Raksts

Latvija NATO – vai bildinājumam sekos kāzas?


Datums:
22. novembris, 2002


Foto: A. Jansons

Korumpētā valstī nekad nedarbosies NATO princips “visi par vienu un viens par visiem”, jo, piemēram, kāds oligarhs, biznesa grupējums vai atkarīgas amatpersonas vienkārši var izdevīgāk pārdot un nodot kopējās intereses.

Uzaicinājumu iestāties NATO var salīdzināt ar bildinājuma izteikšanu, kam loģiski vajadzētu sekot kāzu ceremonijai un turpmākai kopdzīvei. Nenoliedzot bildinājuma fakta nozīmi, tomēr naivi ir domāt, ka tas pats par sevi ir automātisks kādas iepriekš izvirzītas problēmas atrisinājums. Drīzāk šis notikums jāuztver kā sākums pavisam citu attiecību veidošanai. No bildinājuma izteikšanas (uzaicinājums iestāties NATO) brīža līdz kāzu ceremonijai (Latvijas iestāšanās NATO) var paiet ievērojams laiks, kurā abas puses pārliecinās par pilnīgu saderību. Latvijas un NATO attiecībās šis savstarpējās pārliecināšanās posms būs valsts iestāšanas aliansē protokola ratifikācija 19 dalībvalstu parlamentos. Ko tas nozīmē Latvijai?

NATO kā organizācija un tās dalībvalstis vērtēs Latvijas atbilstību alianses vērtībām un darbības principiem. Nav šaubu, ka militārā potenciāla ziņā Latvija izskatās vāja ne tikai uz NATO dalībvalstu fona, bet arī starp citām alianses kandidātvalstīm. Militārā potenciāla problēmas Latvijā ir objektīvi izskaidrojamas ar padomju laika atkarību, relatīvi īso neatkarības pastāvēšanu, pieredzes un resursu trūkumu. Šajā jautājumā NATO no Latvijas negaida milzīgu valsts militarizāciju, bet gan proporcionālu valsts budžeta ieguldījumu. Ja NATO vērtētu valstis tikai pēc militāristu kritērijiem, tad alianse vispār nebūtu paplašinājusies.

Tāpat arī nepieciešamo budžeta līdzekļu piešķiršana valsts aizsardzības vajadzībām vēl nenozīmē atbilstību NATO principiem. Liela nozīme būs tam, kā Latvija arī ierobežotos līdzekļus spēs efektīvi izmantot atbilstoši NATO kopējām interesēm. Diemžēl, Latvijā valsts naudas neracionāla tērēšana ir problēma, kas vājina valsts administrācijas kapacitāti. Tātad svarīgi ir ne tikai piešķirt naudu, bet arī to efektīvi izmantot.

Latvijas gatavība kļūt par pilnvērtīgu un līdztiesīgu NATO dalībvalsti būs lielā mērā atkarīga no korupcijas ierobežošanas. Tieši valsts politiskā gatavība iestāties NATO būs izšķiroša un nozīmīgāka par militārajiem kritērijiem. Korupcija un tā sauktā “valsts nozagšana” nozīmē, ka valsts nespēj realizēt varu atbilstoši demokrātiskas pārvaldes principiem. Līdz ar to NATO gadījumā uz šādu korumpētu valsti nevar paļauties. Korumpētā valstī nekad nedarbosies princips “visi par vienu un viens par visiem”, jo, piemēram kāds oligarhs, biznesa grupējums vai atkarīgas amatpersonas vienkārši var izdevīgāk pārdot un nodot kopējās intereses.

Arī jautājums par NATO informācijas drošību ir ne tikai tehniska rakstura problēma Latvijas valsts iestādēs, bet arī jautājums par korupcijas iespaidu un godprātīgām amatpersonām. Latvijā jau vidusskolas eksāmenu biļešu jautājumu nosargāšana parasti ir liela problēma, bet NATO konfidenciālā informācija varētu būt daudzreiz vilinošāks mērķis vēl lielākai korupcijai un ierēdņu pērkamībai. Līdz ar to pastāv risks, ka jaunu valstu uzņemšana var vājināt pašas Ziemeļatlantijas alianses potenciālu.

Latvijas sabiedrības atbalsts NATO ir saistīts ar vēsturiskām bailēm no Krievijas imperiālisma draudiem, jo vēsturisko un ģeopolitisko apstākļu dēļ Krievija tiek uzskatīta par drošības draudu Latvijai. To apliecina, piemēram, sabiedrības informēšanai izveidotie televīzijas klipi. Tomēr NATO nav vairs tāda organizācija, kāda tā bija Aukstā kara laikā, kad Krievija (PSRS) bija drošības problēma. NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons pirms Prāgas samita atzina, ka “tagad stratēģiskā vidē, ko raksturo terorisms un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanās, Krievija ir drošības risinājums”. Politiķu uzdevums būs skaidrot sabiedrībai šos Latvijas un Krievijas attiecību faktorus, kā arī meklēt sadarbības formas. Pretējā gadījumā Latvijas sabiedrībai būs vai nu vilšanās mūsdienu NATO, vai arī bailes no alianses kā, piemēram, gadījumā, kad iedzīvotāji protestēja pret radara uzstādīšanu.

Apzinoties Latvijas problēmas, īpaši svarīgs būs katras NATO dalībvalsts (īpaši ASV) parlamentāriešu atbalsts. Šo atbalstu var negatīvi ietekmēt jau minētās problēmas (korupcija, informācijas drošība, militārais potenciāls), kā arī katras valsts iekšpolitiskā situācija. Nevar noliegt, ka līdzīgi kā Eiropas Savienības paplašināšanās jautājumā Īrijā un Nīderlandē ārpolitisko lēmumu pieņemšanu apgrūtina iekšpolitiskie faktori. Latvijas gadījumā negatīvu lomu var spēlēt arī tādi jautājumi kā tieslietu un iekšlietu sistēmas kapacitāte. Latvijai tas nozīmē ne vien censties uzlabot reālo situāciju problēmjautājumos, bet arī īstenot efektīvu pārliecināšanas darbu attiecībā uz Rietumvalstu politiķiem.

Latvijas politiķiem nav pamata eiforijai par uzaicinājuma saņemšanu iestāties NATO. Būtu neloģiski, ja no visām septiņām kandidātvalstīm tikai Latviju neuzaicinātu iestāties aliansē. Lielākais ieguvums no šī notikuma ir tas, ka, ņemot vērā kopējo ārpolitikas pozitīvo ietekmi uz Latvijas reformu procesu pēdējo desmit gadu laikā, uzaicinājums iestāties NATO ir pozitīva zīme, lai Latvija efektīvāk risinātu savas problēmas un lai tā attīstītu demokrātiju atbilstoši Rietumu civilizācijas izpratnei un vērtībām. Atgriežoties pie virsraksta jautājuma, jāsecina, ka atbilde ir atkarīga no patiesās gribas. Tikai apliecinot praksē savu gribu un risinot problēmas, Latvija būs valsts, kas 2004. gadā saņems NATO “jā” vārdu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!