Foto: Carlos Weick
Intervija ar rakstnieci Marinu Kosteņecku.Ne jau krievu valoda mūs apdraud. Apdraud fakts, ka etniskie valodas nesēji pamet Latviju. Ja latvieši paši brauc prom, viņi nav izturējuši pārbaudi ar neatkarību.
Starp 4. un 9. maiju ir vien četras dienas kalendārā, taču distance, kas šos datumus šķir, mērot to ar etnisko attiecību olekti, Latvijā ir milzīga. Rakstniece Marina Kosteņecka uzskata, ka politiķi šo distanci mazināt nespēj, taču cerības vieš tautas diplomātija.
Kopš neatkarības deklarēšanas pagājuši 22 gadi. Ko, jūsuprāt, nelatviešiem Latvijā nozīmē 4. maijs?
Šis datums krievu vidū ir ļoti neviennozīmīgi vērtēts. Ir skaidrs, ka to nekad pozitīvi neuzlūkos tie, kas savulaik bija pret Latvijas neatkarību. Bet ir arī citi — tie, kas atmodas laikā aktīvi iestājās pret padomju totalitāro režīmu, taču tas vēl nenozīmēja, ka viņi pilnīgi apzināti cīnījās par neatkarīgu Latvijas valsti. Nu, un bija arī tādi, kuri tik tiešām ar sirdi un dvēseli atbalstīja neatkarību un tagad jūtas nodoti, atgrūsti no iespējas kopā ar latviešiem veidot šo valsti. Domāju, ka lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo 4. maiju uztver kā vēsturisku kļūdu. Un tādai uztverei ir savs pamatojums. Pēc neatkarības atgūšanas sabiedrība tika strikti sadalīta pilsoņos un nepilsoņos. Pie tam sanāca tā, ka pilsonība juridiski pienācās daudziem a priori nelojāliem Latvijas cilvēkiem, piemēram, [Tatjanai] Ždanokai, [Alfrēdam] Rubikam, citiem Interfrontes līderiem, bet nepienācās tiem, kas tiešām cīnījās pret padomju varu ne tikai barikāžu dienās, bet aktīvi iesaistījās disidentu rindās vēl pirms atmodas.
Marina Kosteņecka
Foto – Saeima, flickr.com
Neaizmirsīsim, ka disidentu kustība darbojās visā PSRS teritorijā, un de facto neatkarību Latvija atguva tikai 1991. gada augustā pēc puča izgāšanas Krievijā. Un nu pēkšņi tie Latvijas krievi izrādījās atjaunotajai valstij lieki! Protams, aizvainojums bija liels. Liela daļa no tiem cilvēkiem, kuri pārvalda valodas — gan svešvalodas, gan latviešu valodu — brauca prom. Viņi atrada sev darbu un mājas daudzās pasaules valstīs. Tie bija labākie un izglītotākie Latvijas krievi. Nenoliedzami kāda daļa no bijušās padomju nomenklatūras, baidoties no iespējamām represijām, brīvprātīgi aizbrauca uz Krieviju. Nu, bet visi pārējie, kas palika šeit nepilsoņu statusā, protams, saliedējās etniskā kopienā — izveidoja savu presi, savu biznesa nišu, savas politiskās partijas. Rezultātā tika zaudēta iespēja izveidot politisko nāciju, kur nelojālie iedzīvotāji paliktu mazākumā.
TAUTAS DIPLOMĀTIJA PĀRĀKA PAR MANIFESTU
Pēdējos gados Latvijas krievu, sevišķi jauniešu, vidū vērojama sarkanbaltsarkanā simbola akceptēšana — tas bija pamanāms 18. novembra publiskajos pasākumos arī pērn. Vai viņiem šis simbols ir tas pats, kas latviešiem, vai tomēr kas cits?
Tas ir kas cits. Latvijas krievi ir kļuvuši par atsevišķu, īpašu etnisko vienību, kas vairs nejūtas piederīgi ne PSRS, ne Krievijai, ne īsti arī Latvijai. Viņi nenoliedz savu krievisko izcelsmi un nekad nebūs ar mieru saukt visus šeit pēc Otrā pasaules kara iebraukušos tautiešus par okupantiem, bet vienlaikus viņi uztver Latviju kā savu vienīgo dzimteni. Viņiem, ja vēlamies saliedētu sabiedrību, jāļauj saglabāt lepnumu par savu etnisko dzimteni, savu kultūru un vēsturi, kurā, tāpat kā jebkuras citas tautas vēsturē, ir gan savas tumšās, gan arī gaišās lappuses. Šie jaunieši ir jauna ģenerācija, kura rāda, ka ar sirdi un dvēseli grib būt Latvijas patrioti, Latvijas pilsoņi un šai valstij piederīgie. Ja arī šo paaudzi latvieši atgrūdīs kā svešiniekus, tas nenāks par labu ne Latvijai, ne latviešiem. Šie jaunieši zina latviešu valodu, taču bieži vien nelieto to, jo protestē pret vispārējo attieksmi.
Pēc tā dēvētā valodu referenduma Saeimas pilsonības likuma izpildes komisija tika pārveidota par Sabiedrības saliedētības komisiju. Kā jūs vērtējat šīs institūcijas izredzes etniskās saliedētības jomā? Kas tai būtu jādara?
Neviena politiska komisija nespēs neko saliedēt, ja cilvēki jutīsies emocionāli pazemoti. Vispirms tai otrai pusei parādiet, ka tā šeit tiek cienīta vismaz savu reliģisko uzskatu jomā. Un tieši pēc referenduma bija tas īstais brīdis, kad latvieši kā savas zemes saimnieki varēja spert pirmo soli sabiedrības saliedēšanas ceļā. Taču nē! Kārtējā balsošanā Saeimā, „pateicoties” šoreiz konkrēti Zatlera partijas balsojumam (pietrūka tikai 3 balsu!), nebija iespējams panākt vienošanos pat par pareizticīgo Ziemassvētkiem — vienu brīvu, valsts akceptētu svētku dienu, kas ņemtu vērā krievu kopienas reliģiskās jūtas. Ar to tika palaista garām pēdējā iespēja sākt pēc referenduma cilvēcīgu dialogu ar krievu kopienu. Tas nebija ne politisks, ne vēsturisko uzskatu jautājums. Pareizticīgo Ziemassvētku viena svinama diena neapdraudētu Latvijas neatkarību un nesagrautu ekonomiku. Bet liela daļa Latvijas krievu tādu cēlu žestu no valsts puses būtu pienācīgi novērtējusi.
Vai tiešām pēdējā iespēja?
Jā, tuvākajā laikā tādu neredzu. Bija Labas gribas manifests, kuru, lielā mērā paļaujoties uz mācītāja Jura Rubeņa autoritāti, parakstīju arī es. Tagad skatos — manifests bija, bet labās gribas tomēr nebija.
Kas tādā gadījumā vispār atliek?
Atliek gaidīt, ka paši cilvēki bez politiskās elites iejaukšanās sāks tuvināties. Un, iespējams, tas jau notiek. Maija sākumā, kad ar draudzeni apbraukājām Vidzemi, ceļmalas krodziņā kāda krieviski runājoša jaunu cilvēku kompānija, ejot ārā, pienāca pie mūsu galda un skaidrā latviešu valodā smaidot pateica: „Labu jums apetīti!” Pārsteigumā gandrīz nokritu no krēsla. Taču jau tūlīt krodziņā ienāca cita, vecāka gadagājuma krieviski runājoša kompānija, kura atkal — tīrā latviešu valodā pateica to pašu: „Labu apetīti!” Tad es sapratu, ka tā varbūt nav nejaušība, bet nu jau pozitīva tendence — izrādīt savu cieņu pamatnācijai vismaz sadzīviskā līmenī, jo arī krieviem ir apnicis tas naids. Tā ir tautas diplomātija, kas, izrādās, ir daudz augstāka un patiesāka par Labas gribas manifestu.
PILSONĪBAS REFERENDUMS IR NOKAVĒTS
Patlaban tiek vākti paraksti referendumam par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Kādu rezultātu varam paredzēt?
Pat ja pieļaujam tik absurdu iespējamību, ka referendums notiktu, pilsonības piešķiršanas ideja tajā nekad neuzvarēs. Pirmkārt, pret būs vismaz tikpat daudz latviešu, cik bija pret valodas referenduma ideju, un, otrkārt, daudzi no krievvalodīgajiem, kuri pilsonību ieguvuši naturalizācijas ceļā, nepieļaus, ka citiem tas tiek par brīvu. Parakstu vākšana, kas patlaban notiek, nav nekas cits kā provokācija un latviešu kaitināšana.
Vai varam sacīt, ka valodas referendums pretēji jūsu savulaik izteiktajām prognozēm ir beidzies bez jūtama etniskā naida uzkurināšanas?
Diemžēl nē. Šis referendums saliedēja. Taču nevis Latvijas tautu, bet atsevišķi latviešus un atsevišķi krievvalodīgos. Un par krievvalodīgajiem vēlos uzsvērt — viņi gāja balsot nevis tik daudz, vēloties otru valsts valodu, bet lai parādītu savu attieksmi. Starp citu, ja pilsonības referendums būtu pirms valodu referenduma, iespējams, tas būtu izdevies, jo latvieši nebija tik ļoti nokaitināti kā pirms nobalsošanas par valsts valodu. Jāatzīmē — arvien vairāk krievvalodīgo saprot, ka zināt valsts valodu, lai iegūtu pilsonību, nav absurda prasība. Interesanti, ka tiem Latvijas krieviem, kas tagad vēlas iegūt Krievijas pilsonību, ir jānokārto daudz sarežģītāki pārbaudījumi nekā, lai naturalizētos Latvijas pilsonībā.
Valsts prezidents Andris Bērziņš nupat aicināja visus kritušos pieminēt 8. maijā Brāļu kapos. Cik reāls ir šis priekšlikums?
Tas nav reāls. Atbildēšu ar spārnoto [kādreizējā Krievijas premjerministra] Viktora Černomirdina teicienu: Gribējām, kā labāk, sanāca, kā vienmēr. Principā sanāk, ka prezidents aicina izlīgt mieru starp latviešiem — tiem, kas karoja Sarkanās armijas pusē, un tiem, kas — leģionā. Vieni 8. maijā iet uz Brāļu kapiem, bet otri — uz Lestenes kapiem. Taču ir vēl trešie, kas 9. maijā iet pie Uzvaras pieminekļa. Un nevis tāpēc, ka pēc pārliecības bija okupanti vai komunisti, bet tāpēc, ka kara laikā tika iesaukti Sarkanajā armijā nebūt ne Latvijas, bet Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas teritorijā, un gāja karā aizstāvēt savu dzimteni — Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un tā tālāk… Nebūt ne visi no tiem cilvēkiem, kas 9. maijā nāks ar ziediem pie pieminekļa Pārdaugavā, piedalījās Latvijas okupācijā. Daudzi jaunieši šodien nāk izrādīt cieņu saviem senčiem, kas krituši kara laukā arī ārpus Latvijas teritorijas.
STARP 8. UN 9. MAIJU
Kāds ir prezidenta Bērziņa kā personības potenciāls būt sabiedrību saliedējošai personai?
Nav šis potenciāls liels. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš pārstāv iepriekšējās sistēmas nomenklatūru. Viņš tomēr cenšas spēlēt vairāk uz latviešu nacionālajām jūtām. Taču, ņemot vērā gan savu komunistiskās partijas biedra pagātni, gan vēlāk iegūto bagātību, viņam, lai kļūtu par autoritāti kaut savas tautas acīs, kā saka, ir jābūt lielākam katolim par Romas pāvestu. Turklāt, kā jau teicu, izsakot priekšlikumu par 8. maija atzīmēšanu Brāļu kapos, viņš faktiski uzrunāja latviešus un sadalīja karavīru piemiņu trijās kategorijās, nevis panāca latviešu un krievu piemiņas tuvināšanos
Latvijas vēsture nepaver iespēju atrast vienotu datumu visu Otrā pasaules kara upuru pieminēšanai. Taču varbūt ir iespējams vismaz daļēji 9. maiju „atbrīvot” no līdz šim tam piemītošā sabiedrību konfrontējošā rakstura?
Kamēr latvietis neatzīs, ka arī Sarkanās armijas pusē karojošie varēja būt varoņi, nekas nemainīsies. Un nebūt tie visi ir tādi, kas, karam beidzoties, palika Latvijā. Daudzi no tiem, kas svētkus svin pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā, cīnījās pret fašistu iebrukumu savā dzimtenē Krievijā, bet Latvijā nokļuva jau pēc kara, kad tika spēlēta jau cita politiskā spēle. Šis karavīrs atzīmē uzvaru pār ienaidnieku, nebūt ne zaimodams Latvijas traģisko vēsturi. Esmu arī no vienkāršiem krievu cilvēkiem dzirdējusi: „Lieciet viņiem mieru, lai viņi iet un 16. martā piemin savus kritušos!” Tas būtībā ir tas pats žests, ko jau minēju saistībā ar notikumu ceļmalas krodziņā. Ļausim katram pieminēt savus kritušos. Ja kāds tiešām gribētu svinēt Latvijas okupāciju, viņš ietu to darīt pie pieminekļa Pārdaugavā 13. oktobrī[ 1 ]. Taču tādu ir vien niecīga saujiņa — vairāk par 50 cilvēkiem 13. oktobrī Rubikam nekad nav izdevies tur savākt. 9. maijā motivācija ir pavisam cita.
NEDEVA SASKAŅAI IESPĒJU IZGĀZTIES
Jūsu pieminētā tautas diplomātija ir visai trausla iniciatīva, taču Saeimā ir vismaz divi politiskie spēki, kuriem ietekmes saglabāšana ir tieši atkarīga no manipulācijām ar etniskajiem jautājumiem. Ko darīt?
Izeja bija beidzot paņemt Saskaņas centu koalīcijā. Ja Saskaņa, esot pie varas, būtu kādu nozari savedusi kārtībā, tas nāktu par labu visai sabiedrībai kopumā. Taču ja viņi izgāztos kā veca sēta, tad krievu vēlētājs par viņiem arī vairs nebalsotu. Tagad šī pēdējā iespēja jau ir palaista garām. Latvieši neiedeva krievu vēlētājam iespēju pat vilties Saskaņas centrā.
Es jau brīdināju — bija Šlesera reformu partija, ir Zatlera reformu partija un būs arī Lindermana reformu partija. Tiesa, nav sliktuma bez labuma. Sagaidāma šķelšanās — pie Lindermana aizies radikālākie Saskaņas politiķi un vēlētāji. Domājošais krievu vēlētājs jau ir sapratis, ka Lindermans un [Jevgēņijs] Osipovs neko vairāk par lozungiem nav spējīgi [izkliegt] un nekādus reālus risinājumus nedz krievu valodai, nedz valsts ekonomikas augšupejai nepiedāvā. Ko organizācija „Dzimtā valoda” piedāvā vēl bez valodas referenduma par nodokļu maksātāju naudu? Vai viņi kādam krievu rakstniekam ir palīdzējuši izdot grāmatu, sarīkojuši kādu literāro konkursu? Domāju, ka lindermanieši, ja vispār iekļūs Seimā, tad tur kopā ar Saskaņas centru ēdīs viens otru nost.
Pagaidām nepietiekami izmantots risinājums sabiedrības saliedēšanā ir krievvalodīgo iesaistīšana valsts sabiedriski politiskajos procesos caur nevalstiskajām organizācijām. Tādās akcijās kā Oligarhu kapusvētki bija jāiesaista arī krievu sabiedrība, sevišķi jaunieši, kuri labi runā latviski un faktiski ir lojāli Latvijai. Latvijā ir daudz kā krieviem, tā latviešiem aktuālu problēmu, kuru kopīga risināšana būtu ieguvums gan vieniem, gan otriem un visiem kopā. Šādi saliedētā sabiedrībā mazinātos arī atbalsts radikāliem kā viena, tā otra etniskā flanga politiskajiem spēkiem.
Kas turpmāk notiks ar Saskaņas centru?
Lindemanieši-osipovieši viņiem nosmels balsis. Saskaņai ir jāizvēlas — vai nu izveidot centrisku partiju starp latviešu un krievu vēlētājiem, vai arī viņus skaldīs un šķels arvien vairāk un vairāk. Starp citu, spēcīgas centriskas partijas izveidošanās, kas spētu piesaistīt gan latviešu, gan krievu vēlētājus, arī būtu trieciens etniski radikālajiem spēkiem un nostiprinātu sabiedrības saliedētību.
Taču, kamēr Latvijas iedzīvotāji balso pēc principa „Latvieti, nepadodies!” un Latvijā turpināsies etniskā šķelšanās, Eiropa smaidot nosmels mums smadzenes — valsti pamet daudzi tās spējīgākie cilvēki.
Cik reāli ir Latvijai atgūt tos krievus, kas valsti pametuši?
Kamēr Latvijā dzīves līmenis nebūs kā Eiropā, viņiem nav nekādas motivācijas atgriezties. Turklāt viņiem ir pārliecība, ka viņus te nevēlas.
PAŠI PŪTA, PAŠI DEGA
Esat teikusi, ka latvieši nav izturējuši pārbaudījumu ar neatkarību.
Jā, valsts 22 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir sašķelta divās daļās — latviešos un krievvalodīgajos. Taču ne tikai tas. Latvieši pieļāva savas zemes izlaupīšanu. Un tagad to nevar „norakstīt” uz krieviem vien. Paši latvieši bija tie, kas balsoja par tā dēvētajām oligarhu partijām. Paši latvieši atdevuši savus mežus un aramzemes nevis krieviem, bet uzpircējiem no Rietumiem. Vai latvieši vairs var sevi saukt par arāju tautu? Jo nav jau vairs, ko art, — zemes izpārdotas un tā aršana drīzāk notiek zemeņu plantācijās Īrijā, Zviedrijā, Norvēģijā.
Kur meklējami šīs problēmas cēloņi? Vai tādā gadījumā, ja 90. gados, kad Latvijā nostiprinājās tā dēvētie politekonomisko interešu grupējumi un radās oligarhu partijas, plašas krievvalodīgo pilsoņu kopas esamība varētu kaut ko mainīt?
Domāju, ka jā. Politiskajā spektrā izveidotos lielāka konkurence, vieni vairāk orientētos uz Rietumiem, otri — uz Austrumiem, uz Krieviju. Tiem oligarhiem, kurus tagad zinām, nebūtu tik plašu iespēju nostiprināt un izvērst savu varu.
Ir viedoklis, ka ar pilsonības nulles variantu Latvija patlaban nebūtu ne Eiropas Savienības, ne NATO dalībvalsts.
Domāju, būtu gan. Pirmkārt, vienīgais variants nebija nulles variants. Bija arī citi iespējamie scenāriji. Piemēram, pilsonību varēja piešķirt tikai tiem, kas, starp citu, riskējot ar represiju piedzīvošanu, savulaik reģistrējās Pilsoņu komitejā. Varēja arī, piemēram, noteikt termiņu, līdz kuram visi pretendenti, teiksim, izņemot PSRS militārpersonas un VDK[ 2 ] darbiniekus, var pieteikties Latvijas pilsonībai un tikt uzņemti tajā. Varēja kādām pretendentu kategorijām noteikt pakāpenisku uzņemšanu pilsonībā, apliecinot lojalitāti. Visi šie varianti, ņemot vērā tolaik pastāvošos riskus, nozīmētu, ka pilsonībā pieteiktos nebūt ne visi krievvalodīgie, bet tie, kas pieteiktos, noteikti nebūtu par Latvijas palikšanu Padomju Savienības vai Krievijas apkampienos. Tātad — pārsvarā neliktu šķēršļus dalībai ne Eiropas Savienībā, ne NATO.
Kā raugāties uz Latvijas tālāku integrāciju Eiropas Savienībā, ekonomiskās un kopumā arī militārās drošības vārdā ziedojot arvien lielāku daļu savas suverenitātes?
Tā ir ļoti dārga cena. Ieviešot eiro un iztirgojot savus mežus un aramzemi, mēs zaudējam suverenitāti. Jā, vēsture ir mācījusi, ka nevar tautai atņemt himnu un karogu. To mums atstās. It kā nevajag atņemt arī valodu. Eiropa, protams, nesaka, ka Latvijā vajag otru valsts valodu — krievu valodu. Taču tas ir tāds māneklis. Jo īstenībā ne jau krievu valoda mūs apdraud. Apdraud fakts, ka etniskie valodas nesēji pamet Latviju. Ja agrāk represēja un izsūtīja uz gulagu, tad tagad latvieši aizbrauc paši un vēl lielākā skaitā. Viņus neapdraud ne ar tankiem, ne bumbām. Un, ja latvieši paši tomēr brauc prom, viņi nav izturējuši pārbaudi ar neatkarību.