Foto: Sam
Pēc Krievijas un Ukrainas konflikta domāt par gāzi vairs nav iespējams tikai sausi statistiskā veidā. Ir jāturpina samazināt atkarība tikai no viena piegādātāja.
2008.gada nogalē un 2009.gada sākumā notikušās gāzes kaujas starp Krieviju un Ukrainu Eiropas Savienībā (ES) aktualizēja primāro energoresursu piegādes jautājumu, liekot vaicāt, vai pārāk daudz dabasgāzes nenāk no viena piegādātāja un vai šis viens svarīgais piegādātājs, proti — Krievijas Federācija, ir uzticams biznesa partneris? Neatkarīgi no tā, cik drīz vai cik novēloti dabasgāze atkal sāka plūst pie pasūtītājiem, Krievijas kā šī svarīgā energoresursa piegādātāja tēls ir pamatīgi sabojāts.
Būt vai nebūt jeb gāze Nāves salā
Jautāsit, kāds Hamletam sakars ar gāzi un Nāves salu[1]? Kopš spilgtā atmiņā palikušajiem Latvijas vēstures notikumiem Nāves salā, kur Pirmā pasaules kara laikā pēc vācu uzbrukuma ar hlora gāzi mira latviešu strēlnieki, pagājuši gandrīz pilni 97 gadi, un hamletiskais jautājums guvis gluži eksistenciālu ietvaru vai nu tādēļ, ka A) Ukraina zog gāzi, vai arī B) Ukrainai nemaz nav, ko zagt. Viena no biežāk pieminētajām epizodēm no kaujām tā sauktajos Ikšķiles priekštilta nocietinājumos ir gāzes izmantošana aizsardzības vājināšanai. Arī 2008.gada nogalē un 2009.gada sākumā daudzu Eiropas valstu dienaskārtībā aktuāla kļuva gāze. Taču ne gluži tādā pat veidā, kā ļoti bēdīgajā epizodē Nāves salā. Kopīga ir vien gāze, tikai ar to būtisko atšķirību, ka Nāves salā gāzes bija par daudz, bet zināšanu, ko ar to darīt, pārāk maz, savukārt gadumijas gāzes karā starp Krievijas Federāciju un Ukrainu gāzes bija par maz, lai arī tās adresāti ES ļoti labi zina, ko un kā ar gāzi iesākt. It īpaši, ja ārpus telpām temperatūra nokrītas stipri zem nulles Celsija skalā.
Divas dominējošās teorijas ir: svešas mantas piesavināšanās teorija un vienkārši tukša cauruļvada teorija. Ar vērotājam no malas pieejamo informāciju, visticamāk, ir par maz, lai izdarītu simtprocentīgi objektīvus secinājumus. Tomēr pat vērotājam no malas, kuram nav tiešās līnijas ar Krievijas dabasgāzes ieguves valsts atbalstīto monopolistu Gazprom un kurš nepiedalās ikdienas sarunās starp Ukrainas un Krievijas dabasgāzes pārvades uzņēmumiem, uzmanības ievērīgi noteikti šķitīs vairāki būtiski faktori, kas lielā mērā arī veido lielo bildi:
- vai gāzes ieguve spēj apmierināt pieprasījumu;
- kura gāze nonāk cauruļvados uz ES;
- kas notiek Krievijas iekšējā tirgū;
- kāda ir Gazprom tirgus vērtība un parādi;
- Krievijas kā manipulētājas valsts tēls starptautiskajās attiecībās;
- dārgi infrastruktūras projekti ietekmes palielināšanai kaimiņvalstīs;
- kur gāze beidz savu mūžu;
- ko par to saka Eiropa;
- Latvijas pieticīgā loma;
- gāze kā domāšanu stimulējošs medikaments.
Neviens no šiem faktoriem nedarbojas vakuumā, tas mijiedarbojas ar visiem citiem faktoriem vienlaikus, un atbilde meklējama vienīgi kopējā — lielajā bildē.
Vidusāzijas glābšanas riņķis Krievijai
Viens no būtiskākajiem faktoriem vai jautājumiem, no kā izriet atbildes uz visiem pārējiem jautājumiem, ir jautājums numur 7 jeb — kur gāze beidz savu dzīvi? Ja pieņemam, ka Krievijas dabasgāze savu dzīvi beidz teju katrā ES dalībvalstī, neskaitot energoresursu brīvā tirgus flagmani Lielbritāniju, tad no tā izriet vairākas svarīgas konsekvences, no kurām piegādātāja uzticamība ir tikai aisberga redzamā daļa — tas, ko mēs lasām laikrakstos un dzirdam no svarīgu vīru un sievu mutēm. Ledus kalna neredzamās daļas aprises kļūst pamanāmas, atbildes meklējot uz jautājumiem numur 1, 2 un 3, kas izteikti šī raksta sākumā.
Kamēr vien kāds cepšanai vai siltuma iegūšanai tērēs dabasgāzi, aktuāla būs atbilde uz jautājumu — vai piegādātājs vienmēr spēs iegūt un piegādāt tik daudz gāzes, cik nepieciešams? Dažādu enerģētikas tirgus analītiķu, nozares ekspertu un politikas vērotāju novērojumi un aprēķini jau kādu laiku mēdz apšaubīt Krievijas gāzes ieguves monopolista ieguldījumu pietiekamību dabasgāzes ieguves infrastruktūrā. Faktors numur 4 jeb Gazprom parādi, kas radušies, aizņemoties infrastruktūras uzturēšanai un attīstīšanai, sasniedz teju 44 miljardus eiro.[2] Nav ieguldījumu — nav veiktspējas, nav gāzes, ko pumpēt caurulēs, nav gāzes tranzīta, nav cepeša, nav elektrības un nav siltuma. Tajā pašā laikā ASV satelītnovērojumu dati liecina, ka Krievija savās dabasgāzes atradnēs ik gadu atmosfērā sadedzina aptuveni 50 miljardus kubikmetru gāzes, kamēr starptautiskajai enerģētikas aģentūrai apgalvo, ka tiek sadedzināti tikai 15 miljardi m3 tik iekārotā un nepieciešamā energoresursa.[3] Aptuveni 40% no ES patērētās dabasgāzes tai piegādā Krievija, kas absolūtos skaitļos ir 130 miljardi m3 gadā.
Ja gāzi nevar iegūt pašu mājās, to var iegādāties no tiem, kam tā ir un kas gāzi iegūst ar zemākām izmaksām. Iegādāto lēto gāzi var patērēt vietējā tirgū, bet lielākas izmaksas prasošo savējo mūžīgā sasaluma zonā iegūto dārgo gāzi var eksportēt, lai iegūtu ap 80% budžeta ienākumu. Ja sūkņi vairs neko no zemes ārā izspiest nespēj, var eksportēt arī par lētāku naudu nopirkto gāzi. Šāds virspusējs skaidrojums, kas raksturo Krievijas un Vidusāzijas valstu sadarbību enerģētikā, izskaidro Krievijas aktīvos centienus pēdējo desmit gadu laikā cītīgi aprūpēt tās Vidusāzijas valstis, kuras iegūst dabasgāzi. Ļoti ticams ir pieņēmums, ka brīžos, kad Krievija ir apturējusi dabasgāzes piegādi adresātiem ES, tai vienkārši nav bijis pat Vidusāzijas lētās gāzes, ko sūtīt tālāk.
Krievijas iekšējais tirgus neļauj dramatiski celt dabasgāzes cenas, jo patērētāji Krievijā, it īpaši mājsaimniecības, vienkārši sāktu revolūciju, ja iedzīvotājiem prasītu maksāt tirgus cenu, kāda tā ir ES. Ir taču atšķirība, vai par 1000 m3 maksāt 450 ASV dolārus, kā to dara Eiropa, vai tikai ap 130 USD, kā maksā vietējie patērētāji Krievijā. Vidusāzijas gāze Krievijai ir nepieciešama pārdošanai iekšējā tirgū, jo ziemeļu atradnēs iegūstamā dabasgāze ir pietiekami dārga, lai to būtu iespējams pārdot izdevīgi, tikai to eksportējot. Šo tēzi apliecina arī Krievijas ciešā apņemšanās Štokmana atradnē Barenca jūrā iegūto gāzi, ja līdz tam vispār pārskatāmā nākotnē Krievijas gāzes industrija nonāks, pa tiešo sūknēt uz Vāciju pa Baltijas jūrā izbūvējamo Nord Stream jeb Ziemeļeiropas gāzes vadu. Atcerēsimies arī, ka Krievija ir ne tikai lielākā dabasgāzes ieguvēja pasaulē, bet arī otrā lielākā patērētāja, augoša pieprasījuma apstākļos izlietojot ap 69% no iegūtās gāzes.[4] Jau ir bijušas situācijas, kad piemēram, Maskavas energoapgādes uzņēmumam Mosenergo bijis jāpārtrauc gāzes padeve rūpniecības uzņēmumiem, lai segtu mājsaimniecību vajadzības apkurei un ikdienas patēriņam.[5] Pieprasījuma pieaugumu vietējā tirgū segs no Turkmenistānā iepirktās gāzes.[6]
Straume kā atslēgvārds
Pārsteidzoši un paradoksāli, ka divu galveno infrastruktūras megaprojektu popularizēšanai koncerns Gazprom ir izvēlējies izmantot jēdzienu “straume”. Interesanti, ka abu projektu mērķis ir apiet Krievijas dumpīgās kaimiņvalstis un piegādāt Eiropai gāzi ar sev tīkamu un izteikti draudzīgu partneru palīdzību. Vācija nodrošina partnerību “ziemeļu straumes” jeb Nord Stream veidošanā, un Itālija palīdz kalt “dienvidu straumes” jeb South Stream veidolu. Nord Stream izmaksas tiek lēstas uz aptuveni 6 miljardiem eiro, bet pesimisti un pat paši projekta atbalstītāji uzskata, ka izmaksas var sasniegt pat 12 miljardus eiro.[7] Pēc ekspertu aplēsēm un, ņemot vērā, ka South Stream būtu jāizbūvē ievērojami dziļākos ūdeņos, tā sākotnējās izmaksas tiek lēstas kā vismaz divreiz augstākas, bet ne mazāk kā ap 15 miljardiem eiro.[8] Krievija pauž, ka South Stream spētu transportēt 30 miljardus m3 dabasgāzes gadā. Ideja un attaisnojums šiem diviem dārgajiem projektiem ir samērā vienkāršs — izbūvējot šos divus cauruļvadus — vienu Baltijas jūrā un otru Melnajā jūrā — gāzi Eiropas valstīm no Krievijas varēs piegādāt, apejot tādas tranzītvalstis kā Ukraina un Baltkrievija, ko Krievija nekautrējas minēt kā galveno šķērsli nepārtrauktai gāzes piegādei Eiropas valstīm un galveno vainīgo ar gāzes piegādes samazinājumu vai pārtraukumiem saistītajām problēmām.
Paradoksāli, bet Enerģētikas hartas nolīguma energoresursu tranzīta nosacījumi Krievijai dotu lielisku iespēju vērsties starptautiskajā arbitrāžā pret valstīm, kas, pēc Krievijas domām, traucē tranzītu. Fakts, ka notiek apelēšana pie divpusējiem līgumiem un izvairīšanās atzīt būtiskāko starptautisko tiesību instrumentu gāzes straumējuma nodrošināšanai līdz pasūtītājam, izskatās nelāgi un liek jautāt — vai tikai plānotajām straumēm nav cita jēga un būtība, nekā tiek pausts publiski? Visvienkāršākā loģika saka, ka gadījumā, ja Krievijas gāze minētās Krievijas kaimiņvalstis un vienlaikus gāzes tranzīta valstis apies, tad tās kļūs vieglāk ietekmējamas gan ekonomiski, gan līdz ar to — arī politiski. Svaigākā gāzes konflikta ietekmē Ukrainas ķīmiskā rūpniecība gāzes patēriņu samazināja par 15 miljoniem kubikmetru dienā. Paveroties mazliet plašākā ģeopolitiskajā bildē, Krieviju var saprast — tā arvien drošāk zaudē savu politisko un ekonomisko ietekmi bijušajā PSRS un līdz ar to arī buferzonu starp Rietumeiropu un savām interesēm. Ukrainas iespējamā pievienošanās NATO valstu saimei no Krievijas skatupunkta vērtējama kā apdraudējuma palielināšanās, konkurējošam militārajam blokam atrodoties pie parādes durvju sliekšņa. Šādu izredžu iespaidā ir derīgi pamaitāt Ukrainas tēlu ES acīs — varbūt pārdomās un atstās Ukrainu Krievijas ģeopolitiskās ietekmes sfērā. Un tas ir vēl viens izaicinājums ES kopējai ārējai un drošības politikai, kuras pastāvēšanu un efektivitāti Krievija nekautrējoties regulāri pārbauda ar to pašu enerģētikas jautājumu palīdzību.[9] Augstāk minētais faktors numur 5 jeb Krievijas kā manipulētājas valsts tēls starptautiskajās attiecībās diemžēl nav izdomājums.
Līdz šim ES attiecībās ar Krieviju bija demonstrējusi apbrīnojamu sašķeltību, un te ir jāuzteic Krievijas taktika — darboties izteikti divpusēji, neveidot daudzpusējas attiecības un kolektīvus līgumus ignorēt kā sugu, lai pēc tam nebūtu jāpilda neērtas saistības. Īstenojot šādu taktiku, Krievija ir visai veiksmīgi manipulējusi ar atsevišķu dalībvalstu viedokli un panākusi, ka jau vismaz divus gadus nenotiek nekāda virzība tādos divos ES svarīgos jautājumos kā Partnerattiecību un sadarbības līgums un Enerģētikas hartas nolīgums, kura ratificēšana Krievijā atdzīvinātu tirgu, ārvalstu investīcijas tajā pašā gāzes ieguves un pārvades infrastruktūrā un kalpotu par garantiju, ka dabasgāze kalpo elektrības un siltuma iegūšanai, nevis tiek izmantota kā ērts instruments savu mērķu panākšanai citās jomās.
Interesanti, ka Latvija lielajā debatē stāv it kā nomaļus — it kā notiekošais uz Latviju nekādi neattiektos. Pat visērtākajā situācijā, ko nodrošina padomju laikā sagatavotā kaimiņu atkarība no Inčukalna pazemes gāzes krātuves, der domāt par nākotni un sekot līdzi tendencēm lielajos reģionālajos tirgos. Protams, sašķidrinātās dabasgāzes ideju Latvijā var viegli pagrūst zem vilciena, cītīgi atgādinot, ka Latvijā stabili savu biznesu īstenojošs uzņēmums uzņemas dot savu artavu gāzes piegādes dažādošanā un ir gatavs būvēt sašķidrinātās dabasgāzes (LNG)[10] saņemšanu nodrošinošu infrastruktūru. Pat kaislīgu brīvā tirgus aizstāvju pirmā dabiskā reakcija būtu — nē, nē, kāds trakums, nevajag mums to LNG termināli! Patiesībā termināli agrāk vai vēlāk vajadzēs, tikai tam ir jēga, ja to darbina kāds alternatīvs dabasgāzes piegādātājs. Un Baltijas 100% atkarības no viena dabasgāzes piegādātāja kontekstā Latvijai tās novietojuma dēļ joprojām ir un būs loma energoresursu piegādei Baltijas reģionam, turklāt neatkarīgi no Inčukalna.
Gāze kā radošs izaicinājums
Vēl kāds svarīgs secinājums, pie kā gadumijā nonāca ES valstis — gāzes kariem būtu mazāk sāpīgas sekas, ja gāzes vadi savienotu ES valstis attīstītākā, savstarpēji vairāk savienotā gāzesvadu tīklā ar nosacījumu, ka vietējos tirgos nepastāvētu izteiktas monopolsituācijas. Gāzes izaicinājums Eiropai ir balstīts vienotos spēles noteikumos un attīstītā infrastruktūrā. Ne velti Eiropas Komisija aktīvi strādā, lai ne tik liberalizētu elektroenerģijas tirgu un stiprinātu elektrības pārvades infrastruktūru, bet tieši to pašu efektu panāktu arī attiecībā uz dabasgāzi.
Gāzes nemieri un diplomātu spietošana starp Briseli, Kijevu un Maskavu liek atcerēties un domāt. Reti kurš Krievijas un Ukrainas attiecību kontekstā atminas, ka ne tik sen — 1990.gadā — ES no Krievijas saņēma 75% no visas dabasgāzes. Tikai pēdējo 15 gadu laikā Krievijas importa daļa ir kritusies, un lielākais dabasgāzes importa pieaugums ES ir sasniegts, sadarbojoties ar Norvēģiju, Alžīriju, Nigēriju un Tuvo Austrumu valstīm. No tām, piemēram, Lielbritānijā ļoti populāra ir Katara, no kuras briti importē lielāko daļu sašķidrinātās dabasgāzes. Vērts atzīmēt, ka dabasgāzes piegādes diversifikācijas plānu ietekmē LNG importa apjoms audzis no 15 procentiem 2000. gadā līdz vairāk nekā 20 procentiem 2006.gadā.[11]
Pēdējos aptuveni 40 gados gāzes patēriņš ir audzis ievērojami ātrāk nekā primāro energoresursu patēriņš. Patlaban ES kopējā enerģijas patēriņā dabasgāze veido aptuveni 25%, salīdzinot ar tikai 5% septiņdesmito gadu sākumā. Kopš šī laika patēriņa pieaugums kompensēts galvenokārt ar importa palīdzību. 2007.gadā ES importēja ap 300 miljardiem kubikmetru dabasgāzes. Atliek vien paskatīties uz šiem skaitļiem, lai ar neapbruņotu aci saprastu, ka 40% importa no viena piegādātāja ar svārstīgu reputāciju ir labāka situācija, nekā 75%. Pat tikai ar aptuveni 8,5% daļu ES kopējā enerģijas patēriņā ES lielākais piegādātājs Eiropā spēja ietekmēt ekonomiku un izraisīt nopietnas sekas, traucējot darbu pirmkārt jau ķīmiskās rūpniecības uzņēmumiem, kas ir lielākie dabasgāzes patērētāji, kā arī radot sarežģījumus elektroenerģijas un siltuma ražošanā. Nepatīkami apzināties, kādas sekas būtu, ja atkarība būtu, piemēram, 20%.
Krievijas un Ukrainas gāzes teātris ir tikai kārtējais simptoms ES un Krievijas ne pārāk sakārtotajās enerģētikas attiecībās un attiecībās vispār. Pusdzīvs Partnerattiecību un sadarbības līgums, atteikšanās atzīt Enerģētikas hartas nolīgumu, par tā ratificēšanu nemaz nerunājot, atgādinājumi par nedraudzēšanos, ja ES neatbalstīs Krievijas bilaterālos enerģētikas infrastruktūras projektus ar atsevišķām dalībvalstīm, piemēram, Vāciju un Itāliju. Tagad jāsaka paldies gluži svaigajā konfliktā iesaistītajām pusēm, jo domāt par gāzi vairs nav iespējams sausi statistiskā veidā. Atkarības mazināšanai no viena piegādātāja ir jāturpinās. Tajās valstīs, kurās nav, kam turpināties, ir jākaļ piegādes diversifikācijas plāni un jāveido stratēģijas, nevis jāsildās solījumu saulītē līdz nākamajam mājienam par cenu celšanu vai kādai citai darbībai, kas atbilst klasiskajai varas definīcijai politikas zinātnē — vara ir vienas puses spēja jebkādiem līdzekļiem panākt, ka otra puse dara to, ko pirmā puse vēlas. Energoresursi ir varens instruments, ko šādā ziņā ir grēks neizmantot. Iespējams, izklausās ciniski, taču faktors numur 10 jeb gāze kā domāšanu rosinošs medicīnisks preparāts atkal ir topā.
Pretēji Nāves salas epizodei ar hlora gāzi, paradoksāli, bet 2009.gada sākumā ES, pārfrāzējot modernās popkultūras ikonas Zvaigžņu karu klasisko vēstījumu, atliek vien novēlēt — lai gāze ir ar tevi!
______________________
[1] Nāves sala, ap 2 km2 liels lēzens paaugstinājums Daugavas kreisajā krastā, Daugmales pagastā, 4 km rietumos no Ikšķiles dzelzceļa stacijas. No rietumiem, ziemeļiem un austrumiem šo salu ieslēdz Daugava, no dienvidiem maza Daugavas pieteka. Krievu armijai 1915.gada rudenī, atkāpjoties no Kurzemes un Zemgales, dažas karaspēka daļas palika Daugavas kreisajā krastā un ierakās minētās pietekas līnijā. 1916. gada 23. septembrī vācu armija pret salas aizstāvjiem izmantoja nāvējošo hlora gāzi. Traģiski, bet atpūtā devušies karavīri aizmirsa saviem biedriem atdot gāzmaskas, par ko pēdējie samaksāja ar savām dzīvībām. Lielo zaudējumu dēļ strēlnieki šo placdarmu nosauca par Nāves salu. /Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1770.-1771.lpp./
[2] “Gazprom’s expansion hopes in doubt”, Financial Times, 2008.gada 17.oktobis, http://virtualcollector.blogspot.com/2008/10/gazproms-expansion-hopes-in-doubt.html.
[3] International Energy Agency (IEA), “Optimising Russian Natural Gas: Reform and Climate Policy”, Paris: OECD/IEA, 2006, 47.lpp.
[4] The World Factbook 2007 https://www.cia.gov/cia/publications/factbook/index.html.
[5] “Russia may face gas supply crisis in 2 years – Gref”, 6 September 2006. http://en.rian.ru/russia/20060906/53580644.html; Skatīt arī Krievijas bijušā enerģētikas ministra Vladimira Milova teikto Starptautiskā Kārnegī centra seminārā “How sustainable is Russia’s future as an energy superpower?” 2006.gada 16.martā http://www.carnegieendowment.org/events/index.cfm?fa=eventDetail&id=860.
[6] Monaghan, Andrew, “Russia and the Security of Europe’s Energy Supplies: Security in Diversity?”, Defence Academy of the United Kingdom, 2007.gada janvāris, http://se2.isn.ch/serviceengine/…
[7] Riley, Alan, “Nordstream: An Economic and Market Analysis of the North European Pipeline Project”, ziņojums Eiropas parlamentam par Nord Stream projekta izmaksām, 2008, http://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2004_2009/…
[8] Ertan, Fikret, “Costly South Stream: a chance for Nabucco”, atsaucoties uz Itālijas amatpersonām, 2008.gada 3.augusts, http://www.todayszaman.com/tz-web/yazarDetay.do?haberno=149210, kā arī “South Stream Gas Project Price Jumps” http://www.rzd-partner.com/press/2008/07/31/328455.html.
[9] Larsson, Robert, “Nord Stream, Sweden and Baltic Sea Security”, Swedish Defence Research Agency, 2007, http://www2.foi.se/rapp/foir2251.pdf.
[10] liquified natural gas — LNG
[11] “BP Statistical Review of World Energy 2007” http://www.agric.wa.gov.au/pls/portal30/docs/… un “World Energy Outlook 2007”.