"Diena" 13.12.2005Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)

“Katru mēnesi jāatlaiž aptuveni 3—4 darbinieki par dzeršanu darba laikā, patiešām profesionālu sava aroda pratēju ļoti trūkst, bet augstas kvalifikācijas inženierus grūti noturēt — pārpērk, kamēr jaunie inženieri pēc studiju beigām paliek Rīgā. Tomēr uzņēmumam šeit ir izdevīgi, jo darbaspēks ir lēts.” To dzirdēju no kāda liela Latgales uzņēmuma vadītāja. Problēmu daudz nopietnāk atklāj Finanšu ministrijas un ANO Attīstības programmas Latvijā veiktais pētījums par Eiropas līdzekļu apguvi Latvijas reģionos.

Latgale buksē

Tas, ka starp dažādiem reģioniem Latvijā pastāv būtiskas attīstības tempu atšķirības, nevienam nav noslēpums un nerada arī pārsteigumu — tā ir bijis gadu gadiem. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Rīgā ir 144% no Latvijas vidējā rādītāja salīdzinājumā ar citiem reģioniem, kur šis rādītājs svārstās no 57% līdz 48%. Savukārt Latvijas vidējais kopprodukta līmenis uz vienu iedzīvotāju ir tikai 40% no ES valstu vidējā rādītāja. Ne velti Latvija tiek saukta par nabadzīgāko ES valsti.

Tie ir fakti, ko mēs konstatējam no gada uz gadu. Šobrīd būtiski ir atrast atbildi un konkrētu rīcības plānu — kā izlīdzināt situāciju gan Latvijas dažādu reģionu starpā, gan Latvijas un ES valstu starpā. Kā panākt, lai Latgales uzņēmumam netrūktu darbaroku Latvijas reģionā ar visaugstāko bezdarba līmeni un ko šis reģions darīs brīdī, kad uzņēmējam pēc kāda laika, iespējams, būs vēlme pārcelt savas ražotnes uz vēl lētāku reģionu kādā no kaimiņvalstīm? Tie ir jautājumi, uz kuriem Latvijai jāatbild, skatoties uz Latgali un arī pašai uz sevi Eiropas kontekstā.

Eiropas Savienības valstu vadītāji diskutē, kā sadalīt savu “attīstības budžetu” un kādam jābūt tā kopējam apjomam, lai varētu cerēt uz attīstību tādās valstīs kā Latvija. Savukārt Latvijā patlaban sākusies diskusija par to, kādu stratēģiju izvēlēties ES fondu apguvei 2007.—2013.gadā, tajā skaitā, cik un kā būtu jāinvestē atpalikušo teritoriju attīstībā. Lai noteiktu šādu stratēģiju, svarīgi ir paskatīties, kā veicies līdz šim.

Pirmās mācības

Šajā periodā, kad Latvija pēc iestāšanās pirmo reizi saņēma tik lielus struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus, galvenais uzdevums bija panākt visas valsts straujāku izaugsmi. Tādēļ, izvēloties līdzekļu investīcijas vietas, svarīgākais kritērijs bija līdzekļu efektīvāks izlietojums, kur katrs ieguldītais lats dos pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību. Tam, kurā reģionā projekts atradīsies, netika pievērsta tik liela uzmanība.

Finanšu ministrijas un ANO Attīstības programmas Latvijā veiktais pētījums ļauj izdarīt pirmās atziņas par līdzekļu sadalījumu, kas ir šādas: finansējums ir nonācis visos Latvijas reģionos, tāpēc būtiski pārmetumi par to pārmērīgu koncentrāciju Rīgā ir jānoraida. Pat ja no pirmā acu uzmetiena šķiet nepieņemami, ka Rīgas reģions saņem 1/3 finansējuma, ir jāsaprot, ka Rīgā un tās apkārtnē dzīvo gandrīz puse no Latvijas iedzīvotājiem. Ja ņemam absolūtos skaitļus — cik daudz ES finansējuma ir sadalījies uz vienu iedzīvotāju dažādās Latvijas vietās — situācija ir vēl pārsteidzošāka: Rīgā nosacīti viens iedzīvotājs ir saņēmis 130 latus, savukārt Kurzemē — 365, bet Vidzemē — 237 latus.

Ekonomiskās attīstības līmenis nav bijis šķērslis piesaistīt ES finansējumu Vidzemei, kura, būdama tikai ceturtajā vietā pēc attīstības rādītājiem, ir kļuvusi par ES struktūrfondu apguves līderi. Teikt, ka Rīga saņem par daudz un tas ir pretrunā ar valsts attīstības interesēm, būtu tas pats, kas Eiropas budžeta debatēs spriest, ka nav taisnīgi piešķirt Polijai, kurā dzīvo 40 miljoni iedzīvotāju, lielāku finansējumu nekā Latvijai, kurā mīt 2,3 miljoni.

Vēl būtiska atziņa, izvērtējot līdzekļu sadalījumu Latvijā. Vismazāk attīstītais Latvijas reģions — Latgale — pašreiz ir saņēmis arī vismazāko finansējumu. Reģions ir bijis veiksmīgs, piesaistot Eiropas sociālā fonda finansējumu, lai veiktu bezdarbnieku apmācību un uzlabotu skolu programmas, tomēr skaidri ir jāvērtē, kas ir tie būtiskie cēloņi, kāpēc šim reģionam nav izdevies piesaistīt līdzvērtīgu ES fondu atbalstu infrastruktūras un uzņēmējdarbības atbalstam. Nākotnē Latgalei un citām līdzīgām teritorijām ir jāpievērš lielāka uzmanība, jo tās cieš no ekonomiskās atpalicības, augsta bezdarba, maza uzņēmumu skaita, iedzīvotāju aizplūšanas. Tomēr skatīties uz šo situāciju tikai no investējamā ES finansējuma apjoma viedokļa būtu pārāk vienkārši. Kā redzam arī no ES pieredzes, investēto eiro apjoms nebūt nenozīmē vienlaikus adekvātu izaugsmes tempu. Te var salīdzināt kaut vai divas ES valstis — Īriju un Grieķiju. Nevar cerēt, ka, nometot koferīti ar eiro banknotēm kādā puspamestā Latvijas austrumu pierobežas ciematā uz galvenās ielas, šajā vietā uzreiz radīsies darbavietas un ekonomiskā izaugsme.

Nobeigumā secinājums ir neizbēgams — bez papildu impulsa pašas no sevis visatpalikušāko reģionu problēmas neatrisināsies. Pašreizējā valsts attieksme pret ES līdzekļu sadali, kas ir bijusi liberāla (līdzekļus sadale netika būtiski ierobežota un administrēta attiecībā uz reģioniem — darbojās princips, ka līdzekļus saņem aktīvākie, tie, kas vēlas strādāt un kuriem ir idejas), nav būtiski veicinājusi līdzekļu ieguldījumu tajos reģionos, kas vissmagāk cieš no problēmām, piemēram, Latgalē. Tātad pašreiz, paļaujoties tikai uz iedzīvotāju iniciatīvu, Latvija nevar salīdzinoši ātri atrisināt minētās problēmas.

Kur investēs 2007.—2013.gadā

Skatoties uz veiksmīgajiem piemēriem Vidzemē un Kurzemē, varu teikt, ka Eiropas fondi ir palīdzējuši mazināt atšķirības starp galvaspilsētu Rīgu un pārējo valsts teritoriju. Tomēr nevar teikt, ka tas būtu mērķtiecīgas valsts politikas nopelns. Drīzāk šādi tas skaidrojams ar pašu reģionu aktīvu līdzdalību. Tajā pašā laikā problēmas saglabājas tur, kur iespējas vai prasmes ir ierobežotas.

Lai šo situāciju mainītu, viens piedāvājums, kas šobrīd iestrādāts ES fondu stratēģijas 2007.–2013.gada projektā, ir īpašs atbalsts mazajām un vidējām pilsētām, kuras ir sava veida vietējās ekonomiskās attīstības lokomotīves reģionos. Stratēģijas projekts paredz, ka arī citās ES fondu atbalstītās jomās, piemēram, nodarbinātībā, izglītībā, uzņēmējdarbības veicināšanā, būtu jāievieš kritēriji, kuri dotu papildu punktus projektu pieteikumiem no atpalikušajām teritorijām. Tomēr ir skaidrs, ka arī šie ES fondi nākamajos septiņos gados var kalpot tikai kā neliela “piešprice” un būt papildu grūdiens reģionu attīstībai. Tomēr fondus nevar uzskatīt par laimes lāci, kas atrisinās visas problēmas, kas saistītas ar labklājību un dzīves kvalitāti valstī. Teritorijas līdzsvarota attīstība nevar būt tikai ES fondu jautājums. Tieši pretēji, tas ir valsts attīstības jautājums, kas pirmām kārtām būtu jārisina Latvijai pašai, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, sakārtojot likumus, kā arī definējot skaidru reģionālās attīstības politiku.