Foto: A. Jansons © AFI

Pretēji pirms iestāšanās ES izstrādātajiem scenārijiem, valsts fiskālajā un sociālajā politikā nav pietiekamā mērā izmantotas iespējas, ko deva pēdējo gadu straujā ekonomikas izaugsme.

SIA Konsorts 2003.gadā veica pētījumu “Latvijas ekonomikas attīstības iespējamie scenāriji, iestājoties vai neiestājoties Eiropas Savienībā”. Jau nedaudz vairāk kā divus gadus Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts un varam atskatīties uz to, kādi no scenārijiem un cik lielā mērā realizējušies vai nav realizējušies.

Kā tika prognozēta Latvijas attīstība, iestājoties ES?

Pētījuma izstrāde balstījās uz tā laika ekonomiskās un politiskās situācijas vērtējumu pasaulē un tās reģionos un iespējamajām izmaiņām tuvākajā un tālākajā perspektīvā, kā arī šo izmaiņu ietekmi uz mūsu valsts izaugsmi, jo, kā tas atzīmēts pētījumā, “Latvija ir pārāk maza, lai ietekmētu globālos procesus, tā var tiem tikai pielāgoties.”

Kā izejas pozīcija ekonomiskās attīstības scenāriju izstrādei tika izmantoti dati un procesu analīze, kas atspoguļoja mūsu valsts ekonomikas attīstību laika posmā līdz 2003.gadam. Pašreiz varam atskatīties uz situāciju, kāda izveidojusies 2005.gadā un atsevišķos aspektos – 2006.gada pirmajā pusgadā.

Pētījumā par mūsu valsts attīstību pēc iestāšanās ES par noteicošo ekonomiskās attīstības faktoru, kā tas parasti tiek pieņemts līdzīgos pētījumos citur pasaulē, tika izmantotas investīcijas tautsaimniecībā. Nefinanšu investīcijām (kapitālieguldījumi un kapitālais remonts) 2005.gadā pret 2002.gadu scenārijā, kas ir vidējs starp optimistisko un pesimistisko, tika paredzēts pieaugums 39%, faktiski sasniegts 41%.

Par valsts ekonomikas attīstības apkopojošo rādītāju pieņemts uzskatīt iekšzemes kopproduktu. Pētījumā uz nefinanšu investīciju pieauguma bāzes izveidotais teorētiskais variants, kas tika uzskatīts par visai grūti sasniedzamu, paredzēja, ka iekšzemes kopprodukta pieaugums salīdzināmās cenās 2005.gadā pret 2002.gadu sasniegs 24%, bet citos variantos tas bija zemāks. Faktiskais pieaugums šajā laika posmā sasniedza 28,4%, bet uz 1 iedzīvotāju – 30,5%. Spriežot pēc 2006.gada pirmā pusgada datiem, paredzams, ka iekšzemes kopprodukta pieaugums šajā gadā pret 2002.gadu būs audzis vismaz par 41%, sasniedzot pētījuma optimistiskajā variantā 2007.gadam paredzēto pieauguma līmeni.

Tik straujam iekšzemes kopprodukta pieauguma tempam, kāds sasniegts pēdējos trīs gados, pētījuma veikšanas laikā nebija saskatāmi priekšnosacījumi, kas šajos gados izpaudās kā komercbanku un citu finansu institūciju ekspansija kreditēšanas jomā, izraisot patēriņa pieaugumu. Tikai komercbanku vien prasību atlikums (izņemot prasības pret valdību, pašvaldībām un iekšzemes komercbankām) pret mūsu valsts rezidentiem, no 1874 milj. latu 2002.gada beigās, sasniedza 2005.gada beigās 6175 milj. latu vai 69% pret iekšzemes kopproduktu. Ja 2003.gadā pieaugums bija 698 milj. latu, tad nākošajos – 1203 milj. latu un 2400 milj. latu. 2006.gada pirmajā pusgadā, iepriekšējā gada beigās sasniegtā summa, ir augusi vēl par 1391 milj. latu vai pusotras reizes straujāk par iekšzemes kopprodukta pieaugumu šajā laika posmā. Gada beigās komercbanku prasību atlikums var sasniegt 83 līdz 85 procentus no iekšzemes kopprodukta. Līdz ar to Latvijas ekonomikas attīstības temps pārsniedza visoptimistiskākās pirms vairāk kā diviem gadiem Konsorta izstrādātās prognozes.

Kas prognozēs netika pietiekami ņemts vērā?

Kreditēšanas apjomu intensitātes pieaugumu komercbankas pēdējos gados nodrošina ar arvien lielāku ārvalstu naudas līdzekļu apjomu, kas noguldīts komercbankās un saņemts aizņēmumu veidā no ārvalstu (mātes) bankām. Kopējais ārējo saistību apjoms 2005.gada beigās sasniedza 6083 milj. latu, bet atskaitot ārējo prasību apjomu – 2717 milj. latu. Tā ir summa, kas ar komercbanku starpniecību iepludināta mūsu tautsaimniecībā. 2006.gada pirmajā pusgadā šī summa pieauga vēl par 753 milj. latu, sasniedzot 3470 milj. latu. Komercbanku iepludināto ārvalstu līdzekļu pieauguma apjoms šā gada pirmajā pusgadā sasniedza 44% pret valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumiem šajā pusgadā.

Ļoti straujš kreditēšanas apjomu pieaugums īsā laika posmā, izmantojot ārvalstu finanšu resursus, no kura gandrīz puse nonāca mājsaimniecību rīcībā, izraisīja tam adekvātu preču un pakalpojumu pieprasījuma pieaugumu un līdz ar to patēriņa cenu celšanos. Plašas kredītu pieejamības apstākļos, attīstoties starpniecības biznesam, strauji cēlušās arī nekustamo īpašumu cenas, t.sk. dzīvokļiem – vairākkārt.

Latvijas straujās attīstības ēnas puses

Par patēriņa cenu pastiprinātas celšanās sākuma posmu jāuzskata 2003.gada otrā puse, kad patēriņa cenu indekss pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu sasniedza 3,5%, kas ir augstākais pieaugums, kāds otrajā pusgadā sasniegts katrā no iepriekšējiem pieciem gadiem. Nākamajos gados patēriņa cenu indekss sasniedza jau 6,2% un 6,7%. Līdzšinējie dati neliecina, ka 2006.gadā tas varētu būt zemāks kā iepriekšējā gadā.

Pieaugot iekšzemes kopproduktam, tai skaitā patēriņam straujāk, kā Konsorta pētījuma scenārijos atspoguļots, pieauguši arī valsts budžeta ienākumi un izdevumi. Par 2005.gadu valsts konsolidētā kopbudžeta dati vēl nav pieejami, jo turpinās Valsts kontroles audits un tā rezultāti vēl nav apstiprināti Ministru kabinetā. Tomēr par tendencēm, kas iezīmējušās valsts budžetā, varam atskatīties uz izmaiņām, kas saskatāmas 2004.gada valsts konsolidētā kopbudžetā, salīdzinot ar 2002.gadu.

Valsts konsolidētā kopbudžeta ienākumi šajā laika posmā ir pieauguši par 34,5%, t.sk. nodokļu ieņēmumi – par 26,7% un izdevumi – par 29,7%. Tas liecina, ka šie rādītāji ir tuvi iekšzemes kopprodukta pieaugumam faktiskajās cenās – 28,9%. Toties izdevumu pieaugums pa valsts funkciju finansēšanas posteņiem un posteņu grupām, salīdzinot ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu faktiskajās cenās, kā tas redzams zemāk norādītajā tabulā, ir ļoti atšķirīgs.

Valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumu posteņi un posteņu grupas procentos pret iekšzemes kopproduktu (IKP) un izdevumu pieaugums, salīdzinājumā ar IKP pieaugumu

Valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumu izmaiņu raksturs norāda, ka vislielākais budžeta izdevumu pieaugums ir pārējiem izdevumiem, kas nav atspoguļoti pamatgrupās – aizdevumu procentu un pamatsummu atmaksai, maksājumiem starptautiskajām organizācijām, t. sk. ES budžetā u.c. No izdevumu pamatgrupām, kas tabulā atsevišķi nav atšifrētas, bet iekļautas rādītājā – „Citas tautsaimniecības nozares un pārējā ekonomiskā darbība”, vislielākais pieaugums ir lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zvejniecībai, kā arī transportam un sakariem, kas saistāms ar valsts budžeta līdzfinansējumu ES piešķirtā finansējuma apgūšanā.

Neraugoties uz iekšzemes kopprodukta pieaugumu, kas apsteidz Konsorta pētījumā izstrādātos scenārijus, tomēr ilgspējīgai ekonomikas attīstības nodrošināšanai nepieciešamās strukturālās izmaiņas iekšzemes kopproduktā nav saskatāmas. Arī Valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumu struktūras izmaiņas neliecina, ka rasts risinājums sabiedriskās kārtības, drošības, tiesību aizsardzības, izglītības un veselības aprūpes samilzušo finansiālo problēmu risināšanā un pensiju reālā pieauguma tuvināšanā reālās darba samaksas pieaugumam, kā tas atspoguļots pētījuma scenārijos.

Latvijas ekonomikas struktūras problēmas rada pieaugošas bažas

Par vienu no vājākajiem iekšzemes kopprodukta struktūras punktiem liecina pievienotās vērtības īpatsvara preču un pakalpojumu izlaidē bāzes cenās samazināšanās no 47,5% 2002. gadā uz 43,2% 2005. gadā, tajā skaitā, rūpniecībā – no 31,8% uz 29,0% un pakalpojumos – no 57,2% uz 55,6%. Augstu tehnoloģiju produkcija preču eksportā pēc Eurostat datiem ir nedaudz augusi, sasniedzot 2004.gadā (par 2005.gadu dati vēl nav publicēti) 3,2% – par 0,9 procenta punktiem vairāk kā 2002.gadā. Bet tas ir daudz par maz, lai palielinātu vai vismaz saglabātu pievienotās vērtības īpatsvaru preču un pakalpojumu izlaidē.

Izmaiņas iekšzemes kopprodukta pievienotās vērtības sastāvā kopš 2002.gada ir būtiski skārušas tādus darbības veidus kā rūpniecība, lauksaimniecība (ieskaitot mežsaimniecību) un tirdzniecība. Rūpniecības īpatsvars 2005.gadā ir samazinājies līdz 15,8% – par 1,4 procenta punktiem, t.sk. apstrādes rūpniecībā līdz 12,8% – par 0,9 procenta punktiem un lauksaimniecības līdz 4,0% – par 0,4 procenta punktiem zemāks kā 2002.gadā. Toties šajā laika posmā pievienotās vērtības sastāvā ir audzis tirdzniecības īpatsvars līdz 20,4% – par 2,6 procenta punktiem.

Latvija – tirgotāju valsts?

No pārējiem darbības veidiem īpatsvars pievienotajā vērtībā ir samazinājies tiem darbības veidiem, kuros pievienotā vērtība veidojas, galvenokārt, no budžeta finansējuma un neizprotamu apstākļu dēļ – operācijām ar nekustāmo īpašumu, nomu un citu komercdarbību (-1,3 procenta punkti), bet pieaudzis būvniecībai (0,7 procenta punkti), viesnīcām un restorāniem (0,5 procenta punkti), transportam, glabāšanai un sakariem (0,4 procenta punkti) un finanšu starpniecībai (0,4 procenta punkti).

Patēriņa apjoma pieaugumu, izmantojot ārvalstu finanšu resursus, un izmaiņas iekšzemes kopprodukta pievienotās vērtības struktūrā, sekmēja kredītu novirzīšanu tam vai citam darbības veidam. No komercbanku kredītu atlikuma 2005.gada beigās 24,5% ir novirzīti operācijām ar nekustamo īpašumu, nomu un citu komercdarbību, 19,2% – finanšu starpniecībai un 14,2% – tirdzniecībai, bet apstrādes rūpniecībai, kuras produkcija veido ap 90% eksporta apjoma – 12,8%.

Apstrādes rūpniecība ir tas darbības veids, kura attīstībai, arvien pieaugošas konkurences apstākļos, ir nepieciešamas progresīvas tehnoloģijas, kas balstītos uz jaunākajiem zinātnes sasniegumiem. Zemais pievienotās vērtības īpatsvars saražotās produkcijas izlaidē un tā samazināšanās tendence, kā minēts iepriekš, veido situāciju, ka eksports ir tikai nedaudz lielāks par pusi no importa. Tā rezultātā maksājumu bilances tekošā konta negatīvais saldo ir audzis no 6,6% 2002.gadā līdz 12,4% 2005.gadā un 2006.gada pirmajā ceturksnī sasniedza 14,6%, kas ir nopietns signāls iespējai, ka var rasties nepieciešamība samazināt (devalvēt) lata vērtību attiecībā pret eiro.

Kredītu atlikumi jau nākamā gada laikā var sasniegt dabisko maksimuma slieksni, ko veido iekšzemes kopprodukta apjoms. Nav pārliecības, ka komercbankas arī pēc tam turpinās uzsākto kreditēšanas maratonu. Tādēļ jau tagad jāmeklē iespējamie risinājumi tautsaimniecības attīstības stabilizēšanai turpmākajos gados. Šim nolūkam, ar nelieliem precizējumiem, izmantojama Konsorta pētījumā iestrādātā dinamiskā matrica.

Proti, Konsorta izstrādātie scenāriji paredzēja, ka pieaugot iekšzemes kopproduktam, pieaugs arī reālā darba samaksa, attiecīgi par 17% un 14% 2005.gadā pret 2002.gadu. Faktiski šajā laika posmā, augstāk apskatīto apstākļu dēļ, iekšzemes kopprodukts salīdzināmās cenās pieauga par 28,4% un reālā darba samaksa – par 21,1%. Vairāk kā puse no šī darba samaksas pieauguma attiecināma uz 2005.gadu, kad, pieaugošā darba apjoma veikšanai, neskatoties uz nodarbināto skaita pieaugumu, sāka trūkt darba resursu, ne tikai kvalificētu speciālistu, bet arī vienkārša darba darītāju.

Pensiju reālā pieauguma tempus pētījuma scenāriji paredzēja līdzīgus kā darba samaksai un optimistiskajā variantā 2007.gadā tie varētu sasniegt iztikas minimumu. Faktiski, valdības izstrādātie pensiju palielināšanas nosacījumi izrādījušies tādi, ka trīs gadu laikā pēc 2002.gada vidējais mēneša pensijas apmērs nominālā izteiksmē audzis par 17,50 latiem, bet atskaitot iztikas minimuma pieaugumu – 16,72 latiem. Tas nozīmē, ka reālā pensija palielinājusies tikai par 78 santīmiem vai 1,3% un sasniedz 73,9% no iztikas minimuma. Pensiju reālā apmēra uzturēšana praktiski iepriekšējos gados sasniegtajā līmenī ir notikusi apstākļos, kad valsts speciālajā sociālās apdrošināšanas budžetā, pēc visu maksājumu veikšanas, t.sk. iemaksām fondēto pensiju shēmā, maksājumiem par agrāk piešķirtajiem valsts pamatbudžeta aizņēmumiem 2003.gadā netika izlietoti 18,3 milj. latu, 2004.gadā 51,1 milj. latu un 2005.gadā 91,1 milj. latu. Tai pašā laikā šīs ietaupītās summas netiek iekļautas ieņēmumos, veidojot nākamā gada budžetu, t.i., nepāriet uz nākamo gadu. Valsts speciālā sociālās apdrošināšanas budžeta apjomīgais fiskālais pārpalikums ik gadu, veidojot valsts konsolidēto kopbudžetu, ļauj samazināt fiskālo deficītu.

Daži secinājumi

No augstāk minētā var secināt, ka, lai gan kopumā Latvijas tautsaimniecība attīstījusies ievērojami straujāk, nekā tika prognozēts Konsorta 2003.gada pētījumā, valstī vienlaicīgi padziļinājušās vairākas ekonomiskās un sociālās disproporcijas. Tautsaimniecības attīstību joprojām veicina galvenokārt īstermiņa faktori, tai skaitā lielā mērā ārvalstu kredītresursi. Savukārt ilgtermiņa faktoriem, kā, piemēram, tiešās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā, bijusi pakārtota loma. Taču tieši šiem ilgtermiņa faktoriem ir izšķiroša loma ilgtspējīgā, uz zināšanām, inovācijām un jaunām tehnoloģijām un ar to palīdzību radītiem jauniem, konkurētspējīgiem produktiem balstītā attīstībā. Rezultātā Latvijas reālajā sektorā – industrijas nozarēs – turpina dominēt produkcija ar zemu vai vidēju pievienoto vērtību un vāju konkurētspēju, radot nestabilu valsts tirdzniecības bilanci.

Pretēji Konsorta izstrādātajiem scenārijiem, valsts fiskālajā un sociālajā politikā nav pietiekamā mērā izmantotas iespējas, ko devušas pēdējo gadu straujā ekonomikas izaugsme. Rezultātā sociālās apdrošināšanas, izglītības, zinātniskās pētniecības, sabiedriskās kārtības un tiesību aizsardzības jomas nav saņēmušas adekvātu pieaugušā ekonomiskā pīrāga daļu. Līdz ar to, saglabājoties cerīgām veiksmīgas ekonomiskās attīstības iespējām dažos tuvākajos gados, ilgākā laika posmā var būtiski saasināties ekonomiskās problēmas un sociālās pretrunas, gala rezultātā pavājinot Latvijas iespējas pārredzamā perspektīvā sasniegt vidējo ES dzīves līmeni.

Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu