Raksts

Labs pilsonis – miris pilsonis


Datums:
13. janvāris, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Elaine Ashton

Kolektīvas akcijas nebūt nav kaut kas [i]a priori[/i] aizdomīgs. Tās uzreiz pēc referendumiem un vēlēšanām ir vislabākais veids, kā saklausīt balsi, ko Satversme dēvē par “Latvijas tautu.”

Dažreiz krīze ir pozitīva parādība. Krīzes laikā ietekmīgi ļaudis sāk paust tādas domas, ko citkārt bloķētu nojausma par piedienīgas izpausmes robežām. Stresa situācijā psiholoģiskie aizsargmehānismi ir vāji, tāpēc amatpersonu teiktais vairāk atspoguļo viņu patieso domāšanas veidu. Un domāšanas veidam ir liela nozīme — tas palīdz izskaidrot un prognozēt amatpersonu rīcību.

Šī raksta tapšanu pamudināja Saeimas priekšsēdētāja, Valsts prezidenta un LTV 11.janvāra raidījuma De facto publiskā reakcija uz 13.janvāra protesta pasākumu sagatavošanu. Mans pieņēmums ir tāds, ka šie izteikumi nav tikai atsevišķas epizodes, bet atspoguļo plašākas sakarības “varas” attieksmē pret suverēnās varas nesēju — tautu —, kolektīviem pasākumiem, politisku protestu dalībniekiem un politisko konkurenci.

Bailēs no suverēna

Satversmes 2. pants paredz, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Saturiski šis pants ir nenoteikts, proti, par to ir iespējas stundām garas tiesībfilozofiskas diskusijas. Taču pat vēl svarīgāk par teorētiskiem apsvērumiem ir noskaidrot, kā šo suverēno varu saprot šobrīd ietekmīgi politiķi.

Savā publiskajā reakcijā uz 13.janvāra akciju Latvijas otrā svarīgākā amatpersona Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) pamanījās nonicināt visus ietekmīgākos nevardarbīgos politikas ietekmēšanas instrumentus, kas varētu būt Latvijas tautas (suverēna) rīcībā: masu protesta pasākumus, referendumus un ārkārtas vēlēšanas, tos raksturojot kā haosu, kas “beigtos ar sacensību populistisku solījumu došanā[ 1 ].“

Ko tad suverēns drīkst darīt? Neko daudz vairāk kā piedalīties politiķu viegli kontrolējamās un salīdzinoši reti rīkotajās regulārajās vēlēšanas. Loģika ir šāda — vēlēšanu starplaikā patiesais “boss” ir vēlētas amatpersonas, un, kamēr tās brīvprātīgi neatteiksies strādāt (piemēram, nenākot uz sēdēm), jebkādi mēģinājumi lēmumu pieņemšanā iesaistīt “nominālo suverēnu” ir populisms, bezatbildība un opozīcijas musināta rīcība. Citiem vārdiem — cienītā Latvijas tauta, Jums būs būt par suverēnu reizi četros gados, bet starplaikā — rokas nost no Saeimas!

Manuprāt, tieši šāda suverēnās varas nesēja izpratne rada lielu šoku politiskajām amatpersonām brīžos, kad abstraktais Satversmes 2. panta suverēns negaidīti materializējas konkrētos protesta pasākumos, vai nu tie būtu piketi vai referendumi. Pārāk daudzi politiķi jūtas komfortabli ar “cilvēkiem parastajiem” tikai tad, ja viņi parādās kā:

a) “elektorāts” priekšvēlēšanu stratēģijās vai

b) “respondenti” socioloģiskajās aptaujās.

Bet nekādā gadījumā, ja tie ir acīm redzami dzīvi cilvēki, kas klātienē pārmet politiķim viņa sliktos darbos. Tieši šis šoks no daudzu dzīvu un niknu cilvēku klātbūtnes pie Saeimas 2007.gadā, manuprāt, bija galvenais motīvs Aigara Kalvīša (TP) valdības krišanai. Un tik asu reakciju tagad izraisa bailes no “suverēna otrreizējās atnākšanas”.

Pretvalstiskie aicinājumi: sajukums galvās

Dzirdot televīzijā Valsts prezidenta Valda Zatlera viedokli, ka aicinājumi gāzt valdību ir pretvalstiski un vainīgie jāsauc pie atbildības, es domāju, ka esmu pārklausījusies. Taču vēlāk pārliecinājos[ 2 ], ka visu esmu dzirdējusi pareizi. Ja V. Zatlers nav vienkārši publiski pārteicies vai nepareizi formulējis savu domu, tad valsts augstākās amatpersonas galvā ir iestājies sajukums. Nav itin nekā nosodāma, kur nu vēl krimināli sodāma aicinājumos gāzt valdību. Tā ir absolūti normāla politiska prasība, uz kuru tiesības ir ikvienam. Ir ļauts pat aicināt grozīt valsts iekārtu, vienīgi aizliegts propagandēt vardarbību šo mērķu sasniegšanai.

Esmu pārliecināta, ka daudzi Latvijas politiķi šo niansi nesaprot. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijā nav bijušas ārkārtas vēlēšanas. Manuprāt, tas Latvijas deputātu apziņā ir iedēstījis kādu neveselīgu domu — ka pēc vēlēšanām viņi ir simtpersonisks, ekskluzīvs Latvijas Republikas kā valsts iemiesojums, un vara viņiem “pienākas” uz nākamajiem četriem gadiem. Nav brīnums, ka no šāda skatpunkta katra spēcīgāka pret deputātiem/valdību vērsta kritika tiek uztverta kā pretvalstiska. Kā citādāk, ja valsts tiek izprasta kā Saeimā uz četriem gadiem ievēlēto partiju deputātu un viņu tālāk iecelto amatpersonu kopsumma?

Protestētājs kā drošībnieku ienaidnieks?

11.janvāra raidījumā De facto tika atstāstīts, acīmredzot, tiesībsargājošo iestāžu vērtējums par vislielākajiem drošības riskiem 13.janvāra pasākumos. Šo izvērtējumu varētu rezumēt šādi: jebkurš sapulces dalībnieks, bet sevišķi lauku iedzīvotāji un pusaudži, ir potenciāls drauds sabiedriskajai kārtībai. Tātad policija sapulces dalībniekus uztver nevis kā pilsoņus, kuru vārda brīvība ir jāaizsargā no iespējami plānotām provokācijām pret pasākuma sekmīgu norisi vai pasākumā ieklīdušiem huligāniem, bet aplūko kā aizdomīgu, potenciāli agresīvu un tādēļ arī pēc iespējas ierobežojamu pūli. Citiem vārdiem — policija draudu saskata protestētājos, nevis provokāciju vai huligānisku akciju organizētājos, kas var kaut kādu iemeslu dēļ mēģināt viņus atturēt no pilsoniskā viedokļa paušanas.

Taču pret pasākumu vērstas provokācijas gan ir iespējamas, un to diezgan ticami apliecina interneta blogs, kurā 13.janvāra pasākuma dalībnieki tika aicināti uz vardarbību. Šādai rīcībai nespēju iedomāties citu iemeslu kā vien mēģinājumu diskreditēt visu pasākumu vai izprovocēt agresīvu grautiņu, kam nav sakara ar demonstrācijas tēmu. Starp citu, prezidentam nav taisnība, paziņojot, ka par kārtību pasākumā ir atbildīgi tā organizētāji. Aizsargāt protestu dalībnieku demokrātiskās tiesības uz vārda brīvību pret iespējamām provokācijām ir drošības dienestu pienākums.

Stigma par kolektīviem pasākumiem

Atgādinot vēsturi, ir vērts atsaukt atmiņā kaut vai atslēgvārdus 13.janvāra pasākuma raksturošanai 11.janvāra raidījumā De Facto. Es ātrumā pierakstīju šādus: opozīcija, populisms, piedzērušies, iracionāli, pūļa varā, nespēs kontrolēt, lavīnveidīgs, eksplozija. Un tas viss dramatiskas video montāžas pavadībā, kur divi no personāžiem, ko rādīja kadros, bija Staļins un Hitlers. Sižetā nebija sniegts ne rīkotāju, ne potenciālo pasākuma dalībnieku viedoklis. Grūti prognozēt, kāda būs šī sižeta ietekme uz 13.janvāra pasākuma apmeklētību, taču nav nekādu šaubu, kāds bija sižeta veidotāju un redakcijas nolūks.

Taču mani šī sižeta sakarā īpaši ieintriģēja nedaudz plašāki jautājumi, proti, — kā nākas, ka Latvijā kolektīvu pasākumu piesaukšanai izveidojusies negatīva nokrāsa? Un kāpēc šāda pasākuma dalībnieki ne tikai šajā sižetā, bet arī citos kontekstos tiek uztverti kā “pūlis”?

Galu galā vēsturiski kolektīvi pasākumi ir bijuši ne tikai ar mīnusa, bet arī plusa zīmi, piemēram, Gandija nevardarbīgā cīņa Indijā, pilsonisko tiesību kustība ASV, vides aizstāvju protesti, trešā atmoda Latvijā. Kolektīvas akcijas nebūt nav kaut kas a priori aizdomīgs. Tās uzreiz pēc referendumiem un vēlēšanām ir vislabākais veids, kā saklausīt balsi, ko Satversme dēvē par Latvijas tautu. Publiska protesta laikā var dzimt gluži racionālas prasības, kā arī līdzdalība palielina cilvēku interesi par politiku un motivē piedalīties vēl. Kamēr protesti notiek demokrātijas un cieņas pret cilvēktiesībām vārdā, tā ir viennozīmīgi atbalstāma politiska aktivitāte.

Nobeigumā daži vārdi par 13.janvāri kā politiskās cīņas ieroci. Nav nekādu šaubu, ka opozīcijas partijas šo pasākumu organizē vai atbalsta ar mērķi gūt lielāku politisku atbalstu. Bet tā arī ir opozīcijas misija demokrātiskā valstī — uzklausīt to cilvēku viedokļus, kas nav apmierināti ar valdošo partiju īstenoto politiku, šos cilvēkus mobilizēt, formulēt politiskās prasības un cīnīties par to īstenošanu. Bez tam publisku akciju organizēšana ir komunikatīvi daudz pilnvērtīgāks aģitācijas paņēmiens nekā, teiksim, politiskās reklāmas. Atšķirībā no reklāmu zombējošās ietekmes, protesta pasākumos cilvēkiem ir iespējas gan paust savu viedokli, gan arī uzklausīt citu cilvēku skatījumus.

_______________________


Ar vienu dūrienu nepietiek

Democratia latviensis* un citi zvēri zem mikroskopa

Labrīt, Latvija!

Ļaunuma apturēšana

Pazuduši referendumā

Pēc pēdējā piliena

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!