Foto: Sarah Burkett
Pirms pasniegt roku, lai saliedētos ar kaut ko, latviešiem kā valstsnācijai ir jātiek skaidrībā pašiem ar sevi — kas mēs esam, ko gribam un uz ko ejam.
Kultūras ministrija (KM), uzņemoties sabiedrības integrācijas politikas veidošanas pienākumu, ir bijusi neparasti drosmīga un sabiedrības apspriešanai nodevusi topošās valsts programmas Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija ievada daļas projektu, kurā formulētas problēmas un mērķi, kā arī programmā lietotie jēdzieni. Paldies ministrijai par atklātību un nevairīšanos no diskusijas jau programmas iedīglī. Nepretendējot uz zinātniskas vai profesionālas analīzes statusu, bet gan publicistiska tipa pārdomām no cilvēka, kurš darba un dzīves specifikas dēļ ir varējis palūkoties uz Latvijā notiekošos no malas un citu valstu pieredzes kontekstā, es šajā sešu lapu garajā dokumentā redzu vismaz trīs, manuprāt, apšaubāmas lietas. Tās ir sociālā jeb vēsturiskā atmiņa, Eiropas valstu pieredzes vienādošana un jēdziens „ilglaicīgie imigranti”.
Pirms ķerties pie kritikas, gribu precizēt savu statusu, lai nebūtu nekādu aizdomu, kā vārdā es īsti runāju. Spriežot pēc sociālās atmiņas un citiem integrācijas dokumenta projektā minētajiem terminiem, es piederu pie tās „pareizās” daļas, kurai citiem jāspēj līdzināties. Piedzimstot esmu pūrā saņēmusi pareizo pilsonību, tautību un valodu. Manai ģimenei ir „pareizā” sociālā atmiņa, jo esam cietuši no padomju varas un neesam to aktīvi balstījuši. Tā nu automātiski iznāk, ka esmu „labāka” pat par tiem etniskajiem latviešiem, kuriem senčos kāds uz Krieviju aizrauts sarkanais strēlnieks, kāds piespiedu kārtā Padomju armijā karojis vai kompartijā bijis.
Katram sava atmiņa
Sociālā atmiņa KM sagatavotajā dokumentā minēta kā viena no Latvijas tautas pamata saistvielām un būtiska sastāvdaļa latviskajā identitātē. Citēju: „Latviskā identitāte — latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa — ir kopēja visai Latvijas tautai.” Par sociālo atmiņu kā programmas izpratnē lietotu jēdzienu dota definīcija: „Sociālā atmiņa — izpratne par vēsturiskiem notikumiem, sociālpolitiskiem procesiem, to interpretācija. Latvijas sabiedrību šķeļ vēstures faktu interpretācija gan attiecībā uz Latvijas okupāciju 1940. gadā, gan laiku, kad Latvija bija inkorporēta PSRS, gan Latvijas starpkaru neatkarības laiku. Atšķirīgas sociālās atmiņas ir sabiedrību šķeļošs faktors.” Un te nu rodas virkne jautājumu dokumenta autoriem.
Kāpēc mūsu sociālā atmiņa sniedzas tikai līdz starpkaru neatkarības laikam? Pat ja atbilde ir, ka sociālajai atmiņai nav jāsniedzas tālāk par valsts izveidošanas brīdi, tad tā nav izsmeļoša atbilde, jo valsts neradās tukšā vietā. Kāda tad ir mūsu „pareizā” sociālā atmiņa par Oktobra revolūciju Krievijā, kas galu galā radīja PSRS, bet vienlaikus taču arī pavēra iespējas Latvijas valsts izveidošanai? Vai tā ir „laba” vai „slikta” no mūsu sociālās atmiņas viedokļa? Taču, neejot pat tik tālā pagātnē, mēs ļoti labi zinām, ka vienotas sociālās atmiņas jau nav pat pašu etnisko latviešu vidū. Ir taču mūsu vidū gan tie, kam senči izvesti, gan izvedēji, gan kompartijā bijušie, gan nebijušie, gan LPSR labumus baudījušie, gan nebaudījušie. Gan tie, kam īpašumi savulaik atņemti, gan tie, kuri tajos savulaik ievākušies.
Sociālā atmiņa būtu nošķirama no vēstures faktiem, jo fakti ir fakti, bet cilvēkiem atmiņas par tiem var būt un ir dažādas. Es negrasos apstrīdēt ne okupācijas, ne deportāciju faktu, bet tikai atgādinu, ka pat latviešiem var būt dažādas atmiņas par to. Viļa Lāča un Edvarta Virzas mazbērniem noteikti ir atšķirīgas atmiņas. Turklāt es šaubos, vai par latviešu nācijas saistvielu būtu jākalpo okupācijas vai deportāciju faktam. Cilvēks var būt arī etnisks latvietis un Latvijas patriots, bet neēst rudzu maizi, nedzīvot viensētā, nemīlēt Blaumani un Raini, nesvinēt Jāņus un nekopt ar lielu rūpību kapus. Tās ir viņa tiesības. Tāpat kā uz saviem uzskatiem par valsti un vēsturi, kamēr vien neaicina uz vardarbīgu varas gāšanu vai iekārtas maiņu.
„Atšķirīgas sociālās atmiņas ir sabiedrību šķeļošs faktors,” teikts KM dokumentā, bet cik ikdienā tas ir nozīmīgi? Cik, nodokļus maksājot, ir nozīmīgi, ko mēs viens vai otrs domājam par okupācijas faktu? Valsts un nācijas identitāte ir balstāma pagātnē, bet ar skatu nākotnē, nevis tikai pagātnē un ar skatu pagātnē. Vēsturiskajai atmiņai ir pārspīlēta nozīme mūsu sabiedrības publiskajā telpā. Lai laistu saknes Latvijas zemē, radītu ģimenes un bērnus, ne latvietim, ne citas tautības pārstāvim pirmajā vietā nav viedoklis par okupācijas fakta esamību vai neesamību.
Cits multikulturālisms
Apzinoties Latvijas pilntiesīgo vietu Eiropas valstu saimē, KM dokumentā vairākkārt kā būtībā līdzīgas mūsu sabiedrības problēmām pieminētas citu Eiropas Savienības (ES) valstu problēmas ar ievērojamajām imigrantu kopienām, kur „segregētas grupas” dzīvojot savās paralēlajās pasaulēs. Manuprāt, ir aplami salīdzināt mūsu situāciju ar šo valstu problēmām, jo to raksturs ir atšķirīgs. Latvijā vēsturisku apstākļu dēļ ir izveidojušās divās valodās runājošas kopienas, taču starp tām nav lielo kultūras problēmu, un šajā gadījumā ar kultūru domāts plašāks politisks, ekonomisks un tiesisks sabiedrības attīstības ietvars. Gan etniskie latvieši, gan lielākā daļa Latvijas mazākumtautību nāk ko kultūrām un tradīcijām, kas augstu vērtē vienlīdzīgas izglītības iespējas, sieviešu tiesību ievērošanu, reliģijas nodalīšanu no valsts funkcijām, tāpat ekonomiskās darbības brīvību un demokrātiju kā tādu. Līdz ar to neviena no Latvijas kopienām neapdraud otras kopienas vērtību sistēmas pamatus, par ko pamatoti savās valstīs satraucas Rietumeiropas politiķi. Tās ir vienas un tās pašas Eiropas civilizācijas kopīgās vērtības.
Latvijā nav tādu vietu, kā, piemēram, manā pašreizējā mītnes zemē Dānijā, kur etniskajam dānim neiesaka kāju spert. Nav korekti atsaukties uz Rietumeiropā segregēti dzīvojošām grupām, ja tās lielā mērā tika ievestas kā viesstrādnieki un arī apzināti savulaik veicināta viņu nošķirta dzīvošana. Tagad plūcamie augļi nav saldi, bet tas ir šo sabiedrību darbības rezultāts. Piemēram, Dānijas un arī Lielbritānijas gadījumā problēma jau nav tā, ka imigranti nerunātu dāņu vai angļu valodā. Problēma ir citur — civilizācijas atšķirībās un arī uzņēmējas nācijas divkosībā — lai brauc un strādā melnos darbus, bet lai dzīvo atsevišķi. Latvijā nav tāda fenomena un nekad nav bijis. Pat ja padomju varas laikā Latvijā iebrauca cilvēki kā darbaspēks, viņi netika nometināti nošķirti un arī viņu pēcteči nedzīvo nošķirti no latviešiem.
Man nav empīrisku datu, lai pierādītu savu sekojošo tēzi, taču, rūpīgāk pavērtējot Latvijas un Igaunijas pieredzi, rodas secinājums, ka vēsturisku iemeslu dēļ mēs, etniskie latvieši un attiecīgi igauņi, esam daudz gatavāki sadzīvot miermīlīgi un uz vienlīdzības pamatiem ar citām grupām, lai kādas tās arī nebūtu. Lai gan pirms Otrā pasaules kara Latvijas nacionālais sastāvs bija citāds — liela daļa Latgales tāpat bija krieviska, bija lielas ebreju kopienas klātbūtne un baltvācieši — taču situācijas līdzība ar šodienu patiesībā ir tāda, ka sadzīves un ikdienas līmenī Latvijas etniskās grupas vēsturisku iemeslu dēļ ir iemācījušās ļoti labi sadzīvot blakus. Līdz brīdim, kamēr kāda vara, ideoloģija, radikāli politiķi vai ārvalstis nesāk speciāli jaukt ierasto kārtību un cilvēkus sarīdīt. Tam, visticamāk, ir kāds sakars arī ar valstu izmēru, jo nedz Latvija, nedz Igaunija nekad nav centusies iekarot kaimiņvalstis un dominēt pār kādu.
Tie paši bērzi
Kādā sarunā Dānijā (un šeit parasti sarunas noved pie „kā tad tur jūsu krievvalodīgajiem klājas?”) atbildēju, ka salīdzinājumā ar problēmām citās bijušās PSRS republikās mums šo divdesmit gadu laikā nav bijušas nedz asas sadursmes valsts iekšienē, nedz smagas problēmas ar Krievijas iejaukšanos valsts iekšējās lietās. Tad sarunu biedri gluži vai vīlušies norūca, ka var jau arī tā skatīties uz šo lietu. Mūsdienās jau cilvēkiem patīk dramatizēt situācijas un labās ziņas neuzskatīt vispār par ziņām. Tas attiecas arī uz latviešiem. Taču reizēm der paraudzīties pār plecu ar pozitīvu skatu, un atjaunotās Latvijas divdesmitgade ir tieši tāds brīdis.
Nenoliedzami, ka 50 okupācijas gados Latvijas nacionālais sastāvs, un ne tikai tas, mainījās un valsts atjaunošanas brīdī mūsu rokās nonāca daudz risināmu jautājumu, tajā skaitā liela cilvēku grupa, kurai vēsturiski nebija Latvijas pilsonības. Mans mērķis nav analizēt visu notikumu gaitu, taču domāju, ka ar 20 gados sasniegto rezultātu varam būt apmierināti. Šobrīd Latvijas pilsoņu skaits ir 83% no visiem iedzīvotājiem, 14% ir nepilsoņu un tikai 1,6% — Krievijas pilsoņu. Naturalizācijas kārtībā pilsonību ieguvuši kopumā 136 000 iedzīvotāju, un lielākā viņu daļa, ja neskaita līdz ar vecākiem naturalizējušos nepilngadīgos bērnus, ir paši kārtojuši nepieciešamos pārbaudījumus. Tīri formāli un skaitliski lūkojoties, nekas neliecina par būtisku nestabilitāti veicinošu faktoru klātesamību.
Mēs dzīvojam kopā un ne slikti, ja salīdzina jau ar manis pieminētajām citām PSRS bijušajām republikām, nemaz nerunājot par bijušo Dienvidslāviju. Turklāt liels nopelns te bijis ne tik daudz latviešiem pašiem, cik arī cittautiešiem un nepilsoņiem, kuri nav ļāvušies Krievijas un Latvijas politiķu un radikāļu provokācijām. Daļa cilvēku dažādu apsvērumu dēļ nav izvēlējusies naturalizēties, taču atcerēsimies, ka viņi nav arī masveidā izmantojuši iespēju pieņemt Krievijas pilsonību. Tātad tomēr savu izvēli par labu Latvijai viņi ir izdarījuši, pat ja ne līdz galam. To nevajag noniecināt.
Te nu mēs nonākam pie trešās, manuprāt, apšaubāmās lietas KM sagatavotajā integrācijas dokumentā. Tajā ir ne vien rodama vēsturiska norāde, ka „Latvijā piecdesmit gadu laikā ieradās 1,5 miljoni PSRS iedzīvotāju, no kuriem aptuveni puse palika Latvijā dzīvot”, bet arī minēts jēdziens „ilglaicīgie imigranti — bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī, nav ieguvuši Latvijas pilsonību vai ir kļuvuši par trešās valsts pilsoņiem”. Juridiski tas varētu būt precīzi, taču vai ir ētiski divdesmit gadus pēc valsts atjaunošanas saukt šos cilvēkus un viņu pēctečus par imigrantiem? It īpaši jau viņu bērnus, kuri dzimuši Latvijas brīvvalstī un uzauguši ar tiem pašiem baltajiem bērziem un zaļajiem pakalniem, ar ko latvieši, un neko citu nav dzīvē redzējuši. Šī ir viņu vienīgā dzimtene un mājas, viņi agri vai vēlu būs apguvuši latviešu valodu un kultūru un nevar atbildēt par savu vecāku „grēkiem”. Kāpēc valsts dokumentos viņus joprojām saukt par imigrantiem? Pirms divdesmit gadiem tas bija saprotams, bet tagad? Kādu gandarījumu „pareizie” latvieši no tā iegūst?
Man kā latvietim ir pazemojoši klausīties, kā vēl divdesmit gadus pēc neatkarības iegūšanas runājam par cilvēkiem šeit kā par kaut kādiem svešķermeņiem. Kā lai viņi jūtas, ja te ir dzimuši? Pat ja viņu ģimeņu sociālā atmiņa atšķiras no vispārpieņemtās un „pareizās” sociālās atmiņas, nevajag šos cilvēkus atgrūst un aizvainot. Pat ja viņi un viņu vecāki nepieder pie Latvijas tautas jeb pilsoņu kopuma Satversmes izpratnē, viņi ir piederīgi Latvijas valstij, un tā arī tiek dēvēti — Latvijas valstspiederīgie. Kā par tādiem Latvija arī uzņemas atbildību, viņiem ārzemēs esot. Ārpus Latvijas uz visiem mūsu zemē dzīvojošajiem un iekšzemes kopproduktu gan ekonomiskā izpratnē, gan sabiedrisko kopproduktu kultūras un ētikas izpratnē veidojošajiem skatās kā uz vienu kopienu. Grūti un bieži muļķīgi ir kādam ārpusē skaidrot, ka, jā, mēs lepojamies ar šo dziedātāju, sportistu vai zinātnieku, bet vispār jau viņš nav etniskais latvietis un nav pat pilsonis.
Latvieši spogulī
Manas kritiskās piezīmes nenozīmē, ka integrācijas dokumentiem un pūliņiem saliedēt sabiedrību es vispār neredzu jēgu. Redzu gan, jo ar latviešu valodas statusa un pielietojamības stiprināšanu mums vēl daudz jānodarbojas, un tas tieši ietekmē savstarpējo saziņu sabiedrībā un līdz ar to arī dzīves kvalitāti. Latviešu valodas apguves un lietošanas jautājumā nekādu atkāpju nedrīkst būt un konsekventi jāīsteno iesāktā pakāpeniskā un jau augļus nesošā pāreja uz izglītību latviešu valodā. Latvijas teritorija un latviešu valoda ir sabiedrības saliedētību definējošās lietas, jo rudzu maizi ēd arī citur, dzied un dejo visur Baltijā, Jāņus svin visā Ziemeļeiropā. Caur valodu atveras arī pieeja kultūrai, jo tās pašas dainas nevar lasīt tulkojumā. To, kas 50 gados izveidojies par problēmu, visticamāk, tikai 50 gados var atrisināt, un, teju pusceļā esot, rezultāti nav slikti. Taču ļoti skaidri jāapzinās, ka esam jau 20 gadus nogājuši, tādēļ nevaram formulēt problēmas no 1991. gada skata punkta.
Manuprāt, par labāku pamatu saliedētībai nekā „sociālā atmiņa” var kalpot integrācijas dokumentā minētās kopīgās vērtības — „latviešu valoda un latviskā kultūrtelpa, uzticība rietumu demokrātiskajām vērtībām: indivīda brīvība un atbildība, iecietība pret atšķirīgo, pilsoniskā līdzdalība; ticība no apgaismības laikmeta mantotajām idejām par progresu un cilvēka spējām uzlabot pasauli”.
Turklāt, pirms pasniegt roku, lai saliedētos ar kaut ko, latviešiem kā valstsnācijai ir jātiek skaidrībā pašiem ar sevi — kas mēs esam, ko gribam un uz ko ejam. Kādas ir mūsu vērtības un cik mums ir svarīga demokrātija un citu cilvēku tiesības. Kādu nākotni redzam šai valstij un kāda ir mūsu identitāte 21. gadsimtā. Kā, būdami saimnieki savā zemē jau 20 gadus, esam saimniekojuši. Vai esam tik pievilcīgi, lai kāds gribētu mums līdzināties? Ieskatīsimies spogulī, latvieši.
Integrācija politiķus neinteresē
Mācāmies uzņemt. Imigrantu integrācija Latvijā un Polijā [2] Pētījums
Migrācija un imigrantu integrācija Pētījumi par ES
Nacionālās identitātes un integrācijas valsts programmas ievada projekts Kultūras ministrija