Raksts

Lai ievestu skaidrību Sļivenko lietā


Datums:
21. oktobris, 2003


Autori

Inga Reine


Foto: E. Rudzītis © AFI

Vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa Sļivenko lietā ir atzinusi Latvijas okupācijas faktu? Cik patiesa ir Krievijas sniegtā informācija par to, ka tiesā ir iesniegtas ap 100 sūdzības par Sļivenko gadījumam līdzīgiem pārkāpumiem? Kas būtu jādara tālāk? Vai jāmeklē vainīgais?

Pēdējā nedēļā Latvijas un Krievijas mediju sniegtā informācija par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Tatjanas Sļivenko lietā svārstījusies no apgalvojumiem, ka tiesa atzinusi Latvijas okupācijas faktu līdz pārmetumiem, ka Latvijā notiek masveida cilvēktiesību pārkāpumi. Šā raksta uzdevums nav detalizēti analizēt spriedumā teikto, bet sniegt ievadu nākotnes diskusijai. Sprieduma tulkojums latviešu valodā būs pieejams tikai novembra sākumā, un nebūtu taisnīgi sīki spriest par sprieduma interpretāciju un turpmāko rīcību, iekams tā teksts nebūs pieejams visiem ekspertiem (es īpaši uzsvērtu ierēdņu un tiesnešu lomu šajā procesā). Tādējādi šajā rakstā gribētu īsi apkopot Sļivenko spriedumā teikto, sniegt savu viedokli par dažiem masu medijos izskanējušajiem komentāriem un dot ieskatu par to, ko mēs varam no šī sprieduma mācīties.

Tātad, 2003. gada 9. oktobrī, pēc gandrīz 5 gadu ilga procesa, tiesa pasludināja savu spriedumu lietā “Tatjana Sļivenko un citi pret Latviju”. Šī lieta tika skatīta tiesas Lielajā palātā, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 30. pantu, kas paredz, ka Lielajai palātai ir nododamas lietas, kas “skar nopietnus jautājumus, kas attiecas uz Konvenciju vai tās Protokolu interpretāciju”.

Mēs nevaram droši zināt iemeslus, kas bijuši šāda tiesas lēmuma pamatā. Pēc manām domām, tas notika tāpēc, ka šajā lietā tiesai pirmo reizi nācās izvērtēt, kā konvencijas prasībām atbilst starpvalstu līguma par karaspēku izvešanu normas un interpretācija. Tādējādi, Sļivenko lietas apstākļi tika skatīti plašākā kontekstā, kas saistīts ar Latvijas neatkarības atgūšanu 1990. gadā un tālākiem procesiem tās nostiprināšanā. Gribu uzsvērt, ka spriedumu pieņēma Lielā palāta, kuras spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams, un tas rada precedentu ne tikai Latvijai, bet arī pašai tiesai, jo ir visai niecīgas izredzes, ka šajā lietā nostiprinātā tiesas nostāja nākotnē mainīsies.

Ko nosprieda tiesa?

Tiesas Lielā palāta ar 11 balsīm “par” un 6 balsīm “pret” atzina, ka, izraidot Sļivenko ģimeni no valsts, Latvija nesamērīgi iejaukusies Tatjanas un Karīnas Sļivenko privātajā dzīvē un tiesībās uz mājokli, līdz ar to pārkāpjot konvencijas 8. pantu. Proti, sūdzības iesniedzējas tika izraidītas no valsts, ar kuru viņām bija izveidojušās noturīgas personīgās, sociālās un ekonomiskās saiknes, kas ir katra cilvēka privātās dzīves neatņemama sastāvdaļa. Papildus tam, izliekot sūdzības iesniedzējas no viņu dzīvokļa, valsts iejaukusies viņu tiesībās uz mājokli.

Tiesa neatzina, ka šajā gadījumā būtu notikusi iejaukšanās sūdzību iesniedzēju ģimenes dzīvē. Tiesa nesaskatīja pietiekamu pamatu atzīt T.Sļivenko un viņas gados vecos vecākus par kopīgu ģimeni, jo sūdzību iesniedzēji nespēja pierādīt, ka T.Sļivenko vecāki būtu atkarīgi no viņas. Turklāt, T.Sļivenko ir precējusies, viņai ir bērns un līdz ar to viņi tiek uzskatīti par neatkarīgu ģimeni.

Tiesa atzina, ka iejaukšanās T. un K. Sļivenko privātajā dzīvē un tiesībās uz mājokli notika uz likuma pamata, kas viņām bija pieejams un pietiekami skaidrs. Tiesa arī atzina, ka Latvijas tiesas rīkojušās saskaņā ar likumu, savu lēmumu par T. un K. Sļivenko pastāvīgā iedzīvotāja statusa anulēšanu un izraidīšanu no valsts pamatojot ar Latvijas un Krievijas Federācijas Līgumu par armijas izvešanu. Sūdzības iesniedzējas zināmā mērā varēja paredzēt, ka likums tiks piemērots tādā veidā.

Tiesa daļēji piekrita valdības argumentam, uzskatot, ka, izraidot T. un K. Sļivenko, Latvija centās aizsargāt valsts drošības intereses. Tiesa secināja, ka pasākumi, kas tika piemēroti pret Sļivenko, jāskata plašākā kontekstā, kas sevī ietver izmaiņas Latvijas konstitucionālajos tiesību aktos un starptautiskajās saistībās pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā. Tiesa arī norādīja, ka bijušās PSRS militārie spēki, kas bija dislocēti Latvijā, pārgāja Krievijas jurisdikcijā, kad Latvija un Krievija kļuva par neatkarīgām valstīm. Tādējādi tiesa uzskatīja, ka, noslēdzot starpvalstu līgumu ar Krievijas Federāciju par armijas izvešanu, Latvija centās aizsargāt savas drošības intereses.

Nobeigumā, tiesa arī uzskatīja par nepieciešamu izvērtēt, vai uzliktais ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, proti, vai tas ir uzlikts sociāli neatliekamas vajadzības rezultātā un vai tas ir samērīgs. Tiesa uzskatīja, ka vienas neatkarīgas valsts armijas izvešana no citas neatkarīgas valsts teritorijas, sabrūkot valstij pie kuras abas iepriekšminētās valstis kādreiz piederēja, konvencijas izpratnē tiek uzskatīta par likumīgu veidu, kā tiek risinātas politiskās, sociālās un ekonomiskās problēmas, kas saistītas ar valsts sabrukšanu. Arī pats par sevi pienākums bijušajām PSRS militārpersonām, tai skaitā atvaļinātām, kas saskaņā ar Latvijas un Krievijas līgumu atradās Krievijas jurisdikcijā, un viņu ģimenes locekļiem izbraukt no Latvijas nav pretrunā ar Konvencijas 8. pantu. Turklāt, minētājā līgumā ietvertais nosacījums, ka Krievija apņēmās uzņemt militārpersonas kopā ar viņu ģimenēm neatkarīgi no ģimenes locekļu pilsonības vai izcelsmes, ievēro tiesības uz ģimenes dzīvi. Tiesa arī pievērsa uzmanību militārpersonu un viņu ģimenes dzīves īpatnībām, proti, ka viņiem jārēķinās ar to, ka jebkurā brīdi viņi var tikt pārcelti dienēt citā vietā. Papildus, ārvalstu militārpersonu ilgstoša atrašanās kopā ar savām ģimenēm citas valsts teritorijā var apdraudēt neatkarīgas valsts suverenitāti un drošību un tāpēc parasti šie apsvērumi ņem virsroku pār individuālu gadījumu. Taču tiesa uzskatīja, ka kādai ģimenei tomēr var pastāvēt īpaši apstākļi, kas padarītu viņu izraidīšanu no valsts par neatbilstošu konvencijas prasībām.

Tiesa atzīmēja, ka valsts drošības apsvērumi mazākā mērā attiecas uz militārpersonu ģimenes locekļiem, kā arī uz atvaļinātajām militārpersonām, un tāpēc lielāka uzmanība jāpievērš viņu privātajām interesēm. Tiesa norādīja, ka, izlemjot jautājumu par T. un K. Sļivenko statusu, Latvija neizvērtēja, vai situāciju ietekmē fakts, ka Nikolajs Sļivenko tika atvaļināts no dienesta. Tāpat tiesa norādīja, ka Latvijas varas iestādes neizvērtēja, vai T. un K. Sļivenko apdraud valsts drošību. Tiesa uzsvēra, ka, likumdošanas aktu piemērošana tādā veidā, kas neļauj ņemt vērā individuālu gadījumu īpatnības, ir pretrunā ECK 8. pantam.

Tiesa uzskatīja, ka T. un K. Sļivenko bija izveidojusies cieša saikne ar Latviju, jo viņas šeit nodzīvojušas gandrīz visu savu mūžu, strādājušas civiliestādēs; kā arī dzīvojot dienesta dzīvoklī, nevis kazarmās vai kādā ierobežotā zonā, viņas ikdienā saskārās ar citiem civiliedzīvotājiem. Tādējādi tiesa uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējas bija pietiekami integrējušās Latvijā. Tiesa arī pievērsa uzmanību faktam, ka T.Sļivenko vecākiem netika radīti šķēršļi kļūt par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un viņi līdz šai dienai dzīvo Latvijā.

Balstoties uz iepriekšminētajiem apsvērumiem tiesa uzskatīja, ka Latvija pārsniegusi sev piešķirtās rīcības brīvības robežu un nesamērīgā veidā iejaukusies T. un K. Sļivenko privātajā dzīvē un tiesībās uz mājokli, līdz ar to pārkāpjot konvencijas 8. pantu.

Tiesa piesprieda Latvijai izmaksāt T. un K. Sļivenko kompensāciju morālā kaitējuma atlīdzībai pa 10, 000 eiro katrai.

Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu izvērtēt, vai pārkāpts konvencijas 14. pants (diskriminācijas aizliegums), kā arī uzskatīja, ka pieņemot un izpildot lēmumu par T. un K. Sļivenko aizturēšanu līdz izraidīšanai Latvijas varas iestādes ir ievērojušas Konvencijas 5. panta 1. daļas (likumīga pamatojuma nepieciešamība aizturēšanai) prasības. Tiesa atteicās izvērtēt T. un K. Sļivenko sūdzību par iespējamo konvencijas 5. panta 4. daļas pārkāpumu, t.i. neiespējamību pārbaudīt aizturēšanas likumību tiesā, jo viņas tika aizturētas tikai uz dažām stundām.

Kādas ir sekas 6 tiesnešu balsojumam “pret”?

Seši tiesneši, ieskaitot tiesas prezidentu, uzskatīja, ka Latvijai nebija pienākums izvērtēt, vai konkrētā ģimene rada draudus valsts drošības interesēm, jo Latvijas un Krievijas līgums par Krievijas armijas izvešanu atbilst Konvencijas prasībām un tās mērķis ir aizsargāt Latvijas drošības intereses, tāpēc šāda papildus izvērtēšanas pienākuma uzlikšana nav nepieciešama. Tiesneši arī ņēma vērā, ka Sļivenko ģimenei tika radīti atbilstoši dzīves apstākļi un viņi spēja ātri integrēties Krievijā.

Tas, ka tiesa pieņēma lēmumu, nozīmīgam skaitam tiesnešu balsojot “pret”, apliecina, ka šis pārkāpums nav viennozīmīgi izvērtējams. Citiem vārdiem sākot, ja līdzīga situācija būtu radusies vēl 17 valstīs, tad 6 valstis būtu rīkojušās līdzīgi Latvijai.

Vai tiesa ir atzinusi Latvijas okupācijas faktu?

Vairākkārt pārlasot spriedumu, es vēl joprojām uzskatu, ka būtu pārdroši izdarīt tādu secinājumu. Tiesa atzina, ka Latvijas rīcībai, nostiprinot savu neatkarību pēc 1990. gada, tai skaitā noslēdzot starpvalstu līgumu par svešās valsts karaspēka izvešanu, bija likumīgs mērķis un ka šāda rīcība loģiski izriet no situācijas, kad kāda liela valsts sabrūk un viena no jaunizveidotajām valstīm uzņemas atbildību par vairs neeksistējošās valsts karaspēkiem, izvedot tos no citas jaunizveidotās valsts teritorijas. Tādējādi, tiesa izvērtēja nevis 1940. gada notikumus, bet notikumus pēc 1990. gada.

Vai Tiesa ir izskatījusi jautājumu par mazākumtautību aizsardzību?

Atbilde uz šo jautājumu ir viennozīmīgi negatīva. Šis jautājums varētu tikt pacelts kontekstā ar konvencijas 8. pantu (jautājumā par mazākumtautību tiesībām uz privāto dzīvi), 14. pantu (diskriminācijas aizliegums) vai Eiropas Padomes Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvenciju. Sūdzības būtība par iespējamo 8. panta pārkāpumu neskar jautājumu par mazākumtautību tiesībām uz privāto dzīvi, kā jau tika minēts augstāk, tiesa neuzskatīja par nepieciešamu izskatīt, vai ir noticis Konvencijas 14. panta pārkāpums, un visbeidzot, tiesa nav kompetenta skatīt Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas normu ievērošanu (nemaz nerunājot par to, ka Latvija nav ratificējusi šo dokumentu).

Cik patiesa ir Krievijas sniegtā informācija par to, ka tiesā ir iesniegtas ap 100 sūdzības par Sļivenko gadījumam līdzīgiem pārkāpumiem?

Uz 2003. gada 21. oktobri Latvijas valdībai ir paziņots par 9 sūdzībām par iespējamiem konvencijas 8. panta pārkāpumiem imigrācijas kontekstā. No tām viena lieta jau ir noraidīta, vienā (Sļivenko) lietā ir tiesas spriedums, vēl divas lietas (Sisojevi, Ševanova) ir pieņemtas izskatīšanai pēc būtības un septiņās lietās lēmums par sūdzību pieņemšanu izskatīšanai pēc būtības nav pieņemts. Jāpiebilst, ka Sisojevu un Ševanovas lietu apstākļi diezgan būtiski atšķiras no Sļivenko lietas apstākļiem, tāpat kā vairums pārējo septiņu lietu.

Kas būtu jādara tālāk? Vai jāmeklē vainīgais?

Nesen, kāds žurnālists man pajautāja, vai mans birojs neapsver iespēju prasīt, lai kādu ierēdni sauc pie atbildības par Eiropas Cilvēktiesību tiesā konstatētajiem pārkāpumiem. Šis būtu diezgan sarežģīts uzdevums. Lai cilvēks varētu iesūdzēt Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, viņam/viņai jāiziet visi nacionālie tiesību aizsardzības mehānismi, kas nozīmē, ka lietā tiek pieņemts ne viens vien lēmums. Vai tad pie atbildības būtu jāsauc ierēdnis (tiesnesis), kas pieņem pirmo lēmumu, vai pēdējo? Pārkāpumi, ko konstatē Strasbūras tiesa, faktiski atklāj kļūdas lēmuma pieņemšanas procesā, kas skatāms plašākā kontekstā, un tāpēc atbildība par to jāuzņemas valstij kopumā. Es arī uzskatu, ka tā būtu visai neproduktīva pieeja problēmas risināšanai. Manuprāt, vislielākā uzmanība būtu jāpievērš sprieduma izpildei un līdzīgu pārkāpumu novēršanai, un šāda atbildība būtu jāuzņemas nevis kādai vienai iestādei (piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei vai tiesai), bet vairākām iestādēm kopā, analizējot spēkā esošos normatīvos aktus, ierēdņu pieeju jautājumiem, likumu piemērošanu tiesā utml. Tas mums ļautu atrisināt problēmu, nepārslogojot vienu iestādi gan cilvēku resursu, gan budžeta ziņā, un arī palīdzētu atbrīvoties no “mēs un viņi” dzīves uztveres, kur “mēs” var būt valsts, pārvalde, konkrēta iestāde, tiesa un “viņi” – cita iestāde, tiesa, starptautiskās institūcijas.


Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Gunta Skrebele "Pret Latvijas valsti Strasbūrā vēršas aizvien biežāk", NRA, 18.10.2003.

Ilga Apine "Divas vienpusības"

Jānis Urbanovičs "Sļivenko ģimenes lieta ir Latvijas tiesu problēma", Diena, 16.10.2003

Jolanta Bogustova "Okupācija un cilvēktiesības", Lauku avīze, 18.10.2003

Spriedums lietā Sļivenko pret Latviju (angļu val.)


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!