Raksts

Latvija – kiberterorisma ofšors?


Datums:
25. februāris, 2003


Autori

Ojārs Kalniņš


Foto: I.Pumpere

Ja kāds pret ASV noskaņots terorists gatavojas ielauzties Pentagona, NATO vai citās drošības sistēmās, viņš meklēs neitrālu valsti, kuru varēs izmantot kā kiberterorisma “ofšoru”. Piemēram, Latviju, ja turēsimies pie mīta par izolētības sniegto drošību.

Jēkaba Janševska romānā “Mežvidus ļaudis” divas 17. gadsimta barona meitenes noklīst dziļi Kurzemes mežos un kļūst par gūsteknēm mežvidū dzīvojošai latviešu ģimenei, kas par nesatricināmu savas drošības garantu uzskata norobežošanos no ārpasaules. Janševskis labi atspoguļo Latvijas viensētnieku izolēto dzīves veidu – šādiem ļaudīm pat Jelgava un Rīga likās svešas un bīstamas. Bet 21.gadsimtā nedz Latvijas viensētniekiem un pilsētniekiem, nedz valstij kopumā ir iespējams pazust dziļā mežvidū un ieslīgt klusā apmierinātībā.

Kad mūsu senči izlēma veidot Latvijas valsti, mēs brīvprātīgi iesaistījāmies pasaules starptautiskajā politikā. Valstiskums neko nenozīmē, ja citas valstis to neatzīst, līdz ar to, Latvijas valstiskums, suverenitāte un neatkarība ir lielā mērā atkarīgas no mūsu attiecībām ar pārējām pasaules valstīm. Ja sadarbojamies, tad ir iespēja saglabāt mūsu drošību. Ja izvairāmies, tad pasaules procesi nav prognozējami. Mēs gan ģeogrāfiski, gan politiski atrodamies vairāku valstu ielenkumā un, atšķirībā no mežvidus ļaudīm, esam spiesti veidot attiecības ar šīm valstīm.

Veidojot šīs attiecības, mēs esam iestājušies starptautiskajās organizācijās (ANO, Pasaules Tirdzniecības Organizācijā, EDSO) un izteikuši vēlmi iekļauties militārās un ekonomiskās aliansēs (NATO, Eiropas Savienībā). Šī dalība dod priekšrocības un arī prasa pienākumus – katrā starptautiskajā jautājumā mums ir jāieņem savs viedoklis.

Patlaban viens no aktuālākajiem jautājumiem, kas skar Latvijas drošību, ir starptautiskais terorisms. Parasti terorisms saistās ar spridzekļiem mašīnās, bioloģiskiem un ķīmiskiem uzbrukumiem pa pastu. Pagaidām šāda veida draudi nav parādījušies Latvijā. Tie, kas neatbalsta Latvijas iesaistīšanos ASV, NATO vai citu valstu aliansē pret terorismu, uzskata, ka Latvija tagad nav teroristu mērķis un līdz ar to nebūtu prātīgi piesaukt šo nelaimi un draudus mūsu zemei.

Tas ir vērā ņemams arguments. Nav vēlams izsaukt terorismu, ja tas līdz šim nav interesējies par mūsu valsti. Bet ir viens terorisma veids, kurš varētu augt un zelt Latvijā tieši tad, ja mūsu valsts izvairītos no cīņas pret terorismu. Proti, tas ir kiberterorisms.

Katrā modernā valstī, ieskaitot Latviju, infrastruktūra, ekonomika un valsts pārvalde paļaujas uz datoriem un plašiem datortīkliem. Sabiedrība uzticas šīm struktūrām, un, ja vadošā datorsistēma sabrūk pat uz īsu laiku, no tā cieš visi. Spēkstacijas, gaisa satiksmes kontrole, ūdensvadu sistēmas, banku elektroniskie norēķini, telekomunikācijas un daudzas citas jomas lielākā vai mazākā mērā balstās uz datorsistēmām. Policija, ugunsdzēsēji un mediķi arvien vairāk veic savu darbu ar datoru palīdzību.

1999. gada nogalē daudzas pasaules valstis atradās krīzes stāvoklī, jo tā kā daudzas datorprogrammas nebija pieredzējušas kalendāru un datumu maiņu uz 2000. gadu, varēja rasties milzīgas problēmas visai valsts infrastruktūrai. Tā bija krīze, kas radās no neapzinātas problēmas. Labs datoru uzlauzējs (hakeris) līdzīgu krīzi varētu radīt pilnīgi apzināti. Tas jau tiek mēģināts.

Hakeri ir jau pierādījuši, ka viens izglītots un uzņēmīgs cilvēks var īsā laikā ielauzties, apturēt vai iznīcināt milzīgas datu bāzes un operatīvās sistēmas. Pēdējo triju gadu laikā hakeri ir ielauzušies ASV valdības datorsistēmās 250 tūkstošus reižu.

Britu laikraksts “The Times” ziņo, ka starptautiski kiberteroristi ir izspieduši vairāk nekā 400 miljonu angļu mārciņu no pasaules bankām. Šie kiberteroristi prot ielauzties sistēmā, informē par to banku, draudot ar sistēmas iznīcināšanu, un bankas ir spiestas maksāt, lai novērstu šos draudus.

Eksperti uzskata, ka Al Qaeda grupai ir pieejama visjaunākā datoru tehnoloģija un zināšanas. Nav šaubu, ka minētie teroristi izmanto šīs zināšanas, lai šantažētu, apdraudētu un izspiestu visu, ko vien vēlas. Jaunākā sakaru tehnika ļauj teroristiem no jebkuras vietas pasaulē koordinēt sarežģītus uzbrukumus.

Latvija ne tikai integrējas pasaulē, bet vienlaikus integrējas arī vispasaules informācijas tehnoloģiju sistēmās. Mēs arvien vairāk esam saistīti ne tikai ar citu valstu banku, bet arī ar dažādu sakaru un informācijas sistēmām. Tā kā sistēmas ir integrētas, iebrucējs var ielauzties no jebkuras tam izdevīgas vietas. Kiberterorists meklēs sev visdrošāko vietu, kura ir apgādāta ar visiem tam nepieciešamajiem sakariem un atrodas vistālāk no viņa ienaidnieka. Kiberterorists meklēs neitrālu valsti, kuru viņš varēs izmantot kā kiberterorisma “ofšoru”.

Pieņemsim, ka kāds pret ASV noskaņots kiberterorists gatavojas ielauzties Pentagona, NATO un citās drošības sistēmās. Viņš to var īstenot ar portatīvo datoru, kas pieslēgts interneta. Jo ilgāk viņš var netraucēti darboties, pirms viņu noķer, jo lielāku postu var nodarīt sistēmai.

Zinot, ka Ņujorkā, Londonā un Briselē ir spēcīga policija, saskaņota izlūkošanas sistēma un operatīvi drošības resursi, viņš nopērk biļeti uz klusāku vietu, piemēram, Rīgu. Viņš var iekārtoties kādā no Vecrīgas viesnīcām un sākt strādāt. Cik ilgs laiks paies, pirms amerikāņi noskaidros viņa atrašanās vietu un paspēs viņu noķert? Kāda būs Latvijas attieksme pret šo cilvēku un vai mēs esam gatavi sadarboties ar pasaules drošības struktūrām, lai šādu teroristu noķertu? Vai, piedaloties šī terorista apcietināšanā, mēs neizaicinātu citu teroristu atriebību?

Teiksim, Latvijas valdība, lai saglabātu savu neitralitāti un neizaicinātu teroristus, pēkšņi atsakās jebkurā veidā piedalīties Irākas karā. Pieņemsim, ka kara laikā Irākā sāk darboties pasaules kiberteroristu tīkls. Tiek atklāts, ka viens kiberterorists atrodas Rīgā un sniedz svarīgu elektronisko sakaru atbalstu saviem kolēģiem citās valstīs. Ja atklājam šo teroristu, ko darām? Varam jau pievērt acis un teikt, ka tas nav mūsu karš, tā nav mūsu problēma. Un tomēr, šis terorists izmanto Latvijas teritoriju, lai veicinātu vardarbību pret ASV un citām valstīm, kuras ir saistītas ar Irākas karu.

Šajā gadījumā, mēs neesam teroristu mērķis, bet tikai izdevīgs līdzeklis. Un kā līdzeklis, gribot vai negribot, mēs esam iesaistīti šajā terorista noziegumā.

NATO patlaban nevar mūs pasargāt no šāda veida terorisma izpausmēm. Bet NATO, ES un citām pasaules valstīm būs arvien vairāk jāsadarbojas, lai šāda veida draudus novērstu. Līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību valstis maina savas drošības koncepcijas un drošības aliansēm ir jāattīstās tām līdzi.

Globalizētajā kiberpasaulē Latvija nevar sevi nosargāt ar mītisku neitralitāti. 17. gadsimtā cietoksnis bieži kļuva par cietumu tā iedzīvotājiem, jo drošība, kura balstās uz izolāciju, ierobežoja brīvību. Šodien cietokšņi vairs neeksistē, jo mūsdienīgiem ieročiem mūra biezums un attālumi vairs nav nepārvarami šķērsļi. Kā iespējamais terorisma mērķis vai līdzeklis mēs jau esam kļuvuši vienlīdzīgi ar visām pārējām valstīm. Starptautisks drauds prasa starptautisku risinājumu. Gribot vai negribot, mēs arī esam to tautu vidū, kam jāpiedalās šā risinājuma meklēšanā.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!