Foto: Richard Tenspeed Heaven
„Cilvēka drošumspēja” ir mērķis, nevis līdzeklis valsts izaugsmei. Tāpēc tai jābūt ietvertai abās pārejās NAP prioritātēs.
Topošajā Nacionālās attīstības plānā 2014.-2020. gadam kā viena no prioritātēm jeb soļiem centrālā uzdevuma, proti, „ekonomiskā izrāviena”, sasniegšanai izvirzīta prioritāte „cilvēka drošumspēja”. Ideja iekļaut „cilvēkdrošību” kā vienu no aspektiem tautas attīstības gaitā šā brīža iedzīvotājiem smagajā situācijā nav peļama. Tomēr ir neadekvāti un pat nehumāni individuālā cilvēka labklājību nostādīt hierarhiski zemāk par valsts ekonomisko izaugsmi. „Cilvēka drošumspēja” drīzāk ir vīzija, mērķis, ko sasniegt, valdībai īstenojot divas pārejās prioritātes — strādājot pie „tautas saimniecības izaugsmes” un „izaugsmi atbalstošām teritorijām”, lai valsts iedzīvotājiem garantētu dzīvošanu apstākļos, kuros nav jābaidās, vai rītdien pietiks naudas maizes kukulim, zālēm un ārsta apmeklējumam.
Jānoliek blakus labklājībai
Runājot par „cilvēka drošumspējas” konceptu un instrumentāriju konkrētas politikas īstenošanai, tā patiešām ir jauna pieeja Latvijā. Pasaulē gan ar individuālā cilvēka drošību un viņa drošības spējas stiprināšanu saistītas prioritātes jau gadiem iestrādātas valdību dokumentos, uz kuriem pamatojoties, tiek īstenoti attiecīgi pasākumi. Tiesa, nevienā no šiem gadījumiem „cilvēkdrošība”, no kuras atvasināta „cilvēka drošumspēja”, nekad nav tikusi likta par pamatuzdevumu valsts kopējai ekonomiskajai izaugsmei, bet gan izvirzīta kā atsevišķs, suverēns mērķis, valstij demonstrējot savu ieinteresētību individuālā cilvēka samilzušo nebūšanu risināšanā.
Tāpēc mans lielākais iebildums pret tagadējo NAP versiju ir „cilvēka drošumspējas” izvirzīšana par atsevišķu prioritāti. Tai, manuprāt, drīzāk būtu jābūt integrētai abās pārējās prioritātēs. Proti, „cilvēka drošumspējai” vajadzētu būt kā „tautas saimniecības izaugsmes” un „izaugsmi atbalstošu teritoriju” attīstības procesa sagaidāmajam rezultātam. Raugoties no šādas perspektīvas, „cilvēka drošumspēja” ir novietojama cieši līdzās attīstības plāna centrālajam mērķim — „labklājības pieaugumam”. Jo „cilvēka drošumspēju” iespējams „stiprināt” tikai tad, ja ir garantēti vismaz minimāli labklājības apstākļi — paciešama sociālā, ekonomiskā un politiskā situācija.
Tomēr, kā jau minēju ievadā, pati ideja iekļaut „cilvēka drošumspējas” jēdzienu NAP man personīgi nešķiet peļama. Tā šķiet pat gluži saprotama un dabiska. Izbrīnu drīzāk raisa jautājums, kāpēc „cilvēka drošumspējas” jautājums Latvijas ar izaugsmi saistītajos politiskajos dokumentos neparādījās jau agrāk, piemēram, iepriekšējā Nacionālajā attīstības plānā 2007.–2013. gadam. Pie tam Latvijas politiskajā diskursā un debatēs „cilvēka drošumspēja” parādījās jau pirms turpat desmit gadiem[ 1 ] tieši kā analītisks instruments labklājības līmeņa konstatēšanai un vienlaikus kā praksē pielietojamu metožu kopums tādu pasākumu veikšanai, kas cilvēku dzīves apstākļus varētu uzlabot, veicinot gan viņu individuālo, gan likumsakarīgi — visas tautas attīstību kopumā. Un tieši Latvijas gadījumā, nevis, piemēram, kādā citā valstī.
Pārskatā par tautas attīstību 2003. gadā tagadējā NAP konsultante Māra Sīmane kopā ar pārējiem autoriem ir definējusi, ka „cilvēka drošumspēja” ir „indivīda spēja nezaudēt drošību un drošības sajūtu, bet, ja tas noticis, drošību un drošības sajūtu atkal atgūt”[ 2 ]. Tas nozīmē dzīvošanu apstākļos, kad cilvēkam ir pieejami un garantēti visi nepieciešamie pamata resursi — darbs, medicīniskā aprūpe, izglītība, dažādas sociālās garantijas —, lai varētu saviem spēkiem — caur izvēlēm un rīcību — sasniegt labklājības situāciju. Savukārt brīžos, kad atgadījusies kāda krīze kā, piemēram, ekonomiskā, — īsā laikā jaunajai situācijai spēt atkal pielāgoties un labklājību atgūt. Kā centrālie priekšnoteikumi cilvēka drošumspējas sasniegšanai NAP ir nosaukta laba veselība — veselības aprūpes pieejamība, laba izglītība — mūžizglītība un regulāra prasmju un iemaņu papildināšana konkurēšanai allaž mainīgajā darba tirgū, kā arī situācijai atbilstoša nodokļu politika un mehānismi cilvēku līdzdalības veicināšanai valsts politiskajā dzīvē[ 3 ].
Te gan gribu piebilst, ka personīgi nesaredzu sevišķu atšķirību starp jēdzieniem „cilvēka drošumspēja” un „cilvēkdrošība”. Tieši no ANO Attīstības programmas „cilvēkdrošības” jēdzieniskā ietvara Latvijas pētnieku grupa pirms turpat desmit gadiem (2002/2003) atvasinājusi „cilvēka drošumspējas” konceptu. Šādā kontekstā „cilvēka drošumspēja” ir konkrētāka un tieši tāpēc arī praktiskā līmenī īstenojama rīcībpolitika, lai sasniegtu situāciju, kurā ikviens indivīds Latvijā ir spējīgs saviem personiskajiem spēkiem sasniegt un saglabāt drošības un labklājības situāciju[ 4 ]. Taču tādā gadījumā, vismaz manā skatījumā, „cilvēka drošumspējas” definīcija ne mazākajā mērā nedisonē ar to, kuru pielieto starptautiskās nevalstiskās organizācijas un valstu institūcijas „cilvēkdrošības” mērķu sasniegšanai kara un nabadzības skartajās zonās visā pasaulē. Arī šajos gadījumos rīcībpolitika tiek īstenota, vadoties pēc principa ne tikai cilvēkus pasargāt no draudiem un riskiem viņu dzīvībai, bet arī „apbruņot” ar nepieciešamajām zināšanām, prasmēm un iemaņām, kas ļautu tiem tagad un arī nākotnē pašu spēkiem pārvarēt un novērst dažādus šķēršļus labklājības celšanai[ 5 ]. Citiem vārdiem varētu sacīt, ka „cilvēkdrošības” politikas īstenotāju mērķis citās pasaules valstīs ir tieši tāds pats, kā definēts „ cilvēka drošumspējas” sakarā, — padarīt indivīdus rīcībspējīgus savas drošības sasniegšanā[ 6 ].
Bet, ja reiz „cilvēkdrošības” mērķis ir individuālā cilvēka labklājības situācija, no tīrā saprāta viedokļa šķiet neloģiski drošuma spējas stiprināšanu NAP postulēt kā prioritāti ceļā uz drošākiem dzīvošanas apstākļiem. Manuprāt, absurdi un pat utopiski ir iztēloties, ka priekšnoteikumus drošumspējai ir iespējams garantēt, nesasniedzot vismaz kaut kāda līmeņa progresu valsts ekonomiskajā situācijā. Jo, piemēram, nav taču iespējams cilvēkiem garantēt pieeju veselības aprūpei vai sakārtotai, mūsdienīgai izglītības sistēmai, vai nodrošināt trūcīgākajiem iedzīvotājiem saudzējošāku nodokļu politiku, vai arī nodrošināt sociālās garantijas bez darba palikušajiem līdz jaunas darba vietas atrašanai, ja valstij trūkst līdzekļu, lai šādus pasākumus īstenotu. Piemēram, plāni par pieejamas veselības sistēmas nodrošināšanu personīgi šķiet sevišķi interesanti, ja gadu no gada ir bažas par budžeta samazināšanu medicīniskajai aprūpei, radot draudus cilvēku iespējai laikus saņemt neatliekamo medicīnisku palīdzību akūtas vajadzības gadījumā[ 7 ].
Fokusā — individuālais cilvēks
Otrs iemesls, kāpēc „cilvēkdrošībai” vai šajā gadījumā — „cilvēka drošumspējai” — jābūt integrētai divās pārējās prioritātes, ir „cilvēkdrošības” pamatprincipi. Kā jau iepriekš minēju, veids, kādā „cilvēkdrošība”, vai šajā gadījumā — „cilvēka drošumspēja” — inkorporēta NAP, ir pretrunā ar starptautisko „cilvēkdrošības” ideoloģiju un praksi. Proti, ka valstu valdības un nevalstiskās organizācijas, savstarpēji sadarbojoties, apņemas un mēģina pasargāt savus iedzīvotājus no tiem draudiem un riskiem, kas liedz viņiem dzīvot pilnvērtīgi, baudot iespēju ne tikai eksistēt, bet arī pašrealizēties[ 8 ]. „Cilvēkdrošības” fokusā ir individuālais cilvēks un viņa piedzīvotās nedrošības situācija un cēloņi. Latvijas gadījumā gan izskatās, ka individuālā „cilvēka drošumspēja” ir nevis mērķis, bet gan līdzeklis, lai pārvarētu valstisku ekonomisko nedrošību. Tādējādi valsts ir nostādīta kā prioritāte iepretim individuālajam cilvēkam, kura samilzušās sociālās un ekonomiskās problēmas līdz ar to patiesībā tiek novirzītas otrajā plānā. Galvenais dzinulis un galvenā vērtība no NAP perspektīvas ir ekonomika.
Tāpēc uzskatu — ja „cilvēkdrošības” koncepts vispār tiek iekļauts stratēģijā, tad tam tomēr ir jābūt kā ietverošam rāmim. Savukārt „tautas saimniecības izaugsme” un „izaugsmi atbalstošas teritorijas” jāatstāj kā veicamie soļi, lai cilvēkiem šo rīcības jeb drošuma spēju stiprinātu. Atkārtošos, sakot, ka Latvijas situācijā „cilvēkdrošība” daudzu indivīdu priekšstatos nozīmētu dzīvošanu ekonomiski un arī politiski stabilākos apstākļos, kad nav jādzīvo nemitīgās bailēs un bažās par rītdienu, kurā ir liela iespējamība attapties bez darba un bez līdzekļiem primitīvai eksistencei, kas, savukārt, cilvēku padara nevarīgu uz ilgstpējīgu, tālredzīgu domāšanu un rīcību.
Mērķis un virsuzdevums
Taču saistībā ar pašreizējo NAP versiju un tur ietverto „cilvēka drošumspējas” prioritāti man raisās arī jautājumi. Piemēram, nav skaidrs, kādā veidā politikas veidotāji plāno praktisku lēmumu un rīcības līmenī operacionalizēt „justies” konceptu. Jo gadījumā, ja „cilvēka drošumspēja” NAP paliek šā brīža definējumā kā cilvēka spēja ne tikai atrasties drošības situācijā, bet arī justies droši, tad taču tas nozīmē, ka tiek plānots ar kaut kādām konkrētām politiskajām praksēm garantēt un sekmēt cilvēka iekšējo jūtu pasauli — psiholoģisko stāvokli. Nez, vai NAP veidotāji ir jau attīstījuši kādus objektīvus atskaites punktus jeb mainīgos, lai konstatētu, piemēram, manu iekšējo drošības sajūtu un apgalvotu, ka prioritāte „cilvēka drošumspēja” ir sasniegta. Un ka gadījumā, ja tomēr nespēju atrast darbu un slīgstu depresijā, tā vairs nav valsts pārvaldības un tās īstenoto prakšu, bet gan mana personīgā vaina, ja reiz visi ārējie faktori manai labsajūtai garantēti.
Otrkārt, raisās jautājums par patiesajiem motīviem, kas politikas veidotājiem likuši „cilvēkdrošības” jēdzienu, kaut arī „cilvēka drošumspējas” variantā, beidzot iekļaut Latvijas NAP. Līdz šim un arī šobrīd praksē pārsvarā „cilvēkdrošību” valdības ieraksta ārpolitikas dokumentos, tādējādi apņemoties sniegt palīdzību bada nomocītajām un kara nopostītajām valstīm, reģioniem, to valdībām un iedzīvotājiem, garantējot atbalstu, piemēram, finansējuma, miera uzturētāju, ekspertu konsultāciju un arī izglītības programmu formā[ 9 ]. Un arī, piemēram, attīstot sociālos tīklus starp tiem, kuri konkrētajā valstī bauda vismaz minimālu labklājības situāciju, un tiem, kuriem akūti nepieciešama palīdzība, lai izdzīvotu. Sevišķi naskas uz „cilvēkdrošības” mērķu sasniegšanu, neskaitot ANO Attīstības programmas veiktos pasākumus, ir Japāna, ASV un Norvēģija. Tiesa, arī Eiropas Savienības ārpolitikas un aizsardzības dokumentos „cilvēkdrošības” jēdziens šur tur pavīd. Bet tajā pašā laikā Rietumeiropas valstu valdību iekšpolitikas dokumentos „cilvēkdrošības” jēdzienu neraksta, un tas šķiet arī saprotami — te jau neviens cilvēks nesēž badā un nevienu neapšauda un neizvaro dažādi militārie grupējumi vai valdības policijas.
Savukārt iekšpolitikas mērķos un vadlīnijās „cilvēkdrošību” raksta tās valdības vai valdību apvienības, kuras grib saņemt „bagāto” valstu palīdzību. Un pārsvarā tieši ar šādu nodomu arī „cilvēkdrošību” ieraksta lai, apsoloties, ka parūpēsies par savu iedzīvotāju pamata vajadzībām uz maizi un mieru, saņemtu mērķa sasniegšanai nepieciešamo atbalstu. Piemēram, Bolīvija ir bijusi, iespējams, pati pirmā valsts pasaulē, kas „cilvēkdrošību” ierakstījusi Nacionālajā attīstības stratēģijā jau 2005. gadā, izvirzot to kā vienu no centrālajiem principiem, lai mēģinātu valstī pārvarēt nabadzību un autohtono iedzīvotāju nemierus sociālās nevienlīdzības un politisko tiesību neievērošanas dēļ. Tiesa, „cilvēkdrošība” Bolīvijas stratēģijā tika ierakstīta kā visaptveroša vīzija, kā mērķis, kas sasniedzams, saņemot, galvenokārt, Japānas atbalstu sociālajai attīstībai, produktivitātes palielināšanai un institūciju un pārvaldības darba organizēšanai . Tāpēc pamatots ir jautājums, vai Latvija, ierakstot „cilvēkdrošību” attīstības stratēģijā, nav rīkojusies aiz apsvēruma saņemt kādu starptautisku fondu finansiālu palīdzību. Ja tā, tad — no kurienes un kādā formā, un kādiem pasākumiem tieši?
Apkopjot visu iepriekš teikto, ka cilvēka drošumspējas stiprināšanu nav iespējams sasniegt, nepiedzīvojot vispirms valsts ekonomisko izaugsmi, un ka no „cilvēkdrošības” ideoloģiskā un prakses skatupunkta „cilvēka drošumspēja” ir mērķis, nevis līdzeklis valsts izaugsmei, uzskatu, ka „cilvēka drošumspējai” drīzāk ir jābūt ietvertai abās pārejās NAP prioritātēs — „tautas saimniecības izaugsme” un „izaugsmi atbalstošas teritorijas”. „Cilvēka drošumspēja” ir abus šos procesus ietveroša un novietojama cieši blakus labklājībai kā neatņemama tās sastāvdaļa — mērķis un virsuzdevums, kuru sasniegt. Uzlabot iedzīvotāju sociālos un ekonomiskos dzīves apstākļus var tikai tad, ja ir pieejami pietiekami finansiālie resursi šo procesu sekmējošas politikas un pasākumu īstenošanai.