Šodien ar vienu jauku cilvēku nejauši nonācām pilnīga saskaņā, vienojoties, ka paldiesteikšana nav latvietības iezīme.
Tas bija trimdas skats, mans bija vietējais, bet atradām katrs strīpu ar pierādījumiem, lai šo tēzi apstiprinātu. Pirms nedēļas, savu nabu mēģinot iegrozīt iespējami precīzi Tenerifas pludmales saulītes virzienā līdzās daudz jo daudziem līdzīgiem starptautiskā (akcents gan uz valstīm, kur martā nav saules) proletariāta vēderiņiem, mana galva tomēr nebija tik tukša, lai nepiedoāmtu par to, ar ko tad latvietis šajā saulē apdegušo ķermeņu rindiņā varētu tik ļoti atšķirties.
Apceļojot salu, latviešu valodu dzirdēju tikai divas reizes: divām cienījamām pienenītēm Las Americas promenādē apspriežot Latvijas inflāciju un turpat veikalā ne visai simpātiskiem jaunajiem latviešiem veikalā pieejamo preci novērtējot kā par dārgu. Pirmajā gadījumā dāmas maz atšķirās no tajā pašā un pretējā virzienā kājas atpūtinošām vācu pensionārēm. Otrajā gadījumā bez valodas atpazīšanas pēc alkohola dvakas un tā sekām sejas ādā būtu nodomājis: “jau atkal tie briti” (un nemaz nevainojiet Segliņu!). Servisa cilvēki mani pašu dīvainā kārtā visu laiku noturēja par vācieti, attiecīgajā vietā, piemēram, atverot ēdienkarti.
Kā redzat, jautājums mani tiešām nelika mierā. Ar ko tad mēs īsti atšķiramies šajā globālajā Bābelē (par vēsturisko prototipu, starp citu, Luvrā nupat tika atklāta unikāla izstāde)?
Mēģināju pierakstīt domas, neietekmējoties no ideologa Jurģa Liepnieka, drauga Ērika Stendzenieka pozitīvās domāšanas meditatīvās prakses, kas nu jau pārņem turpat vai ik katru bez spaidiem un maldības. Droši klikšķiniet uz Sabiedrību par vārda brīvību šeit: www.svb.lv. Ak, 403 Access Forbidden? Nekas, spiediet šeit: www.pasaulei.lv, LPP & Stendzenieka vēlēšanu un labdarības portāls. Ak, google pārjautā, vai neesat kļūdījies un domājis www.pasaule.lv. Ak, neesat? Taču joprojām domājat pozitīvi, vai ne? Neļaujieties saskumt, neesiet īgni, neņurdiet, nesūdzieties, esiet draudzīgi, mīliet viens otru! Un atcerieties, ka meditatīva prakse uzlabo ikdienas kvalitāti.
Bet lai nu paliek. Blogs tomēr par latvietību, turklāt, kur nu vēl pozitīvāk domāt šajā jautājumā kā pēc peldes okeānā, gozot nabu Tenerifas saulītei. Īsti gan es neko neizdomāju, prātā rosījās domas kā tauta, kas dzied, esot stipra un varena, mīl karalienes un viņu tērpus, kā vājību uztver piekāpšanos un pretimnākšanu, durvju pieturēšanu aiz sevis; tauta, kas redz sevi kā upuri, bet valsti, kas tai uzticēta jau 18 gadus, kā upurakmeni ērtai upurjēra gulēšanai; tauta ar itāliski mačo kultūru, kur sievietes principā padara lielāko darba daļu, nopelna galveno naudiņu, bet sasveicinoties viņām netiek sniegta roka un politiskie lēmumi par nopelnītā sadali vai (nofenderēšanu) tiek uzticēti (?) vīriešiem; latvieši domā, ka demokrātija ir latviska nevis latviešiem ir jābūt demokrātiskiem; no krieviem ir pārņemta, bet par dziļi latviski kļuvusi īpašā, sava, latviskā ceļa ideja (lai kas tas arī būtu), bet no vāciešiem tikpat latviska ir doma par valsti, kas atbild arī, piemēram, par kaimiņu skaļo mūziku pēc 23jiem; kopējā Asutrumeiropas kontekstā pilnībā iekļaujamies, somas vietā pie katras izdevības izmantojot plastikas maisiņus un diezgan dzīvnieciski apēdod restorānu pavāru sagatavoto pārtiku; ai, un vēl un vēl, un vēl..
Taču tās jau tikai manas domas. Lietu būtība jāmeklē rīcībā – ar ko īsti atšķiramies, parādīja valsts galva ar izvēli atrasties “oģin kitaj” olimpiskajās spēlēs. Tikmēr igauņu valsts galva mājās paliks, bet premjers “oģin kitaj” un spēles savā atvaļinājumā apskatīs. Viss vienkāršais ir ģeniāls. Banāli, bet patiesi, visticamāk arī attiecībā uz latviskumu. Gan jau, ka prezidents neaizdomājās. Tā latviski neaizdomājās līdzīgi savas tautas vairākumam.
Ak jā, sāku taču ar paldiesteikšanu. Lieta īsa. Sapratu, ka Delnas četros gados man vienu reizi bez prasīšanas paldies tika pateikts par darbu, ko daru. Un tā bija reize, kad izdarīju, ko tādu, ko man patiesībā būtu bijis labāk nedarīt. Varbūt arī tāpēc pateica? Tā arī nesapratu. Nu visas pārējās reizes uz paldies pats uzprasījos, kas nebija latviski.