Raksts

Lai problēmas novērstu, tās jāredz


Datums:
14. maijs, 2002


Autori

Ilvija Baķe


Valdības ziņojumā teikts, ka Latvijas tiesību sistēmā valda monisma doktrīna - starptautisko tiesību normām ir augstāks spēks nekā nacionālajām. Zem šā apgalvojuma joprojām neparakstītos liels skaits juristu, tiesnešu un, it īpaši, politiķu.

Recenzija par projektu “LR kārtējo ziņojumu par 1966.gada starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi LR laika posmā no 1995.gada līdz 2002.gada 1.janvārim”

Iesniegšanai un izskatīšanai Ministru kabinetā sagatavots LR kārtējais ziņojums par 1966.gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi LR laika posmā no 1995.gada līdz 2001.gada 1.janvārim. Pirmais (ievada) ziņojums par šā pakta izpildi ANO tika iesniegts 1994.gadā. Tas daudzos jautājumos aprobežojās ar tiesību normu uzskaiti un attiecīgi arī tika novērtēts. Neapšaubāmi, jaunais ziņojums ir izvērstāks un apraksta situāciju daudz plašāk.

Ziņojums ir veidots pozitīvā noskaņā, akcentējot izmaiņas un sasniegumus, kas saistīti ar paktā paredzēto tiesību nodrošināšanu, tomēr vairākus tajā ietvertos atzinumus var uzskatīt par pretrunīgiem. Analīzes ierobežotā apjoma dēļ uzsvēršu tikai dažus no tiem.

Sniedzot informāciju par starptautisko tiesību normu vietu Latvijas tiesību sistēmā, ziņojumā apgalvots, ka Latvijas tiesību sistēmā faktiski valda monisma doktrīna – atbilstošo procedūru izgājušajām starptautisko tiesību normām un principiem ir augstāks juridisks spēks nekā nacionālajām tiesību normām. Lai gan šim apgalvojumam ir normatīvā bāze, domāju, ka zem tā vēl joprojām neparakstītos liels skaits juristu, tiesnešu un, it īpaši, politiķu. Tā noteikti nav monisma sistēmas pazīme, kad, izskatot lietu Rīgas apgabaltiesā, tiesnese iesaka runāt par MŪSU tiesībām, nevis par ratificētajām starptautiskajām. Arī lielā ažiotāža ap vēlēšanu likuma valodas normu grozīšanu neliecina, ka politiskajā līmenī pastāv pārliecība par starptautisko normu prioritāti. Savukārt attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem bieži tiek izmantots arguments, ka Latvija ir kodificēto, nevis precedentu tiesību sistēmas valsts. Neapšaubāmi, situācija nepārtraukti uzlabojas, lielu darbu šajā ziņā veic Satversmes tiesa, taču runāt par starptautisko tiesību principu prioritātes plašu atzīšanu ir vēl daudz par agru.

Neiederīgi šajā ziņojumā šķiet vairāki punkti, kas attiecas uz pakta 3. pantu – par vienlīdzīgām tiesībām vīriešiem un sievietēm izmantot paktā paredzētās tiesības. Sīki aprakstīta izpratnes par dzimumu līdztiesību vēsturiskā attīstība Latvijā, piemēram, 59. punktā iekļaujot šādu stāstu: “Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla zemnieku ģimene, kurā sieviete, galvenokārt, ieņem mātes lomu. Šajā kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas [interesanti, kas tiek uzskatīts par sievietes privilēģijām patriarhālā sabiedrībā? – aut.], savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.” Protams, itin visam ir savs sākums, taču vai tam ir kāds sakars ar ziņojuma mērķi – atspoguļot pakta izpildi laikposmā no 1995.gada?

Attiecībā uz šo pašu pakta pantu ir minēta tiesu prakse attiecībā uz diskrimināciju dzimuma dēļ, taču diemžēl ir jāatzīst, ka nosauktie divi piemēri ir arī vienīgie pastāvošie piemēri Latvijā. Ne vien šajā gadījumā, arī attiecībā uz 275. punktā minēto Krimināllikuma pantu par nacionālā un rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai priekšrocību radīšanu atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības tiesu prakse ir minimāla. To var izskaidrot ar vairākiem apstākļiem – tiesību aizsardzības institūcijas nesaredz sastāvu, lai ierosinātu lietas; ļoti augsts ir pierādīšanas slieksnis, un visbeidzot – cilvēki vienkārši nedodas uz tiesu, jo diskriminācija tiek uztverta kā nenovēršama parādība.

Turpinot runāt par tiesu praksi, sadaļā Spīdzināšanas vai cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās aizliegums specifiskās jomās īpaši uzsvērts, ka ziņojuma aptvertajā laikposmā reģistrēts tikai viens Krimināllikuma 294. pantā paredzētais nodarījums (piespiešana dot liecību nopratināšanā, ja tā saistīta ar vardarbību, vardarbības piedraudējumu, ņirgāšanos par nopratināmo un ja to izdarījis pirmstiesas izmeklēšanas izdarītājs), kā arī nav reģistrēts neviens Krimināllikuma 155. pantā (apzināta nelikumīga personas ievietošana psihiatriskajā slimnīcā) paredzētais noziegums. Te nu jājautā: vai ar to vajag lepoties? Ir pieejams Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojums par situāciju Latvijā, no kura izriet, ka saistībā ar Krimināllikuma 294. pantu būtu ierosināma ne viena vien lieta. Vai drīzāk tas neliecina, ka Latvijā nav adekvāta mehānisma, kuru indivīds var izmantot, aizstāvot sevi pret šāda veida nelikumīgām darbībām? Jāatceras, ka policijas nodarījumus izmeklē policija, un to noteikti var uzskatīt par interešu konfliktu. Nav arī juridiskas pārraudzības sistēmas ievietošanai psihiatriskajās ārstniecības iestādēs.

Ziņojumā ir mēģināts uzskaitīt aktuālās problēmas tiesu sistēmā, kā arī pasākumus šo problēmu atrisināšanai. Tomēr rodas iespaids, ka minētas ir tikai tās problēmas, kuras jau tiek risinātas. Runāts par tiesu pārslogotību pašreizējā kriminālprocesa trūkumu dēļ, kas tiek novērsta, ceļot jaunas tiesu ēkas un izstrādājot jaunu Kriminālprocesa likumu (nav minēts gan, cik laika tas jau aizņēmis). Ir uzsvērta sadarbība ar ANO, atbalstot Latvijas tieslietu sistēmas attīstību, kā arī atzīmēts, ka nav atrisināts jautājums par tiesas spriedumu pieejamību personām, kuras nav puses konkrētā lietā. Tiesu sistēmas korupcijas novēršana, problēmas ar obligāto aizstāvību, procesa neievērošana un citi ļoti svarīgi jautājumi palikuši aiz kadra.

Apskatot pakta 19. pantu par vārda un uzskatu brīvību, 269. punktā ir uzskaitītas pozitīvās iezīmes likumā Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, taču noklusēts jautājums par valodas ierobežojumiem Radio un televīzijas likumā, jo ANO kontekstā tas neskan labi – tiek skartas personas tiesības saņemt informāciju savā dzimtajā valodā un pastāv precedenti, kad ANO Cilvēktiesību komiteja asi kritizējusi šādus ierobežojumus.

Situācija Latvijā mainās nemitīgi – piemēram, ziņojuma projekta 321. punktā vēl ietverts valodas ierobežojums Saeimas vēlēšanu likumā, bet šobrīd tas vairs nepastāv. No otras puses – rodas arī jauni pamati, kas var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus. Jau šajā ziņojumā visai neskaidri runāts par paredzēto pāreju uz vispārējo izglītību latviešu valodā. Sarežģīta situācija var rasties arī tad, ja tiks īstenota Valsts valodas centra iecere ierobežot lietojamās valodas izvēli privātajā sfērā.

Ar ziņojumu ir kā ar Rīgu – ideāla situācija nebūs gatava nekad un nekur, taču, parādot, ka paši redzam savas problēmas, mēs ticamāk parādītu, ka esam gatavi tās novērst.


Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!