Raksts

Latvieši pēc noklusējuma


Datums:
28. aprīlis, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: alistairas

Kas ir latvietis? Kas ir latviskums? Kas ir nācija?

Kas tu esi: proletārietis vai buržujs?

Esmu pārliecināta, ka absolūti lielākā šī bloga lasītāju daļa, saņemot šo jautājumu, samulstu. Mulsums nebūtu tikai dažiem: tiem, kas strādā pie konveijera fabrikā vai tiem, kas ir kāda liela uzņēmuma īpašnieki. Visiem pārējiem šādas izvēles iespējas vairāk vai mazāk spiestu – it kā iespīlēties varētu, bet paliktu neomulības sajūta, vai tiešām pilnīgi visās savās izpausmēs esmu, teiksim, tieši proletārietis, nevis buržujs? Lai atbildētu uz šo jautājumu, varētu ilgi pētīt Marksa darbus, vēlāku analītiķu teorijas, censties ekstrapolēt viņu domāšanu uz 2013.gadu – vārdu sakot, aizraujoši un “produktīvi” pavadīt laiku.

Jā, iespējams, daži rafinētākie lasītāji (vai tie, kas visvairāk neiederas šādās dihotomijās) sāktu protestēt pret šādu kategorizēšanas veidu kā tādu: proti, sak, kas tas vispār par tādu dīvainu cilvēku iedalījumu? Tik vienkāršots pasaules skatījums, kas izriet no noteikta, strīdīga vēstures redzējuma, taču vēl 19.gadsimtā neļāva ieraudzīt un saprast sabiedrību tās dabiskajā daudzveidībā – piemēram, radīja bezgalīgus strīdus par to, kas ir zemnieki vai intelektuāļi (jā, dažas koncepcijas ar savu esamību vien rada bezjēdzīgus strīdus, kurus neizsmelsi pat daudzsējumu grāmatā), kur nu vēl tiem pateikt ko sakarīgu par bezgala sarežģīto interneta laikmeta civilizāciju!

Lūk, manuprāt tieši tādu pašu nevajadzīgu jucekli producē Latvijā valdošās (vai uz valdīšanu pretendējošās) koncepcijas par nāciju, tautu, latviskumu! Ar savu eksistenci vien tās rada cilvēku, grupu klasifikācijas problēmas, ko pie citas attiecīgo sabiedrisko parādību konceptualizācijas varēja arī nebūt.

Nācijas izpratnes koncepcijas to īpašajā Latvijas izpildījumā ir papildus problemātiskas ar to, ka tās nav savstarpēji konsekventas: daļai saknes ir 19.gadsimta etniskā nacionālisma teorijās, kuras Latvijas (Krievijas un vēl dažu postpadomju valstu) cilvēku apziņās nostiprināja PSRS laika tautu klasifikācijas sistēma, otrai daļai – mūsdienu Eiropai vairāk raksturīgos priekšstatos, kas etnisko nacionālismu ir nomainījuši ar daudz pilsoniskākiem priekšstatiem.

Iedvesmojoties no šodienas Saeimas konferences “Vai ir iespējama vienota nācija?” (redzēju tikai pirmās runas un nedaudz no diskusijas), es nolēmu vienkāršot visus manus daudzskaitlīgos šai tēmai veltītos bloga ierakstus un uzrakstīt, KĀ mūsu sabiedrībā (Latvija, 2013.gads), manuprāt, ikdienas sarunās, politiskās runās BŪTU VĒRTS lietot jēdzienus “latvietis”, “nācija”, “latviskums”.

1. Kas ir latvietis?

Piedāvāju beigt bezgalīgos strīdus par to, ka vārdam latvietis ir kādas no šīs parādības neatņemamas īpašības un tā vietā vienkārši pieņemt, ka vārda latvietis pirmā un galvenā nozīme ir Latvijas iedzīvotājs. Līdzīgi kā, kad satiekam Dānijas iedzīvotāju, “pēc noklusējuma” viņu saucam par dāni, vai Francijas iedzīvotāju – par francūzi. Vienalga – vai viņa reliģija ir katolicisms, luterānisms, islams vai budisms. Vienalga – vai viņa ādas krāsā dominē dzelteni, balti vai melni toņi. Dānis. Francūzis. Latvietis.

Pēc noklusējuma – mēs visi šeit esam latvieši. LATVIANS. Arī cilvēki ar krievu, ebreju, poļu, senegāliešu, latgaliešu izcelsmi, ja vien ir Latvijas iedzīvotāji – ir latvieši šādā nozīmē.

Ja mums ir vajadzība iet dziļākā līmenī, ārpus noklusējuma (default) izvēlēm, vārdam “latvietis” var pielikt juridiskās piesaistes un subjektīvās piederības sajūtas dimensiju. Piemēram, latvieši būs arī tie cilvēki, kas šobrīd dzīvo ārvalstīs, bet identificējas tieši ar Latviju vai ir tās pilsoņi. Līdzīgi kā tad, ja mēs uzzinātu, ka mūsu satiktais Dānijas iedzīvotājs patiesībā ir Lielbritānijas pilsonis un Dānijā dzīvo neilgi, mēs viņu, visticamāk, uzskatītu par britu. Tāpat ir normāli, ja kādam indivīdam personiski ļoti svarīga savu senču etniskā izcelsme, un viņš uzstāj, lai viņu sauktu nevis par latvieti, bet, piemēram poli. Viss ir kārtībā – tā ir viņa izvēle un tiesības! Ja grib sevi uzskatīt par mazākumtautību, lieliski! Cienīsim un pildīsim šo lūgumu attiecībā uz viņu personiski. Bet, domājot par Latvijas nāciju, “latviešiem” (Latvijas iedzīvotājiem, Latvians) plašajā nozīmē ietversim arī viņu. Poļu izcelsmes latvietis. Arābu izcelsmes zviedrs. Norvēģu izcelsmes soms.

Manuprāt, vienkārši un nekaitīgi! Pēc noklusējuma – esi latvietis. Ja vēlies izcelt savu senču etnisko izcelsmi – saki, ka esi krievu izcelsmes latvietis vai baltkrievu izcelsmes latvietis, vai daļēji ebreji un daļēji latgaļu izcelsmes latvietis. Ja nevēlies – vienkārši latvietis. Latvian. Cik esmu pētījusi, tieši šāda domāšana par cilvēku teritoriālās un vēsturības piederības kategorijām pēcnacisma laikmetā Eiropā ir dominējošā. Kad pasaki – “I am Latvian”, tevis teikto teju visur Rietumeiropā sapratīs kā savas pilsonības, piederības valsts piesaisti. Teiksi – “I am Russian”, un tev var nākties ļoti ilgi skaidrot, ka neesi Krievijas pilsonis. Tādēļ jau arī ir visas tās papildus klasifikācijas, ko gan reti kurš izmanto – piemēram, “ethnic Russian” vai “ethnic Latvian”.

Bet ir pilnīgi un totāli nejēdzīgi vārdā “latvietis” iekrāmēt, teiksim, īpaši izjustu latviskumu, “pret” balsojumu pagājušā gada divvalodu referendumā, prasmi latviski komunicēt augstākajā līmenī vai noteiktu attieksmi pret vēstures jautājumiem. Ko tādu mēģinot, nonāksim tajā pašā proletariāts/buržuāzija problēmā, – daudzi nekur neiederēsies. Pat daudzi etniskie latvieši tad kā latvieši nekvalificējas. Neprot latviešu valodu, ne tā nobalsoja pagājušā gada referendumā, varbūt nav pat Latvijas pilsonis. Ja viņi nav latvieši, tad kas viņi ir?

2. Kas ir latviskums?

Latviskums ir mūsu sabiedrības atmosfēra, dzīvesveids, mentalitāte. Latviskums = īpašās iezīmes, kas raksturīgas tieši Latvijas sabiedrībai. Tas atšķirsies no dāniskuma vai lietuviskuma tāpat kā vienas kopmītnes iemītnieku dzīvokļa iekārtojums atšķirsies no citu kopmītņu iemītnieku dzīvokļiem. Mūsu gadījumā šo dzīvokli kopīgi iekārto ~ 2 miljoni iedzīvotāji. Viņi arī veido to, kas ir latviskums. Latviskums mainās tāpat kā mainās dzīvokļa iemītnieku sastāvs (un attiecīgi viņu gaume) un dzīvokļa iekārtojums. Tāpat kā mainās vāciskums, franciskums vai zviedriskums. Latviskums ir pamanāms tikai kolektīvā līmenī – jo katram indivīdam atsevišķi gaume var atšķirties. Viens būs sajūsmā par Raini, cits – nē; viens Jāņos nodziedās 73 tautasdziesmas, citam šie svētki būs tikai liels dzertiņš. Viens festivālu Positivus uzskatīs par fantastiskāko Latvijas kultūras notikumu, kas jānodod nākamajām paaudzēm, citam tas nebūs nozīmīgāks par Jauno Vilni. Ļoti normāli! Paskatoties uz citu kompītņu istabu iekārtojumiem, varēsim novērtēt, kas ir tas, kas mūs ar viņiem padara līdzīgus un kas atšķir.

Piemēram, lūk, neliels “dāniskuma” apraksts:

Main attributes to characterize this lifestyle are: informal, relaxed, reluctant to extremes and tolerant with different lifestyle, and rather liberal in many senses. The success and the importance of feminist movement are relevant and so does the fact that, in 1989, Denmark has been the first country to approve homosexual marriage with equal rights. The stress on equality between women and men is stronger than elsewhere in Europe and the female labour market participation is the highest in the continent.

Hygge is considered a fundamental notion of Danish lifestyle, through which many aspects of personal life are approached from house decoration to everyday habits. Its national specificity is reflected by the difficulty of translating it into another language: usually is equated with “cozyness” or as another definition suggests “the warmth of successful informity” [13] . “It not only constitutes a lifestyle but it the country’s trademark. (…) It requires a specifically luxuriant atmosphere, as well as the ability to view life on a Danish scale; to prioritise small pleasures, to appreciate a get-together with soft lightning and candles. ” [14] The same term brings together many notions such as: hospitality, friendship, closeness, the wish to make everybody feel good. Hygge as a social value may be linked again with the sense of community and sharing remembered above.

Kā redzat – tās nav etniskas iezīmes vai kaut kādi ļoti konkrēti atribūti (kā Dziesmu svētki, kā Jāņi, kā tautasdziesmas vai kādi citi artefakti/notikumi), bet gan kultūras, sabiedrības iezīmes šo vārdu pašā plašākajā nozīmē – proti, iezīmes kas raksturo šobrīdējo Dānijas sabiedrību (visā tās daudzveidībā).

Ja pasaulē eksistētu tikai viena sabiedrība – dāņu sabiedrība, – tad hygge nebūtu nekas neparasts, tā attiecīgās sabiedrības cilvēkiem būtu tikpat nemanāma kā zivij ūdens. Hygge kā kaut kas īpašs parādās tikai salīdzinot dāņu sabiedrību ar citām. Līdzīgi ar latviskumu: tas ir nosakāms tikai salīdzinājumā ar citiem vai no lielākas laika distances (jau tālāka paaudze ieraudzīs, kas tieši mūsu laikā raksturoja latviskumu: kuri darbi, kādas norises sabiedrībā, kādas mentalitātes, dzīvesveida iezīmes). Piemēram, šobrīd mums noteikti būtu vieglāk raksturot latviskuma iezīmes 1930.gados nekā tā laika cilvēkiem. Uz sevi no putna lidojuma paskatīties vienmēr ir grūti.

Pats par sevi saprotams, ka latviskums mainās – kā gan var būt savādāk?

3. Kas ir nācija?

Nezinu, kā jūs, bet es ar vārdu “nācija” apzīmēju Latvijas pilsoņus un dažkārt (ja šo vārdu lietoju plašākā nozīmē) nepilsoņus. Vienalga – kāda ir viņu pašidentifikācija vai ģimenē lietotā valoda. Nācija, manuprāt, mūsdienīgā izpratnē ir cilvēku kolektīvs, kam ir tiesības pieņemt svarīgākos valsts lēmumus; nācija ir suverenitātes nesējs.

Es neredzu vispār nekādu jēgu domāt par nāciju etniskos terminos. Par etniski pielādēto terminu “valstsnācija” iepriekšējos bloga ierakstos jau pateicu visu, ko bija vērts pateikt. Manuprāt, paša šī eksotiskā termina iemešana mūsu sabiedrības domāšanā producē tās pašas problēmas, kas vārdu pāris buržuāzija/proletariāts. Kā šodienas konferencē ļoti trāpīgi atzīmēja Leo Dribins – “valstsnācijas” piesaukšana pati par sevi provocē domāt par klātesošajiem deputātiem kā tādiem, kas ir iedalāmi divās kategorijās: a) kas pieder valstsnācijai, un b) kas nepieder valstsnācijai. Un … kāda no tā jēga?

Šādas mākslīgas kategorijas fokusē uzmanību uz kādām iedomātām, bieži no paša cilvēka neatkarīgām pazīmēm, motivē saskatīt starp abu šo kategoriju pārstāvju grupām atšķirības un rada visas citas blaknes, kuras jums ar prieku pastāstīs jebkurš kvalificēts sociālais psihologs vai cilvēks, kas ir nopietni pētījis Eiropas un Āfrikas 20.gadsimta etniskā nacionālisma ideju iedvesmotās traģēdijas!

Uzdrīkstos piebilst, ka arī teorētiskās izpratnes veicināšanas ziņā šādam cilvēku iedalījumam nav lielākas vērtības kā iedalījumam proletariāts/buržuāzija. Teorētiski jau var pēc sirds patikas dalīt jebko, viskrāšņākajos šķērsgriezumos, bet problēma tik tāda, ka realitātes daudzveidīgums šo primitīvo dihotomiju (valstsnācija/nevalstsnācija) neizturami “spiež”!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!