Foto: Teresa Stanton
Latvieši ir gatavi paciest vadības vai politiskās elites netaisnību pret indivīdiem, bet nevar solidarizēties kopējai sociālai rīcībai, lai paustu savas prasības un panāktu to ievērošanu.
Lai izvairītos no raksta virsrakstā iekļautajiem vispārinājumu draudiem, uzreiz precizēšu jēdziena “latvieši” lietošanu analītiskos nolūkos. Es nerunāju par tautas “iedzimto”, “noslēpumaino” mentalitāti, bet par spējām manipulēt ar daudzveidīgajām identitātēm dažādos sociālās mijiedarbības kontekstos. Proti, stāvot pie operāciju galda, indivīds pirmkārt ir ķirurgs — ārsts, kura rīcību nosaka augstskolā un darba vidē iemācītie profesionālie pienākumi un atbildība, bet viņš nedrīkst būt “latvietis”, kurš neprasmi kaut ko paveikt attaisno ar “sarežģīto tautas likteni”. Interpretējot mūsdienu politiskās un biznesa kultūras negācijas, komentētāji mēdz tās skaidrot ar komunistiskās iekārtas graujošo ietekmi uz veselīgu tautisko mentalitāti. Redukcionistisks skaidrojums neiztur kritiku divu metodoloģisku apsvērumu dēļ un pat noved pie amizanta paradoksa. 50 komunisma gadi ir pārāk īss periods, lai mainītu tūkstoš gadu vecu nacionālo kultūru. Bet, ja tas tā ir noticis, tad acīmredzot nacionālās kultūras vai nu nav vispār, vai arī tā ir tik vāja, ka nespēj nodrošināt kopienas sociālās organizācijas uzdevumus. Otrais iebildums — atšķirīgie komunisma un postkomunistisko pārmaiņu efekti dažās bijušajās PSRS republikās. Par spīti mūsu kopīgajai pieredzei, man ir vieglāk sastrādāties ar frančiem, bet ne ar latviešiem. Igauņu, latviešu un lietuviešu publiskā uzvedība atšķiras, un triju valstu starpā nav nozīmīgas profesionālās sadarbības. Tādējādi ir jārunā par vietējo kultūras tradīciju “nokrāsotiem” “komunismiem” un “demokrātijām” daudzskaitlī. “Maskavas spiediena” tēzei tagad seko “Briseles spiediena” tēze, kas īstenībā abos gadījumos ir pārcentīga vietējo amatpersonu rīcība, kuras pamatā ir nacionālā lietišķā kultūra — uztvert ieteikumu burtiski — kā komandu, neinterpretējot, t.i., nepielāgojot vietējai realitātei, kā arī ar centību un iniciatīvu izpatikt “priekšniekam”. Patiesībai tuvāk stāv tie autori, kas apgalvo, ka kapitālisms latviešu tautai ir svešs. Latviešu darba ētika bāzējas zemniecībā, savukārt kosmopolītiskais kapitālisms sagrauj etniskās intereses[1]. Aplūkošu četras tradicionālās latviskās kultūras iezīmes, kas ir disfunkcionālas mūsdienu sabiedrībā.
Ticēt nedarot
Makss Vēbers (Max Weber)[2] argumentēja, ka kalvinistiem darbs ir dievam tīkama aktivitāte. Strādājot cilvēks atklāj dieva radītās pasaules brīnumu un tādējādi vairo viņa slavu. Tā cilvēks var gūt priekšstatu par iespējamo dieva labvēlību, izšķirot viņa likteni aizsaulē. Mārtiņš Luters darbā saskatīja tikai uzticēto funkciju disciplinētu veikšanu, bet viņa koncepcijā darbs nav ieguvis morālas vērtības nokrāsu. Nostrādājis savas darba stundas, luterānis ir brīvs, kamēr anglosakšu protestantam kopienas labā jāveic vēl citi darbi, tajā skaitā arī brīvprātīgi.
Iespaidu par mūžību aizsaulē luterānim sniedz tikai ticība dieva taisnīgumam. Luters nonāk pie šāda secinājuma, burtiski interpretējot Pāvila izteikumu vēstulē romiešiem: “No ticības taisnais dzīvos” (1, 17). Taisnīgums ir dieva dāvana, kuras piešķiršanas kritērijs ir ticība. Luters šo lasījumu vērsis pret Romas iesākto indulgenču pārdošanas praksi. Atbrīvojot draudzi no pienākuma pildīt kādus dievbijīgus aktus, indivīdi netika saistīti ar pienākumiem citam pret citu, ko Vēbera aprakstītajos protestantisma gadījumos mediē dieva labvēlības meklēšana darbā. Luterānis faktiski paliek viens ar savu ticību dievam, no indivīda nav prasīts veikt taustāmas darbības, lai gūtu cieņu no kunga puses[3].
“Ticības” arguments ir bieža parādība publiskajā runā par sociālo rīcību. Vēsturniece Ļubova Zīle ir sniegusi līdz šim brīdim detalizētāko Atmodas notikumu aprakstu. Tomēr, vēloties pasvītrot ierindas iedzīvotāju nesavtīgo kalpošanu neatkarības idejas labā, viņa nav atradusi to apliecinošus piemērus. Zīle stāsta par tikšanos ar kāda ciemata iedzīvotājiem — viņi nedalās pieredzē, neprasa padomu par kopīgas lietas labā veicamajiem darbiem, bet gan jautā par to, kam var ticēt partijas centrālajā komitejā[4].
Cietēju tauta
Ticēt taisnīgumam ir svarīgāk par aktīvu rīcību taisnības triumfa labad. Pārliecību par dieva mīlestību uz cilvēku sniedz dieva mīlestība uz Kristu, tādējādi indivīdam ir jāatkārto Kristus gaitas, tas ir — jācieš. Ciešanas ir vērtība pati par sevi, jo tā sniedz pārliecību par aizsaules dzīvi. Ievērojiet, latviešu publiskajā diskursā nav runas par sociālo rīcību ciešanu pārvarēšanai, sāpju remdināšanai, bet — gluži otrādi — tas reproducē sāpi, jo ir jāpierāda sev un apkārtējiem, ka es patiešām ciešu un tāpēc esmu izpelnījies dieva labvēlību. Runas par pieminekli komunisma terora upuriem ir tam ilustrācija — publika pauž, ka neviens pieminekļa projekts nespēj samierināt ciešanas. Bet ciešanu funkcija luterānismā rāda, ka tas arī nav uzdevums. Vērtējot no stereotipiska cittautieša pozīcijas, latvieša dzīves jēga ir ciest.
Ilga Apine, atsaucoties uz Paulu Jurēviču, ciešanas ieceļ vērtīgas nacionālā rakstura iezīmes statusā[5]. Šajā koncepcijā to sauc par “stoicismu”. Socioloģiski tā ir samierināšanās ar netaisnību, kundzības padevīga pieņemšana. Publiskā diskursa skatījumā tā ir izvairīšanās no komunikācijas ar citu, nespēja formulēt un paust savu prasību. Arī akadēmiskajā diskursā ne mazums ir runāts par to, ka rietumnieki nesaprot “latviešu inteliģences īpašo sāpi”. Tomēr nav monogrāfiju vai pat rakstu ārzemju zinātniskajos žurnālos, kur tā tiktu izklāstīta rietumniekiem saprotamā akadēmiskajā diskursā. Savukārt savās darba vietās latvieši ir gatavi paciest vadības vai politiskās elites netaisnību pret indivīdiem, bet nevar solidarizēties kopējai sociālai rīcībai, lai paustu savas prasības un panāktu to ievērošanu. Runāt par okupāciju vai kuluāros nosodīt priekšnieka netaisno rīcību ir ritualizētās komunikācijas sastāvdaļa līdzīgi laika ziņu apspriešanai — saruna nav vērsta uz informācijas apmaiņu ar nolūku plānot darbības situācijas koriģēšanai. Dažādu konfliktuālo politisko tematu apspriešanas satura analīze rāda, ka sarunas biedri izgāž emocijas, apvaino cits citu par netaisnu izturēšanos, taču šis ķildas dialogs nepāriet racionālas apspriešanas stadijā ar nolūku risināt problēmu, meklējot kompromisus. Žurnālisti, atspoguļojot gadījumus, kad pret indivīdu netaisnīgi ir izturējušās varas vai biznesa institūcijas (piemēram, nelikumīgā apbūve), izceļ indivīda ciešanas, piesauc žēlumu pret viņu, bet neizceļ Satversmē garantētās pilsoņa tiesības. Taču par tiesību ievērošanu ir jārūpējas, solidāri atbalstot grūtībās nonākušo indivīdu. Ar to latviešu tradicionālajā kultūrā ir problēmas.
Lokanie mugurkauli
Šo iezīmi ilustrēšu ar “lietussargu revolūcijas” pasākumiem Rīgā pērnajā oktobrī. Sociologa Aivara Tabūna frāze norāda uz latviešu grūtībām solidarizēties un rīkoties kopīgi. Viņš priecājas par to, ka piketā pie Saeimas bija sanākuši daudzi cilvēki, tajā skaitā strādājošie: “Es nebūšu pārsteigts, ka 18.oktobrī daudzi priekšnieki uzzināja, ka viņu darbiniekiem ir “vizīte pie ārsta”. Redzēju arī savus kolēģus, studentus, doktorantus. Es nejutos viens, vientulīgs. Es jutos labi”[6]. Latvietis, tātad, var solidarizēties ar citu, ja ir ārsta zīmīte, kas nepieciešamības gadījumā ļaus likt lietā dezavuētu vērtību sistēmu — sak’, es jau neko, slims biju, papīrs to apliecina. Tā ir latviešu komunikācijas kultūras trešā pazīme — neizpaust publiski savas vērtības, lai varas maiņas gadījumā būtu iespējams mainīt viedokli un pieslieties jaunajam vairākumam.
Literatūrā ir sastopami apgalvojumi, ka Latgale ir visvairāk cietusī latviešu nācijas daļa[7]. Iespējams, tieši tāpēc, ka sovjetizācijas aktīvisti bija luterāņu rajonos. 1982. gadā visā Latvijā bija kristīti 19% jaundzimušo un baznīcā bija noslēgts 4,4% laulību, bet Krāslavas rajonā šie skaitļi bija krietni lielāki — attiecīgi 76,7% un 23%. LPSR valdība īpaši uzteica Valmieras rajona aktivitātes jauniešu komunistiskajā audzināšanā, tieši šis rajons bija jaunu komunistisko rituālu ieviesējs[8]. Valmiera 1951. gadā — pirmā no Latvijas pilsētām — uzcēla oriģinālo latviešu skulptora darināto Ļeņina pieminekli.
Kažokus uz otru pusi!
Lokanībai ir negatīvas implikācijas lietišķajā komunikācijā. Plānojot savu rīcību, sociālais aktors vienmēr cenšas paredzēt citu indivīdu uzvedību un atbildes reakciju. Kultūras jēdziena parādīšanās filozofu diskursā ap 18. gadsimtu ir saistāma ar tradicionālās kopienas iziršanu, kur uzticību nodrošina ilgstoša pazīšanās. Modernajā urbanizētajā vidē ir nepieciešams sadarboties ar nepazīstamiem cilvēkiem, kuri mums ir vajadzīgi, jo katrs ir specializējies savu darba funkciju veikšanā. Uzticību darījumos garantē izpratne par indivīda pieķeršanos noteiktai vērtību sistēmai, kas praktiski izpaužas arī viņa konsekventā uzvedībā. Prognozēšana kļūst neiespējama, kad vērtību koordinātes mainās bez refleksijas par notiekošo. Šajā aspektā saskatu lustrācijas noderīgumu — indivīdam ir jāatbild par agrāk teikto un arī par klusēšanu tad, kad ar savu vārdu bija jāatbalsta cits.
Pirms gadiem 25 tēvs mani brīdināja: “Neuzticies latviešiem!”. Neatceros mūsu sarunas kontekstu, bet brīdinājumu nesapratu un tāpēc ignorēju. Atmodas laikā Interfrontes raidstacijas Sadraudzība viļņos to pašu teica Tatjana Ždanoka: “Neuzticieties latviešu solījumiem par pilsonību.” Es Latvijas Radio viļņos pārliecināju krievu auditoriju par “mūsu un jūsu brīvību”. Tagad manas nepilsoņa brīvības aizstāv Ždanoka. Biju domājis, ka vismaz pret savējiem latvieši izturas ar atbildības sajūtu. Tomēr Jaunā laika šķelšanās un strīdi par svinīgā solījuma baznīcā efektivitāti publiskajā komunikācijā pierādīja, ka tā ir kultūras iezīme, nevis pragmatisks aprēķins. Darbības vārds pirmās personas vienskaitlī “solu” ir performatīvs — solījums stājas spēkā, kad vārds ir pateikts, dokumentu parakstīšana un normatīvo aktu izdošana te nav vajadzīga. Sankcijas par solījuma laušanu ir kultūras mehānismu ziņā — pret šādiem cilvēkiem vairs neizturas kā pret vērā ņemamiem sadarbības partneriem. Tomēr arī Jaunajā laikā palikušajiem nav tiesību nosodīt aizgājējus, jo agrāk partijas līderis Einārs Repše mācīja: “Kā var nesolīt?!” Pagājušajā gadā režisors Alvis Hermanis atteicās piedalīties valsts ceremonijā, sacīdams, ka tur būs cilvēki, kuriem viņš negrib spiest roku. Publika par frāzi pasmīkņāja un sastājās rindā spiest roku varai pietuvinātai personai. Nezinu, kā latvieši apspiestības laikā runāja par okupācijas faktu, — neesmu bijis klāt, bet tam, ka brīvības apstākļos nerunā par tibetiešu rūpi, gan esmu liecinieks. Būs taču jāapsaimnieko liela nauda Latvijas vārda nešanai sporta pasaulē!
Politiskās uzticības krīze tādējādi nav pilsoņu reakcija uz politiskās elites korumpētību, uz valsts sagrābšanu. Krīzes saknes ir meklējamas tradicionālajā kultūrā, kas nespēj nodrošināt uzticības institūta funkcionēšanu posttradicionālajā sabiedrībā (piemēram, nosodījums par solījuma nepildīšanu, reputāciju zaudējuša uzņēmuma produkcijas solidārs boikots, kolēģa atbalstīšana pret priekšnieka patvaļu). Pati par sevi tradīcija nav nedz laba, nedz slikta. Vienkārši šodien daži tās elementi iederas tikai brīvdabas muzeja ekspozīcijā.
_______________________
[1] Zariņš, V. (1993) “Latvijai vajadzīgi stipri zemnieki”, Diena 29. jūlijs; Dribins, L. (1994) “Latviešu antikapitālisms”, Diena 8. februāris
[2] Weber, M. (1905) The Protestant Ethic and the Spirit of Capitalism.
[3] Kalberg, S. (1987) “The Origin and Expansion of Kulturpessimismus: The Relationship between Public and Private Spheres in Early Twentieth Century Germany”, Sociological Theory 5(2): 150-164; Kaufmann, T. (2007) Lutero. Bologna: il Mulino.
[4] Zīle, L. (1995) „Latvijas atmodas ceļš (1986-1991)”, Latvijas Vēsture 4: 42-48.
[5] Apine, I. (2002) “Latvieši. Psiholoģiskā portretējuma mēģinājums”, Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis 56(4/5/6): 66-72.
[6] Tabūns, A. (2007) „Déjà vu un nelabums”, Delfi.lv, 22. oktobris
[7] Brolišs, J. (1998) “Latgaliskums – latviskuma novadnieciska izpausme”, Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis 52(4/6): 3-10.
[8] Latvijas Valsts arhīvs, f. 270, apr. 3, l. 10644, lp. 62, 93-96; l. 3843, lp. 140-141.