Raksts

Lai veicas, Pasaules Banka!


Datums:
06. aprīlis, 2010


Foto: fdecomite

Tā nav kreditoru darīšana, ja valsts tomēr izvēlas nesaprātīgus un ekonomikai kaitējošus risinājumus. Tā ir pašu politiķu un neizglītotā vēlētāja problēma.

Šonedēļ biju nepopulārs, teikdams paziņām, ka man patīk Pasaules Bankas (PB) ieteikumi. Saņēmu komentārus, ka “es nemaz nezinu, kas notiek laukos”, ka “slimnīcās masveidā mirst cilvēki” un ka “pensionāriem jau tā ir mazi ienākumi”.

Toties es zinu, ka Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un PB ir organizācijas ar pasaulē lielāko ekonomikas doktoru skaitu. Tikt ekonomikas doktorantūrā labā ASV skolā ir ļoti grūti. Un no šiem vislabākajiem tiek atlasīti analītiķi — katru gadu ap 30 no 1500 pretendentiem. Man ir arī grūti noticēt, ka analītiķi, kuri pēc darba SVF vai PB cer strādāt lielākajās pasaules bankās vai spēcīgākajās universitātēs, atļautos rakstīt neprofesionālas un neizsvērtas lietas. Viens raksts, kas neatbilst augstākajām pētniecības kvalitātes prasībām, šo cerību izgaisinās. Pie tam katra publikācija tiek pārbaudīta vairākos līmeņos. Maldās tie, kas saka, ka SVF un PB nesaprot Latvijas situāciju. Saprot gan un cenšas izdomāt ekonomiski jēdzīgāko un tajā pašā laikā politiski ieviešamāko piedāvājumu.

Protams, reizēm šis organizācijas mēdz kļūdīties. Visbiežāk, esot pārāk maigas pret valstīm kā Argentīnas un Krievijas krīzēs, reizēm — pārāk stingras kā Āzijā 1998. gadā. Bet pēc katra palīdzības gadījuma tiek veikta vispusīga kļūdu analīze. Pie tam PB regulāri kritizē SVF un fonds — banku, regulāri tiek analizēta ļoti nesaudzīgā kritika no bijušajiem un esošajiem darbiniekiem un ietekmīgiem ekonomistiem. Un analītiķi ievieš ieteikumus jau ar nākamo palīdzības misiju.

“Tēti, tu tagad mazāk dzersi?”

Latvijas gadījumā izejas punkts ir viens — naudas nav. Tāpat kā ģimenē, ja viens zaudē darbu, no kaut kā būs jāatsakās, jāskatās, kā samazināt izmaksas. Bet tā, lai visi ir paēduši un apģērbti. Savukārt, ja aizņemties, tad jādomā, kā to visefektīvāk ieguldīt, lai nākotnē būtu lielāki ieņēmumi. Ja aizņemsies par daudz, nākotnes maksājumi neļaus mācīties pašiem, sūtīt bērnus labā skolā, uzkrāt pensiju, rūpēties par veselību un uzsākt biznesu.

To arī cenšas ieteikt SVF un PB — kā samazināt izmaksas tā, lai varētu izdzīvot, lai nenogrieztu pēdējās nākotnes iespējas, lai kredītus nenotrallinātu un neaizņemtos par daudz. Un Latvijas gadījumā it īpaši — lai neciestu visneaizsargātākie.

Tāpēc es piekrītu PB ieteikumam, ka jāturpina samazināt un efektivizēt valsts pārvalde. Krīze dod iespēju atlaist dumjākos un slinkākos un pārējos piespiest 8 darba stundu laikā izdarīt 2-3 reizes vairāk nekā senāk. Bet birokrātija nekur un nekad sevi „negriezīs” — tā vietā parasti algas tiek samazinātas visiem, sliņķi paliek darbā, parādās nepiedodama attieksme “nemaksā — nestrādāšu!”, un atmestas tiek tās funkcijas, kas sabiedrībai ir vissāpīgākās — “lai redz, ka mūs nedrīkst aiztikt”.

Nākamais ieteikums — pieskatīt valsts kapitālsabiedrības un nesubsidēt zaudētājus. Jau kopš 1990. gadu sākuma ekonomistiem zināms, ka tas ir obligāts priekšnoteikums budžeta sabalansēšanai un efektīvai ekonomikas attīstībai. Tas piespiedīs neefektīvos sakārtoties un pavisam sliktos — atbrīvot sabiedrības resursus. Protams, kādam no tā samazināsies peļņa (rent), tie izkliegs populistiskus argumentus un centīsies izdarīt tā, lai zaudētu sabiedrība: “Un tas SVF un PB dēļ!”.

Finansējuma apgriešana augstākajai izglītībai un veselībai izskatās skarbi. Tikai vēl aizvien tieši tie ir melnie caurumi, kuros nauda pazūd, neradot ne kvalitatīvu, ne efektīvu pakalpojumu. Melo tie, kas saka — tas tāpēc, ka par maz naudas. Šķībā sistēmā vairāk naudas vienkārši pazudīs vēl ātrāk. Tāpēc nozares vispirms jāsakārto un tikai pēc tam jāpalielina finansējums. Pašlaik — jāgriež. Lai nešķērdētos un lai spiedīgie apstākļi liktu kļūt efektīvākiem — slēgt mazās slimnīcas, samazināt aparatūras un ārstu skaitu, administratorus, optimizēt neatliekamās palīdzības tīklu, samazināt augstskolu un piedāvāto programmu skaitu un organizēt samaksu tā, lai veicinātu efektivitāti un kvalitāti. Vai tas izdosies? Varbūt drīzāk tiks apgriezti pakalpojumi sabiedrībai nekā apdraudēti savējie. Kā anekdotē par dzērāju, kam apgriezta alga: “Tēti, tu tagad mazāk dzersi? – Nē, jūs tagad mazāk ēdīsit!” Pie tam “veselības un izglītības iznīcināšanu” taču var tik glīti izmantot populistiskos saukļos.

Galu galā, ja patēriņa cenu indekss krītas, tad pensionāri ar savām fiksētajām pensijām ar katru mēnesi var iegādāties aizvien vairāk preču. Pat ja pensijas jau gadu desmitiem ir mazas, vai šobrīd ir īstais laiks uzlabot pensionāru dzīves apstākļus (reālo pirktspēju)? Turklāt, uz citu vajadzību un nākotnes izaugsmes rēķina.

“Latvijā PB ieteikumi nestrādās”

Teiksit, PB un SVF nesaprot, ka labie nodomi Latvijā līdz šim ieviesti tā, lai sabiedrībai būtu sāpīgi, bet politiski ietekmīgās grupas zaudētu vismazāk? Saprot gan. Latvijas gadījums nav nekāds īpašais — gandrīz katra kredītņēmēja valdība cenšas neaizskart ietekmīgo pušu intereses un kliedz, ka PB un SVF ieteikumi viņus pazudinās. Par Latviju SVF katrā misijas pārskatā raksta rūgtas rindkopas par to, ka atkal ieviesti pasākumi, kas sāpīgi ietekmē vistrūcīgākos, savukārt netiek pieņemti ekonomiski pamatotāki risinājumi, kas varētu skart pārtikušo intereses (kaut vai ekonomiski efektīvākie progresīvais ienākuma un nekustamā īpašuma nodoklis).

Aizdevēji to saprot, cenšas izdomāt ieviešamus un politiski pieņemamus risinājumus un uzstājīgi prasa saudzēt visneaizsargātākos. Vienīgais, kur aizdevēji būs nepiekāpīgi — neizsniegs naudu, ja fiskālās prasības nebūs ieviestas. Jo viņu rūgtā pieredze ir iemācījusi, ka pēc jebkuras piekāpšanās valdības nepilda solīto un iekrīt vēl lielākos parādos, kas neizbēgami beidzas ar valstu bankrotiem.

Tajā pašā laikā tā nav kreditoru darīšana, ja valsts tomēr izvēlas nesaprātīgus un ekonomikai kaitējošus risinājumus. Tā ir pašu politiķu un neizglītotā vēlētāja problēma. Latvijas “īpašais gadījums” ir šāds — pasīva un ļoti(!) nemākulīga starpniecības problēmas (agency problem) risināšana, kad valdība nespēj ietekmēt ministriju darbu, bet tās — savas institūcijas, savukārt vēlētāji nespēj pieprasīt labu darbu no Saeimas un valdības. Taču šīs problēmas nav kaut kas jauns un Latvijai specifisks — tās sen ir izpētītas un tām ir izdomāti risinājumi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!