Raksts

Labu vai neko


Datums:
05. maijs, 2009


Autori

Eldars Mamedovs


Foto: Almoko

Viena lieta ir skrupulozi respektēt musulmaņu individuālās tiesības, bet pavisam cita — aizliegt viņu ticības kritiku vai pat izsmiešanu.

Pagājušajā nedēļā Ženēvā ANO starptautiskā konference pret rasismu, ksenofobiju un neiecietību pieņēma gala dokumentu, kurā izsaka nožēlu par personu negatīvu stereotipizāciju uz viņu reliģijas un ticības pamata. Šāds formulējums tika pieņemts par spīti ANO ziņotāja senegālieša Dudu Djena (Doudou Diene) un musulmaņu valstu pārstāvju prasībām iekļaut aicinājumus aizliegt «reliģiju zākāšanu».

Fakts, ka Eiropas Savienības (ES), Subsahāras Āfrikas un Latīņamerikas valstis panāca, ka «reliģiju zākāšana» netika pieminēta, ir visnotaļ apsveicams. Tomēr tikai pirms dažām nedēļām ANO Cilvēktiesību padome pieņēma nožēlojamu rezolūciju, kas aicina valstis pieņemt likumus pret «reliģiju zākāšanu». Ja arī šī rezolūcija nav saistoša, cīņa pret «reliģijas zākāšanu» ir slikta un bīstama ideja.

Starptautiskais politisko un civilo tiesību pakts[1] (ICCPR) deklarē, ka «jebkuram ir tiesības uz savu viedokli un izteiksmes brīvības tiesības, kas iekļauj sevī brīvību meklēt, saņemt un izplatīt visa veida informāciju un idejas». ICCPR arī nodrošina reliģijas un ticību brīvību. Tiesības nepiekrist un izpaust nepiekrišanu caur miermīlīgiem līdzekļiem ir domāšanas brīvības fundamentāls aspekts. Starptautiskajās tiesībās nav normu, kas paredz reliģisko ideju aizsardzību. Reliģiju zākāšana ir koncepts, kas ir pretrunā ar starptautiskās cilvēktiesību sistēmas pamatiem, kas balstīta individuālo tiesību jēdzienā.

Likumi pret zākāšanu ir paredzēti individuālu personu aizsargāšanai pret meliem un neslavas celšanu. Turpretim pasākumi pret reliģiju «zākāšanu» aizsargā nevis personas, bet idejas un ticības. Lai šos pasākumus piemērotu, valstij vai reliģiskajām autoritātēm jāizlemj, kuras idejas ir tās «pareizās» un aizsardzības «cienīgas». Tātad šādu likumu ieviešana paver plašas iespējas valsts patvaļai, vairākuma uzskatu uzspiešanai un disidentu represijām.

Aizsargājot demokrātiju

Reliģijas aizsargāšana ar likuma varu ne tikai paver vārtus despotismam, bet arī izraisa postošas sekas sabiedrības attīstībai. Vai visas reliģiskās idejas ir vienlīdzīgi respektējamas un atbalstāmas? Vai cilvēces progress bieži nav saistīts ar dažādu politisko, ekonomisko un, jā, arī reliģisko ideju diskreditāciju? Vēsturei ir zināmi spīdoši piemēri, kad tieši cīņa pret regresīvām idejām un aizspriedumiem īpaši sieviešu tiesību, ģimenes un seksualitātes jomās ļāva panākt brīvāku, veselīgāku un laimīgāku dzīvi lielam cilvēku skaitam. Tātad Apvienotajām Nācijām būtu jārūpējas par ticīgo un neticīgo tiesību un pienākumu vienlīdzību, izteiksmes un ticību brīvību, nevis jāuzskata par savu pienākumu aizsargāt reliģijas no cieņas trūkuma izpausmēm, kā arī pret ietekmes, statusa vai prestiža zaudēšanu sabiedrībā.

Tie, kas atbalsta zākāšanas aizliegumu, īpaši bieži vērš uzmanību uz islamofobijas fenomenu, tas ir, uz diskrimināciju, aizspriedumiem un naidu, kuriem Rietumos tiekot pakļauti musulmaņi gan individuālā līmenī, gan kolektīvi. Pirmo reizi „zākāšanas aizlieguma” rezolūciju izvirzīja Pakistāna 1999.gadā toreizējā ANO Cilvēktiesību komisijā. Kopš tā laika dažādas musulmaņu valstis regulāri izvirza rezolūciju projektus, kas «aizsargā» visas reliģijas, bet īpaši uzsver islāmu. Arī pēdējā rezolūcija, ko ANO cilvēktiesību padome pieņēma pirms dažām nedēļām, nav izņēmums.

Vērst uzmanību uz islamofobiju ir attaisnojami un nepieciešami. Situācijā, kas izveidojās pēc 2001.gada 11.septembra, ievērojama Rietumu sabiedrības daļa pret musulmaņiem izturas ar vispārinājumiem, aizdomām un bailēm, uztverot viņus kā viendabīgu, pret demokrātiju un cilvēktiesībām naidīgi noskaņotu bloku un ignorējot daudzveidību, kas pastāv musulmaņu vidū. Galēji labējo demagogu naidīguma un aizspriedumu kultivēšana pret musulmaņiem ir apkarojama ar demokrātijas un tiesiskās valsts instrumentu palīdzību.

Par brīvu kritiku

Taču viena lieta ir skrupuloza musulmaņu individuālo tiesību respektēšana, ieskaitot tiesības celt mošejas un iespējas praktizēt savu ticību, bet pavisam cita — aizliegt viņu ticības kritiku vai pat izsmiešanu. Musulmaņiem tieši tāpat ir jābūt tiesībām kritizēt un izsmiet kristietību un, protams, arī islāmu, kā katoļiem ir jābūt tiesībām pasmieties par Muhamedu vai Vatikānu, bet ateistiem — par visām reliģijām, to praviešiem, rituāliem, aizliegumiem u.t.t. No šī viedokļa raugoties, dažu musulmaņu valstu un rietumu musulmaņu aktīvistu spiediens par labu karikatūru, satīras, teātra lugu, filmu, literāro darbu, kas «aizvaino svētās jūtas», aizliegumam ir neakceptējams atentāts pret vārdu un domu brīvību. Nevis islāms ir jāaizsargā ar „pretzākāšanas” likumu palīdzību, bet gan ir jāaizsargā indivīdi, kas ar šo likumu palīdzību tiek vajāti. Piemēram, afgāņu students Parvizs Kambakšs, kam piesprieda nāves sodu par to, ka viņš izplatīja informāciju par sieviešu tiesībām Korānā. Tāpat jāaizsargā bangladešiete Taslima Nasrina, kura nāves draudu dēļ bija spiesta atstāt savu valsti, vai arī tie drosmīgie irāņu disidenti, kas cīnās pret represīvo teokrātiju.

Šajā sakarā ir ārkārtīgi bīstami, ja ANO ziņotājs Dudu Djens uzskata, ka reliģiju zākāšana „sniedz intelektuālu attaisnojumu un leģitimizāciju visa veida diskriminācijai un pat institucionalizētai un fiziskai vardarbībai”.[2] Citiem vārdiem, aizliegsim «reliģiju zākāšanu», lai novērstu diskrimināciju un vardarbību. Djens atklāti aicina ieviest cenzūru. Reliģijas zākāšanas definīcijā ietilpst arī «agresīvais sekulārisms», kas veicinot «neiecietīgu attieksmi» pret reliģiskiem simboliem un «ticīgo cilvēku līdzdalību sabiedriskajā dzīvē atbilstoši viņu ētiskajām un garīgajām nostādnēm īpaši tādos jautājumos kā ģimene, laulība un zinātniskais progress». Vai ANO eksperts neapzinās, ka nepastāv viena vienīga reliģiskā ētika un ka dažas reliģiski iedvesmotās «ētiskās nostādnes» nav akceptējamas no universālās Cilvēktiesību deklarācijas un konvenciju par sieviešu un bērnu tiesībām viedokļa? Sekulārā un demokrātiskā iekārtā arī šādu uzskatu piekritējiem ir tiesības paust savu viedokli, ko viņi arī visai aktīvi dara. Der atcerēties kaut vai katoļu mobilizāciju Spānijā pret viendzimuma laulībām un abortu liberalizāciju. Viņiem gan nav nekādu tiesību, aizbildinoties ar „cieņu pret reliģiju” savus uzskatus uzspiest visai sabiedrībai.

ANO vēlme novērst personu diskrimināciju uz reliģijas un ticību pamata ir apsveicama. Taču atbalstot «reliģiju zākāšanas» aizliegšanu, var tikt panākts kaut kas tikpat neakceptējams, proti, reliģisko ideju atbalsts un kultivēšana valsts un likumu līmenī. Tas nozīmētu drastisku atkāpšanos no apgaismības ideāliem un drošu soli atpakaļ uz viduslaikiem.

___________________________

[1] International Covenant on Civil and Political Rights – ICCPR

[2] http://daccessdds.un.org/doc/UNDOC/GEN/G07/137/32/PDF/G0713732.pdf?OpenElement, 13.lpp.

* Rakstā paustas autora personīgās domas, ne Sociālistu grupas viedoklis.


Durban Review Conference

International Covenant on Civil and Political Rights

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!