmu.

Lasiet vairāk [1]

Tieši tāpēc šķiet dīvaini pārmetumi tiem, kas it kā “mitoloģizēja” šo datumu — 31.martu, līdz kuram Saeimas un valdībai bija jāizpilda prezidenta dotie uzdevumi. Diemžēl pati prezidenta kanceleja šo dienu pataisīja par lielu intrigu, kas ļāva izplatīties baumām un spekulācijām — “tur kaut kam ir jānotiek.” Vēl lielāku interesi par šo notikumu izraisīja informācija, ka televīzija prezidenta runu ierakstīs dažas stundas pirms tās “laišanas” ēterā. Turklāt prezidenta preses cilvēki apgalvoja, ka pie runas tiek strādāts līdz pēdējam mirklim.

Ko tad īsti Latvijas sabiedrība sagaidīja 31.martā un ko nozīmē Zatlera vēstījums tautai?

Pirmkārt, un to prezidents runā mēģināja uzsvērt vairākkārt, — viss ir slikti. Slikti ir politiķi, situācija, uzticība varai, grūti ir ģimenēm, radiem, draugiem… (Diskursa pētniekiem noteikti interesanti būs analizēt, kādos kontekstos Zatlers min šos vārdus). Visbeidzot, ir “vispārēja neapmierinātība.” Loģiski domājošam cilvēkam varētu pat likties, ka šī dramatiskā pasāža bija nepieciešama prezidentam, lai skaidrotu, kāpēc tomēr Saeima būtu jāatlaiž. Taču prezidents atgādināja par “situāciju valstī” pavisam citu iemeslu dēļ — lai nedaudz vēlāk mēģinātu pārliecināt tautu, ka pie šādas situācijas bez zīles rokā vienkārši neiztikt.

Virzoties uz šo argumentu, prezidents “pa ceļam” arī atgādināja vienu patiesību, par kuru, iespējams, daži, tik daudz domājot par krīzi, varētu arī piemirst, — ka bez viņa paša noteikti būtu vēl sliktāk: “Mans 14.janvāra paziņojums […] bija vienīgais veids, kā politisko procesu ievirzīt konstruktīvā gultnē.”

Tālāk prezidentam bija jāpaskaidro, kāpēc tomēr šī Saeima, kurai Latvijā uzticas 4% iedzīvotāju (un to Zatlers pats arī minēja), un kuru redzēt aizejam vēlētos 65% iedzīvotāju (to prezidents gan neminēja), tomēr var turpināt strādāt. Argumentu, izrādās, Zatleram, ir daudz. Bet, pirms ķerties pie to izklāsta, Zatlers izmantoja spēcīgu ieroci — saukli ”atlaist Saeimu!” būtībā nodēvēja par populistisku, ko, pēc viņa paša vārdiem, nedrīkst bezatbildīgi izmantot. Vēlāk viņš minēja, ka tiesības rosināt Saeimas atlaišanu neizmantos “savu politisko ambīciju apmierināšanai vai varas demonstrēšanai.”

Galvenais arguments, kāpēc Saeimai ir jāpaliek, tomēr ir ļoti racionāls: seši Zatlera dotie uzdevumi Saeimai un valdībai ir izpildīti. Prezidenta runā nebija ne šaubu, ka tā tas ir par spīti tam, ka iepriekšējās dienās prezidents principiāli klusēja, izvairoties izteikties par savu gaidāmo lēmumu:

  • prezidentam nav šaubu, ka jaunā valdība bauda augstāku sabiedrības uzticību (vai nedaudzas “jaunās sejas” spējušas pacelt valdības uzticības indeksu un vai uz ilgu laiku?);
  • parlaments ir iecēlis KNAB vadītāju (tiesa, savā runā Zatlers neminēja, cik kvalitatīva un godīga bija šī procedūra);
  • ir izstrādāts ekonomikas stimulācijas plāns (kaut gan vairāki eksperti netic, ka nopietns plāns eksistē un kāds no politiķiem patiešām nevēlas “uzvārīties uz krīzes”);
  • ir uzsākta valsts pārvaldes reformēšana (par “reformēšanu” prezidents, acīmredzot, sauc haotisko pāris sekretariātu slēgšanu, to funkciju pārdali pēc politiskās piederības un taupības ignorēšanu — ministrijās joprojām dāsni apmaksā telefonu rēķinus, abonē laikrakstus un žurnālus, brauc ar dienesta mašīnām u.t.t.);
  • prezidentam ir pārliecība, ka starptautiskais aizņēmums tiks izmantots godprātīgi (jo līdz šim politiķi, acīmredzot, ir pierādījuši prezidentam un sabiedrībai, ko viņi izprot ar “godīgumu”, un pašvaldību vēlēšanas, nepārprotami, nevienu no valdošajiem politiķiem neinteresē);
  • Satversmes grozījumi tiks pieņemti (prezidents ir noticējis politiķiem, jo, kā norādījis, ir “saņēmis apliecinājumu” un ar to viņam pietiek, — sk. iepriekšējo piezīmi par godīgumu).

Taču arī prezidents ir tikai cilvēks. Un arī viņa optimisms un ticība Latvijas politiķiem tomēr nav pavisam neierobežota. Tāpēc Valdis Zatlers a) atgādina, ka, ja politiskā situācija prasīs, viņš būs gatavs arī rosināt Saeimas atlaišanu, un b) nosauc jaunus “īstermiņa” uzdevumus Saeimai un valdībai. Tagad arī politiķi zina, cik stingri prezidents vērtē doto uzdevumu izpildi, tāpēc varam minēt, cik kvalitatīva būs to realizācija. Un, ja kas, tauta (par ko mums arī atgādināja prezidents) var atriebties ar balsošanu Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās šovasar, jo, citējot Zatleru, “uz koferiem sēdoša Saeima” mums nav vajadzīga.

Izcilajam dramaturgam Antonam Čehovam ir luga par trim māsām, kas visu mūžu gatavojas sāk dzīvot ”pa īstam”. “Koferi” viņām netraucē, jo viņas gaida, kad beidzot būs jābrauc uz Maskavu, kur sāksies tā patiesā dzīve.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!