Foto: twicepix
Populistisko partiju nokļūšana pie varas liek satraukties ne tikai tradicionālajām partijām, bet arī cilvēktiesību aktīvistiem. Tomēr no šodienas skatupunkta raugoties, būtu visai pāragri apgalvot, ka populisms demokrātijai būtu izrādījies dziļi kaitniecisks.
Sekojot līdzi publiskajam diskursam Latvijā, īpaši pēdējā laikā arvien biežāk tiek lietots jēdziens „populisms” un „populisti”. Tas tiek lietots dažādos kontekstos un locīts dažādās nozīmēs, tomēr vismaz plašsaziņu līdzekļos populismu pieņemts izmantot, lai atsauktos uz politiķu solījumiem, kuru saturam trūkst sasaistes ar realitāti un domāti ātrai sabiedrības atbalsta gūšanai. Šī raksta nolūks ir akcentēt citu skatījumu uz populisma jēdzienu, kas dominē sociālajās zinātnēs, un piedāvāt konspektīvu ieskatu par to, cik tad patiesībā populisms ir aktuāls Latvijā.
Ieskats populisma vēsturē
Pirmo reizi jēdzienu „populisms” lietoja Amerikas Savienotajās Valstīs „Tautas partijas” (People’sParty) aktīvists Deivids Overmeijers (David Overmayer) tālajā 1882.gadā, lai raksturotu jaunizveidoto politisko spēku, kas par mērķi izvirzīja zemnieku cīņu ar lielajām korporācijām un aicināja nacionalizēt stratēģiski nozīmīgos uzņēmumus, kas gadiem bija iedzīvojušies uz vienkāršo zemnieku rēķina. Vēstures atlantos populismu piedēvē arī citai – 19.gs. beigu sociālai kustībai cariskajā Krievijā, proti, narodņikiem. Krievzemes intelektuāļi toreiz aicināja zemniekus apvienoties revolūcijai un izveidot zemnieku komūnas, kas apsaimniekotu to īpašumā nodotās zemes platības. Lai gan populisma vēsture tiek saistīta ar šiem diviem procesiem, jāsaprot, ka fiziski starp tiem nebija nekādu saistību. Radušās vienā laikā, taču dažādos pasaules reģionos un ļoti atšķirīgās politiskās sistēmās, abas kustības tiecās apvienot tā laika daudzskaitlīgāko sabiedrības daļu – zemniekus. Tās atklāti vērsās pret varas turētājiem – federālo un štatu valdībām ASV un carisko režīmu Krievijā. Narodņiku pūliņi gan nevainagojās panākumiem. Intelektuālā elite, kuras prātos bija iesakņojusies vīzija par tradicionālā dzīvesveida uzvaru pār nomācošo, degradējošo industrializāciju, kura, narodņiku skatījumā, jau bija paspējusi iznīcināt Rietumeiropas valstu tradicionālās vērtības, lielā mērā šajā cīņā tā arī palika nesadzirdēta. Pretēji tas bija ASV. Kā pretvara Demokrātiem un Republikāņiem – Tautas partija spēja mobilizēt savu mērķauditoriju. Fermeri aktīvi pievienojās partijai, un daudzi no tiem kļuva par partijas līderiem.
Populisms savu renesansi piedzīvoja pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. Šajā laikā tas tiek attiecināts uz militārajiem apvērsumiem un revolūcijām Latīņamerikas valstīs. Lielā mērā pateicoties savai harizmai tādi Dienvidamerikas valstu līderi kā Ugo Čavess Venecuēlā, Huans Perons Argentīnā, Viktors Rauls Aja de la Torre Peru un citi – mobilizēja lielas cilvēku masas un aicināja apvienot spēku cīņai pret kapitālismu un nabadzību. Taču 70. gadi iezīmēja arī zināmu lūzuma punktu, ja vērtējam populisma kā jēdziena lietojumu. Proti, ja līdz šim populisms kā sociālo kustību, politisko partiju un politiķu raksturotājs, tiek lietots pozitīvā nozīmē, tad, sākot ar 80. gadiem, izpratne strauji mainījās.
No politiskajiem procesiem tā dēvētajās trešās pasaules valstīs, populisms ieguva jaunu pielietojumu Rietumeiropas demokrātijās, kur 20.gs. pēdējās dekādēs negaidītu popularitāti ieguva vairākas radikāli labējā spārna partijas. Šo partiju galvenā iezīme bija atklāta un nesaudzīga opozīcija valdošo partiju īstenotajai politikai, īpaši imigrācijas jomā. Vēršanās pret minoritātēm (pārsvarā imigrantiem no islāma valstīm) kļuva par šo spēku panaceju. „Mēs tikai atklāti sakām to, ko citi noklusē,” pauda viens no pazīstamākās radikāli labējās partijas „Nacionālā Fronte” Francijā dibinātājiem un līderiem Žans-Marī Le Pēns. Būtiski, ka šāda retorika nepalika bez ievērības. Gluži pretēji – vairākas no šī spārna partijām ieguva nopietnu sabiedrības atbalstu. Citviet, piemēram, Austrijā, šis atbalsts bija tik liels, ka tradicionālās partijas bija vienkārši spiestas sadarboties.[ 1 ]
Pāri radikālo partiju robežai
Laikā, kam raksturīga augsta sabiedrības neuzticība elitēm, sociālās nevienlīdzības problēmas un ekonomiskie satricinājumi, populisms paplašina savas robežas. Nesenā vēsturē raugoties, vēl pirms dažām dekādēm, akadēmiskajās debatēs populismu galvenokārt saistīja tikai ar radikāli labējā spārna partijām. 21.gs. sākums pavēra ceļu plašākai populisma interpretācijai. Kass Mūde (Cas Mudde), viens no zināmākajiem populisma pētniekiem mūsdienās, 2004.gadā publicēja visai revolucionāru atklājumu. Proti, viņš norādīja, ka populistisku retoriku, kritizējot politiskās elites un apelējot pie tautas interešu aizstāvēšanas, arvien aktīvāk praktizē arī tradicionālās partijas. Mūde lietoja apzīmējumu „populistZeitgeist”, proti, ka populisms ir kļuvis par mūsu laikmeta garu. Tā bija jauna atziņa, kas ienesa svaigas vēsmas populisma pētniecībā un lika ievērojami paplašināt līdz šim dominējošos pieņēmumus. Rezultātā, ar vien jauni pētījumi (galvenokārt, par Rietumeiropas valstīm) mēģināja atbildēt uz jautājumu – vai tiešām naids pret elitēm – ir kļuvis par katras partijas instrumentu cīņā par varu? Vai politiskā vide kļūst arvien radikālāka? Vai pragmatisks, racionāls politiskais process ir zaudējis savas pozīcijas pavisam?
Ir visai grūti runāt par populismu, nepieminot tā attiecības ar demokrātiju. No vienas puses populisms ietver demokrātijas esenci. Uzsvars uz tautas kā suverēna pārākumu pār jebkurām elites grupām. No otras puses, populisms daudzviet tiek uzlūkots kā apdraudējums demokrātijas vērtībām, jo īpaši minoritāšu tiesībām. Populistisko partiju nokļūšana pie varas liek satraukties ne tikai tradicionālajām partijām, bet arī cilvēktiesību aktīvistiem. Tomēr no šodienas skatupunkta raugoties, būtu visai pāragri apgalvot, ka populisms demokrātijai būtu izrādījies dziļi kaitniecisks.
Par spīti tam, ka populisms šodien ir izpelnījies plašu uzmanību sociālo zinātņu disciplīnā, kā arī atradis savu vietu publiskajā telpā, tā lietojumā, šķiet, iezīmējas divas pretējas izpratnes. Publiskajā telpā populismu pārsvarā lieto, lai atsauktos uz konkrētiem politiķiem vai politiķu izteikumiem, tostarp, rīcībpolitikas iniciatīvām, kuru primārais nolūks ir gūt tūlītēju sabiedrības (vēlētāju) atbalstu. Savukārt otrajā plānā paliek to sasaiste ar politisko un sociālekonomisko realitāti. Turpretim, sociālajās zinātnēs šo jēdzienu lieto atšķirīgā, šaurākā nozīmē. Proti, lai raksturotu politiskās partijās, kuru politiskais piedāvājums galvenokārt akcentē nošķīrumu starp korumpēto, savtīgo eliti un vienkāršo tautu[ 2 ].Turpretim, neizpildāmi solījumi vai iniciatīvas, kuru primārais mērķis ir saistīt sabiedrības uzmanību, akadēmiskajā sfērā vairāk tiek traktēti kā demagoģija nevis populisms. No indivīda pozīcijām raugoties, šī, protams, nav liela problēma.
Citādi uz to skatās populisma pētnieki, jo, ņemot vērā arvien pastāvošās populisma definējuma problēmas arī akadēmiskajā sfērā, plaisa starp publisko un akadēmisko diskursu, samazina šī jēdziena analītisko vērtību un pielietojamību.
Populisms Latvijā
Šķiet, šodien reti būtu iespējams atrast tādu Latvijas vēlētāju, kurš ņemtos apgalvot, ka populisms mūsu politiskajai videi nav raksturīgs. Īsteni zinātniska diskusija, protams, sāktos ar jautājumu par definīciju. Šī raksta ietvaros autore tomēr pieturas pie populisma traktējuma sociālo zinātņu disciplīnā.
2012.gada novembrī tika publicēts Tallinas Universitātes Politikas zinātnes un pārvaldības institūta (Tallinn University Institute of Political Science and Governance) un Igaunijas Atvērtā Fonda (Open Estonia Foundation) veiktā pētījuma rezultāti par populismu Baltijas valstīs[ 3 ]. Šis ir pirmais nopietnais mēģinājums pētīt populisma izpausmes šajā reģionā. Lai gan tajā analizētas tikai pēdējās parlamenta vēlēšanas, iegūtie dati ļauj izdarīt vairākus būtiskus secinājumus par populisma lomu un specifiku gan Baltijas valstīs kopumā, gan specifiski Latvijā.
Pirmkārt, pētījums norāda, ka populismu vairāk tomēr praktizē politiskie spēki, kuru popularitāte vēlētāju vidū ir zema, kā arī tās partijas, kas tikai nesen ir nonākušas uz politiskās skatuves. Turpretim, partijas ar stabilu elektorātu ir daudz mazāk tendētas pievērsies populismam. Tas saskan arī ar šī raksta autores topošās disertācijas sākotnējiem secinājumiem, atklājot, ka populismu daudz aktīvāk praktizē marginālas partijas, bez reālām cerībām iekļūt parlamentā. Otrs pieminēšanas vērts konstatējums no minētā pētījuma ir secinājums, ka Latvijas gadījumā (vērtējot 11.Saeimas vēlēšanas) daudz labākus rezultātus cīņā par vēlētāju balsīs ir uzrādījušitie spēki, kas savu politisko piedāvājumu nebalstīja uz kritiku elitei apvienojumā ar vēršanos pie tautas interešu aizstāvības. Arī šis fakts sasaucas ar autores disertācijas sākotnējiem secinājumiem, proti, aprēķini liek domāt, ka populistiskajām partijām vēlēšanās ir tendence uzrādīt vājākus rezultātus.
Šie secinājumi savukārt raisa divas atziņas. Pirmkārt, iespējams mēs pārvērtējam populisma nozīmi Latvijas politiskajā vidē. Otrkārt, iespējams mēs par zemu novērtējam vēlētāju spēju nošķirt populistisku politisko piedāvājumu no racionāla un pragmatiska. Pēdējā laika diskusiju kontekstā, tieši pēdējā ziņa varētu būt īpaši aktuāla.