Raksts

Latvija Turcijas spogulī


Datums:
16. decembris, 2003


Autori

Sergejs Kruks


Foto: N.Mežiņš © AFI

Latvijā ir izplatīts “neatzītās bārenītes” pašstereotips, kura pārvarēšanu izprot kā nepieciešamību sasniegt kaut ko neiedomājami lielu, lai CNN beidzot stāstītu to visai pasaulei. Latvijas un Turcijas futbola spēļu atspoguļojums Latvijas presē bija šāda pašidentitātes problēmu izpausme.

Pirms mēneša mana kolēģe Ilze Šulmane ir rakstījusi, ka Latvijas presē stereotipi ir reti sastopami, tāpēc mediju pētniekam stereotipu tematika nav saistoša. Situāciju “izglāba” Latvijas un Turcijas divas divkaujas futbola laukumā – stereotipu pusgada plāns tika izpildīts ar uzviju!

Bet runa nebūs par turkiem. Es palūkošos uz futbola spēļu atspoguļojumu Latvijas presē kā uz pašidentitātes problēmu izpausmi. Identitāte ir vienmēr jautājums par atšķirību no cita. Skatoties Turcijas spogulī, Latvija pamanīja sev nevēlamās iezīmes.

Pārspīlēta tieksme izrādīties pasaules priekšā ir kļuvusi par pašmērķi: “tagad visā pasaulē zina, kas ir Latvija”. Šāda pašstereotipa izpratne Latvija pastāv tikai tad, kad tuvumā ir televīzijas kameras ar “CNN uzlīmēm” un “CNN nosauks” vārdu “Latvija”. Citādi nav vērts pūlēties kaut ko darīt.

Lasot Dienu un Neatkarīgo, skatoties Panorāmu, pārsteidza sporta žurnālistu neprofesionalitāte. Jā, mūsdienās sports ir nacionālisma izpausmes lauks, taču šajā gadījumā sporta politizēšanā izpaudās vēlme izcelt sevi, nievājot citu. Radās iespaidas, ka Latvijas komandai pretī bija nostājies salašņu bars: “dienvidniekiem raksturīga viltība”, “izšmaukt”, “turki parādīja augstprātīgu attieksmi, simboliski uzsitot pa mūsējo plaukstām, nevis vīrišķīgi paspiežot roku”, “turki turpināja provocēt” (NRA 17.11). Pēc tam, cik noprotu, 22 vīrieši paskraidīja svaigā gaisā un “Ruštu nervi neizturēja”, “turki nobijās” un “sāka tiesneša medības”. 1:0 mūsējo labā.

Dienas (17.11) lapidārs secinājums “Vostok – ģelo tonkoje” (biedra Suhova secinājums filmā “Baltā tuksneša saule”) liecināja, ka būs vēl drūmāk: “turku provokācijas būs vēl rafinētākas” (Diena 17.11), tāpēc mūsu uzdevums ir “nepakļauties provokācijām” (Diena 20.11). Pirms 20 gadiem līdzīgos vārdos programma Vremja aprakstīja gaisotni Losandželosā. Politbiroja lēmumu nebraukt uz Olimpiādi-84 es uztveru ar izpratni…

Latvieši rīkojās viltīgāk, nometot uz turku galvām Latvijas Holanderu desantu. Šis zviedru režisors pirms dažiem gadiem izcēlies ar īpaši aizspriedumaino dokumentālo filmu par Latviju. Tagad pienākusi Turcijas kārta. Jau dodoties ceļā, mūsu žurnālisti izplatīja arvien kareivīgākus ziņojums. Sagatavojot sabiedrības viedokli iespējamajam zaudējumam, žurnālisti zīmēja naidīgā ielenkuma ainu: mūsu futbolisti paņēma līdzi divus kārtības sargus un minerālūdeni, “jo no turkiem varēja sagaidīt nepatīkamus izgājienus” (NRA 19.11). Panorāma precizēja, par ko ir runa: “pārtikai un ūdenim kaut ko pieber, lai bojātu sāncenšu veselību”. Protams, ziņojumi attaisnojās, jo jau lidostā nebija “siltās uzņemšanas”, stundu stāvēja kopīgā rindā, muitnieks ielaida roku trenera somā un “atstājis somu nesakārtotu”. Panorāmas (20.11) korespondents stāstījumu par notikušo ap spēli nošpikoja no padomju žurnālistu stāstiem par sportistu piedzīvojumiem buržuju zemēs: “grautiņš”, “draudīgie cilvēki”, “draudīga himna”, “kaujas dziesma”, “nelabvēlīgs notikumu pavērsiens”. Pretēji žanra uzburtām gaidām, “nopietnu ievainojumu” tomēr nebija. Turki izrādījās vēl arī nenopietni mīkstmieši. Panorāmas korespondenta vārdiem runājot, stadionā tik vien bija, kā “lidojošas plastmasas pudeles”, “viena alus skārdene” un nedefinētie “daži lidojošie objekti”.

Izmantojot izdevību, Diena (21.11) iekniebusi arī brāļiem lietuviešiem: “Lietuvas basketbola izlases uzvara Eiropas čempionātā Eurosport iekļuva tikai kā īsā ziņa, bet Latvijas izlases spēles ar turkiem šis kanāls nedēļu rāda vairākas reizes dienā”. Spēju apliecinošs čempiona tituls ir nieks. Galvenais, lai katru dienu rietumu mediji ar glaimiem pieminētu tavu vārdu.

Futbola nedēļas iznākums presē nebija pārsteidzošs. Žurnālistu diskursā visas šīs muskuļu demonstrācijas mērķis bija nopelnīt pieņemšanu prezidentes pilī un valdības prēmijas. Ar to futbola atspoguļošanas kampaņa beidzās.

Sekojot medijiem, es maz ko biju sapratis par futbolu, jo sporta spēles bija tikai iegansts bravūrai. Citu ainu tēloja avīze Čas, kura ar cieņu runāja par pretinieku. Stāstījuma centrā bija pati sporta spēle un futbolisti, nevis “lidojošie objekti”. Godīgi sakot, tikai šīs avīzes korespondenta reportāža ļāva man iztēloties spēli un saprast, ka uz laukuma bez latviešiem bija arī turku futbolisti – “spēcīga un autoritatīva komanda”, kas arī zināja, kā pa zālāju ripināt bumbu. Latviešu avīzēm uzvara bijusi “brīnums”, otra uzvara “vēl viens brīnums”. Čas simpātiski uzsvēra, ka tas ir konkrētu cilvēku ilgstoša, rūpīga darba rezultāts: “Mēs esam to nopelnījuši, rūpējoties par futbolu. Mēs pa daļiņām veidojām komandu” (17.11). Tiesa, futbols Latvijā nav dzimis šogad. Bez skaļām uzvarām, bez pirmo amatpersonu uzmanības šie daži cilvēki vairākus gadus ir darījuši savu darbu, nevis “nesa pasaulē Latvijas vārdu”.

Iespējams, M.Verpakovskis bija patiess, kad solīja Panorāmai ilgi nemazgāt prezidentes nobučoto vaigu. Sentimentāla vēlme tapt novērtētam, panākt cita, nozīmīga cilvēka atzīšanu ir saprotama. Pētot preses stereotipus pirms trīs gadiem, mani pārsteidza negatīvo pašstereotipu daudzums. Tas norāda uz latviešu sociālās identitātes trauslumu. Mēs lūkojamies ārzemju spogulī, meklējot atzīšanu, bet, šķiet, nevēlamies dzirdēt savas uzvedības kritiku un “mainīties uz augšu”. Turcija bija perfekts glābiņš mūsu “eiropeiskajam” brendam. Latvija meklē apliecinājumu, ka salikteņa “Austrumeiropa” pirmā daļa – “austrumi” – uz to neattiecas. Taču buramvārda “eiropeiskums” atkārtošana nesakārtos mūsu dzīvi un nepadarīs mūs labākus. Brends neizglābs no stereotipiem par drūmo, neviesmīlīgo valsti, kur tūristus sagaida lēnīga apkalpošana un informācijas trūkums. Šos ārzemnieku priekšstatus mums atgādināja britu sociologi, prezentējot novembrī pētījumu par Latvijas tēlu. Vai var pretendēt uz cita atzinību, ja pats neesi gatavs atzīt citu? Vai var pretendēt uz “ciešanu atzīšanu”, ja pats augstprātīgi izturies pret zaudētāju?

Latvijā ir izplatīts “neatzītās bārenītes” pašstereotips. Tā pārvarēšanu izprot kā nepieciešamību sasniegt kaut ko neiedomājami lielu, lai CNN beidzot stāstītu par to visai pasaulei.

Bet varbūt tas ir pašsaglabāšanās instinkts? Latvija negūst lielas uzvaras, jo tad augstprātība sitīs tik augstu vilni, ka lietuviešiem un igauņiem vairs nebūs vietas Baltijā? Teikā Lāčausis ar savu pārmērīgo spēku vien nodarīja skādi citiem cilvēkiem. Palīgs milzis viņiem nebija vajadzīgs. Lāčausis apvainojās – viņš nevēlējās izniekot savu izcilību maziņiem darbiņiem. Tas taču nepievērš CNN uzmanību…

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!