Foto: Dāvis Drazdovskis
Kamēr jau otro nedēļu Katārā notiek ANO klimata konference COP18 – svarīgākais ar klimatu saistītais notikums pasaulē, - Latvijas mediji un politiķi klusē . Vai klimata pārmaiņas ir tikai vides aktīvistu kaprīze, vai tomēr daudz nopietnāks jautājums, kas neizbēgami skar arī Latviju?
Nevienam jau nav noslēpums, ka klimata pārmaiņas Latvijā nav ne politiķu, ne uzņēmumu, un pat ne sabiedrisko organizāciju prioritāte. Ir pat vēl ļaunāk – klimata pārmaiņas un to mazināšanas pasākumi (atjaunojamo enerģiju izmantošana, patēriņā samazināšana, energoefektivitātes tehnoloģijas, emisiju samazināšana utt.) nereti tiek pretstatītas ekonomikas izaugsmei un sabiedrības labklājības līmeņa celšanai, izskanot pat tādiem argumentiem, kā “Latvijai siltāks klimats noderētu, būtu vairāk tūristu” un “Latvijai ir tikai pozitīva ietekme uz klimatu – mēs ar saviem mežiem absorbējam vairāk CO2, nekā patērējam”.
Tādēļ nav brīnums, ka brīdī, kad gandrīz visas pasaules valstu līderi (ieskaitot Latvijas delegāciju piecu cilvēku sastāvā) tiekas Katāras galvaspilsētā Dohā, lai turpinātu vienošanās procesu par globāliem klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, Latvijā par to var atrast tieši vienu mediju publikāciju (Ievas Pakeres raksts “Pasaules koplietošanas traģēdija” portālā ir.lv ). Lai gan ANO reputācija globālu jautājumu risināšanā tiešām nav tā labākā (sākot no nespējas laikus un pienācīgi rīkoties bruņotu konfliktu gadījumos, un beidzot ar iebildumiem pret glābējsilītēm Latvijā), tomēr klimata pārmaiņu, kas tiešām ir visas pasaules kopēja problēma, gadījumā ANO ir labāk kā nekas. Bez ANO aizsāktā UNFCCC (United Nations Framework Convention on Climate Change) un Kioto protokola procesa situācija būtu krietni vien bezcerīgāka un grūtāk risināma.
Klimata pārmaiņas Latvijā – vai pamats uztraukumam?
Britu sociologs Antonijs Gidenss 2009.gadā savā grāmatā “The Politics of Climate Change” formulēja domu, kas šobrīd ir plaši pazīstama kā “Gidensa paradokss”. Tā skan šādi: “Ņemot vērā, ka globālās sasilšanas radītās briesmas nav aptveramas, tūlītējas vai redzamas ikdienā, lai arī cik tās lielas neliktos, daudzi vienkārši sēdēs, rokas klēpī salikuši, un nedarīs neko konkrētu. Taču, kad tās kļūst redzamas un nenovēršamas, nopietni rīkoties jau būs par vēlu.” (Vairāk lasiet šeit ). “Gidensa paradokss “ nu kļuvis par plaši izplatītu veidu, kā raksturot lokāla, nacionāla un starptautiska mēroga politiķu, valdību un valstu savienību attieksmi pret klimata pārmaiņu cēloņiem un sekām. Jau šobrīd zinātnieki (un šajā brīdī noteikti būs kāds, kurš teiks, ka klimata pārmaiņu zinātnieku pētījumi un apgalvojumi par cilvēku ietekmi un planētas sasilšanas procesu ir visai apšaubāmi, tiem nevar uzticēties, un tiem trūkst pierādījumu. Iespējams, bet tas ir atsevišķas diskusijas vērts temats. Iesaku izlasīt šo rakstu) ir nonākuši pie secinājuma, ka šī brīža notiekošais ir sekas divdesmit gadus atpakaļ notikušajam un izdarītajam. Kas nozīmē, ka tam, ko darām šobrīd (CO2 izmeši atmosfērā, fosilo enerģiju patēriņš, utt.), sekas redzēsim vēl pēc divdesmit gadiem.
Kāpēc gan Latvijā par to vajadzētu ja ne pārmērīgi uztraukties, tad vismaz aizdomāties un sekot līdzi notikumiem?
Pirmkārt, tāpēc, ka klimata pārmaiņu sekas arvien vairāk jūtam arī mēs. Baltijas jūras piekrastes erozija, ūdens eitrofikācija (jeb skābekļa trūkums), izmaiņas dzīvnieku un augu sugu daudzveidībā un izplatībā, izmaiņas nokrišņu daudzumā, stiprākas vētras – tās ir tikai dažas redzamākās klimata pārmaiņu ietekmes, ar kurām sastopamies Latvijā. Tām būs dažas pozitīvas, bet daudz vairāk negatīvu aspektu, kas ietekmēs ļoti daudzas jomas, sākot no pašvaldību ikgadējiem budžetiem, līdz pat lauksaimniecībā izmantotajām kultūrām. (Vairāk par klimata pārmaiņu ietekmi Latvijā lasiet šeit).
Otrkārt, Latvija pastarpināti jutīs klimata pārmaiņu seku radīto ietekmi uz ekonomiku. Jau šobrīd dažādu dabas katastrofu rezultātā (protams, ne tikai tādēļ, bet tas ir viens no iemesliem) pieaug pārtikas cenas, nākotnē palielināsies konkurence par dabas resursiem, būs vairāk t.s. “klimata bēgļu” (cilvēki, kas dodas labākas dzīvesvietas meklējumos klimata pārmaiņu radīto seku dēļ). Latvija ir ļoti cieši saistīta gan ar Eiropas, gan pasaules ekonomiku, un ir naivi cerēt, ka tas mūs neskars.
Treškārt, Latvija no UNFCCC sarunu procesa un Kioto protokolā iedibinātās CO2 emisiju kvotu pārdošanas sistēmas ir ieguvusi apjomīgu finansējumu, kuru ir bijis iespējams investēt klimatam un videi draudzīgās tehnoloģijās un projektos (Vairāk par “Klimata pārmaiņu finanšu instrumentu” lasiet šeit). Lielākā daļa globālo klimata fondu mums nav pieejami, jo netiekam pieskaitīti attīstības valstīm, un no CO2 emisiju kvotu pārdošanas iegūtais finansējums ir bijis ļoti noderīgs, lai veicinātu atjaunojamo enerģiju un energoefektivitātes pasākumus dažādos mērogos.
Ceturtkārt, (un šis ir ļoti nepopulārs iemesls, kuru minēt, tomēr man tas šķiet svarīgs), tā ir globālā solidaritāte. Pat, ja mūs (vēl) tieši un dramatiski klimata pārmaiņas neskar, ir miljoniem cilvēku pasaulē, kuriem tā ir ikdienas realitāte. Ja mēs gribam būt globāli spēlētāji pasaules mērogā, tad šī ir iespēja parādīt, ka mēs to domājam nopietni, pievienojoties citu valstu centieniem samazināt klimata pārmaiņas un to radīto ietekmi.
Katāras izaicinājums
Katāras galvalspilsētā Dohā valstu delegācijas tiekas, lai turpinātu iesākto klimata sarunu procesu. Ņemot vērā iepriekšējo klimata sarunu pieredzi (piemēram, lielu vilšanos izraisīja 2009.gada COP15 konference Kopenhāgenā), par iznākumu augstas ekspektācijas vairs nav nevienai no iesaistītajām pusēm – lai gan šogad Arktikas ledus segas samazināšanās apjomi ir pārsituši pat vispesimististākās prognozes, augsto gaisa temperatūru rekordi sekoja viens otram, un gada nogalē Ziemeļ- un Centrālamerikas Austrumkrastu piemeklēja postošā viesuļvētra “Sendija”, tie tomēr nav bijuši pietiekami kliedzoši iemesli, lai liktu valstīm pieņemt drosmīgus un tūlītējus lēmumus.
Kādi būtiskākie sarunu puntki Dohā?
1)Kioto protokola pagarināšana. Šī gada 31.decembrī beidzas pirmais Kioto protokola posms, kura ietvaros valstis jau ir būtiski samazinājušas CO2 emisiju apjomu. Vai izdosies vienoties arī par protokola pagarināšanu? Un kādi būs nākamā perioda nosacījumi? Pagarināt Kioto protokolu ir ļoti svarīgi tādēļ, ka tas šobrīd ir vienīgais valstīm saistošais instruments, kā kontrolēt un samazināt globālo emisiju daudzumu. Bez Kioto protokola, valstis tāpat vien neuzņemsies saistības, lai kaut ko darītu klimata labā. Taču šis ir “uzticēšanās bizness” – valstis ir gatavas uzņemties saistības tikai tad,ja arī citas valstis izrāda vēlēšanos un gatavību to darīt. Nevēlēšanās sevi nostādīt neizdevīgākā pozīcijā attiecībā pret citām valstīm, un neuzticēšanās citu valstu solījumiem būtiski kavē Kioto protokola pagarināšanas sarunu procesu.
2)Jaunas globālas vienošanās izveide 2015.gadā, kas spēkā stātos 2020.gadā. Pagājušā gada klimata conference Durbanā noslēdzās ar lēmumu par šādas vienošanās nepieciešamību un sagatavošanas uzsākšanu, un šī gada mērķis ir tuvināt sarunu procesu šim galamērķim. Daudzas nevalstiskās organizācijas un vides aktīvistu grupas iebilst, ka tas ir daudz par vēlu (Mazo salu alianse jau šobrīd katru gadu ūdens līmeņa celšanās dēļ zaudē ievērojamu daļu teritorijas, jaunattīstības valstis jau šobrīd cieš milzīgus zaudējumus plūdu, sausumu, vētru dēļ utt.), un arī vairāku valstu līderi norāda, ka sarunu process ir daudz par lēnu, lai panāktu būtisku ietekmi pēc tam.
3)Finansējums klimata pārmaiņu seku novēršanas un adaptācijas pasākumiem. Vēsturiski tieši attīstītās valstis ir atbildīgas par šī brīža CO2 daudzumu atmosfērā, un arī šobrīd ir lielākie CO2 izmešu radītāju, lai gan klimata pārmaiņu sekas visvairāk jūt tieši jaunattīstības valstis. No vienas puses, jaunattīstības valstis vēlas tādu pašu izaugsmes un dzīves līmeni kā Rietumu pasaule. No otras puses, tas nav iespējams, jot as nozīmētu vismaz tikpat lielu CO2 izmešu daudzumu atsmofērā, kāds jau ir tagad. No trešās puses, jaunattīstības valstis vēlētos, lai Rietumi maksā par to, ko ir nodarījuši (t.i. vēsturiski radīto CO2 daudzumu un tā sekām šobrīd). No ceturtās puses, Rietumi maksāt negrib un arī nevar. Ko darīt? Reāla finansējuma (“Money on the table!”) nodrošināšana, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm, ir un būs viens no lielākajiem klimata sarunu procesa izaicinājumiem. Un, ja tas izdosies, arī sasniegumiem.
Dohā tieši jaunattīstības valstis ir tās, kuras ir visvairāk gatavas rīkoties klimata pārmaiņu mazināšanai. Arī Ķīna kā viena no pasaules lielākajām ekonomikām ir pateikusi, ka ir gatava ieviest konkrētus CO2 emisiju mazināšanas pasākumus. Ko teiks Rietumi? Eiropas Savienība ir palikusi pie iepriekšējā mērķa – 20% CO2 emisiju samazinājumi, salīdzinot ar 1990.g. , un uzstāj uz Kioto protokola pagarināšanu. ASV, Japāna, Indija, Kanāda, Krievija un citas “lielās ekonomikas” kavējas ar konkrētu rīcību un solījumiem. Spēku samēru un vēlēšanās kaut ko darīt lietas labā attiecība ir acīmredzami nevienlīdzīga, un dažbrīd sarunas notiek nevis par būtiskiem, izšķirošiem jautājumiem, bet par sīkām niansēm, kas tikai kavē kopējo procesu un nokaitina tās valstis, kas ir gatavas rīkoties.
Valstīm jāgrib rīkoties
Klimata pārmaiņas neizbēgami ir politisks jautājums – kā jebkas, kur ir nepieciešama nacionāla vai globāla mēroga rīcība, un kur ir iesaistīta nauda. Vieniem klimata pārmaiņas ir acīmredzama ikdienas realitāte (un nav pat jāmeklē ļoti tālu – parunājiet ar Latvijas piekrastes iedzīvotājiem, vai lauksaimniekiem, kas ar šo arodu nodarbojas jau vairākus gadu desmitus. Viņiem būs, ko jums pastāstīt), citiem – tikai abstrakts un pa ausu galam dzirdēts koncepts, turklāt ar negatīvu un demagoģisku nokrāsu. Diemžēl politiķi reaģē uz sabiedrības pieprasījumu, un dara un sola to, kas sasniegs ātrus un redzamus rezultātus, un tas nav tikai Latvijas fenomens. Climate doesn’t sell – klimata pārmaiņu politiku ir grūti “pārdot” vēlētājam (ja vien neesat vadītājs valstī, kurā iedzīvotāji cieš no klimata pārmaiņu izraisīta ūdens trūkuma, piemēram, Austrālijā). Klimata pārmaiņu politika, samazināšanas un adaptācijas pasākumi ir sarežģīts, lēns un nereti arī dārgs pasākums, kura ietekmi varēs redzēt tikai pēc vairākiem gadiem vai gadu desmitiem. Ja vien nebūs par vēlu. (Kāpēc varētu būt par vēlu, skatieties šajā video. )
Latvijā klimata pārmaiņu adaptācijas pasākumi un stratēģijas drīz vien kļūs par nepieciešamību gan valsts, gan pašvaldību līmenī. Kā pielāgoties biežākajām vētrām, krasta līnijas izmaiņām, maigākām ziemām un mitrākām vasarām? Vai vajadzēs paredzēt vairāk līdzekļus vētru seku novēršanas pasākumiem, vai arī jāveic pētījumu par lauksaimniecībā izmantojamo augu sugu izmaiņām? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem būs jāatbild valsts un pašvaldību vadītājiem Latvijā. Diemžēl tikai dažas pašvaldības Latvijā ir uzsākušas darbu pie šādiem adaptācijas plāniem – kā vienu no veiksmīgākajiem piemēriem var minēt Salacgrīvas novadu.
Citās pasaules valstīs sausuma un karstuma viļņi, postošās un arvien biežākās vētras, Arktiskās ledus segas kušanas, sugu izmaiņas un citas klimata pārmaiņu ietekmes izpausmes tikai pieņemsies spēkā. Protams, ne visas dabas katastrofas un ekstrēmos laikapstākļus var novelt uz klimata pārmaiņām, un tomēr – liela daļa no tiem ir saistīti ar planētas gaisa un ūdens temperatūras paaugstināšanos. Visvairāk kaut ko darīt lietas labā ir gatavi tie, kuriem tā ir šodienas realitāte (tādēļ tieši Maldivu salas ir vieni no klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu aktīvākajiem aizstāvjiem – skatieties šīs filmas treilerī). Ko un kad darīs pārējie, un vai ar to pietiks, lai klimata pārmaiņas nekļūtu pasaulei iznīcinošas? ANO var kalpot kā platforma, lai panāktu konkrētas vienošanās valstu starpā, bet ANO būs bezspēcīga, ja valstis negribēs neko darīt. Pasaulei kopā un katrai valstij atsevišķi, tai skaitā Latvijai, ir jāgrib meklēt risinājumu klimata pārmaiņu radītajām problēmām. Tikai tad būs iespējams panākt konkrētu rezultātu.