Foto: Sweet-things
Rīts pēc referenduma Latvijā ir iestājies, taču koalīcija un Valsts prezidents vēl nav pamodušies. Politiķu vairīšanās aiz referenduma saskatīt augsto sabiedrības neuzticēšanos valdošajiem var tikai palielināt plaisu starp varu un tautu.
Referendumā, manuprāt, kvorums nebija tik svarīgs jautājums, kā tas, cik balsstiesīgie šai atvaļinājumu laikā uz referendumu vispār atnāks. Vairākums cilvēku (atšķirībā no pašreizējā prezidenta) katru dienu tomēr nepārlasa Satversmi, lai apdomātu to, kā būtu uzlabojama konstitucionālā sistēma Latvijā. Taču vairākums cilvēku patērē masu medijus, seko līdzi politiskajām norisēm, lai viņiem rastos vai nerastos vēlme nonākt līdz konkrētam vērtējumam par ievēlēto priekšstāvju darbu un viņu attieksmi pret tautu. Referendums bija pēdējā gada politikas loģisks rezultāts. Arī pirmsreferenduma kampaņā dominēja argumenti, kas aicināja cilvēkus pretoties korupcijas izplatībai, apturēt inflāciju, apliecināt, ka iedzīvotāji nav aunu bars u.t.t. Tāpēc atļaušos apgalvot, ka vairākumam referenduma dalībnieku šis balsojums vienlaikus bija arī attieksmes paušana pret pašreizējās Saeimas darbu, tā teikt, mēģinājums ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus. Satversmes grozīšana kādai daļai, iespējams, pat bija pakārtots jautājums. Protams, ka visu nevar vispārināt un ne visi, kuri referendumā balsoja pret grozījumiem, atbalsta šo Saeimu, tāpat ne visi, kas balsoja par grozījumiem, šobrīd vēlas to atlaist. Taču par tendenci, šķiet, varam tomēr runāt visai droši.
Satversmes grozījumus atbalstīja 40% jeb 608 601 balsstiesīgo[1], kas pārsniedz 2/3 no balsstiesīgajiem vēlētājiem, kas piedalījušies iepriekšējās vēlēšanās. Tas būtu pilnībā pietiekami, lai grozītu likumu, taču Satversmes labojumiem ir nepieciešams lielāks kvorums — puse no visiem balsstiesīgajiem. Konkrētajā gadījumā vairākums politiski aktīvo pilsoņu ir pauduši savu attieksmi, atbalstot grozījumus Satversmē, un šādu kvorumu ierosina ieviest arī prezidenta sasauktā Konstitucionālo tiesību komisija savā atzinumā par tautas tiesībām priekšlaicīgi atlaist Saeimu[2]. Un ekspremjeram Aigaram Kalvītim (TP) ir pilnīga taisnība, ka esam “nobrieduši Satversmes grozījumiem” šai lietā. Taču šodien svarīgākais ir tas, kas notiek pēc referenduma. Šajā ziņā, protams, ir svarīgi, kādu mācību guvuši politiķi un kāda būs prezidenta rīcība šajā brīdī.
Prezidenta diplomātija
Referendums pilnīgi noteikti bija pārbaudījums prezidenta politiskajam rūdījumam un tam, ko viņš sava prezidentūras pirmā gada laikā sapratis. Fakts, ka referendumā ir piedalījušies un Satversmes grozījumus atbalstījuši vairāk par pusi aktīvo balsstiesīgo vēlētāju, prezidentam varētu būt pietiekami liels arguments, lai pieņemtu kādu smagāku lēmumu. Taču šajā ziņā viņā mugurkauls izrādījās nepietiekami stingrs. Satversmē nav paredzēts referenduma kvorums gadījumā, ja notiek prezidenta ierosināts referendums par Saeimas atlaišanu[3]. Šie referenduma rezultāti neapšaubāmi liecina — ja prezidents būtu spēris šādu soli, par savu kažoku viņam pavisam noteikti nebūtu jāuztraucas, savukārt parlamentāriešiem šajās dienās būtu jāsāk tīrīt darba galdi. Diezin vai prezidents nezina šo niansi, tikai jautājums, kāpēc viņš neizmanto šo iespēju. Katrā ziņā šī būtu lieliska iespēja arī viņam pašam iemantot lielas sabiedrības daļas uzticēšanos, taču prezidents izvēlas doties uz Olimpiskajām spēlēm.
Prezidents izvēlējies visai apšaubāmu diplomātisko ceļu — rosināt Saeimu līdz Ziemassvētkiem pieņemt grozījumus Satversmē, paredzot tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu. Dienā pēc referenduma prezidents norādīja, ka viņam ir divas tiesības šajā jautājumā: viena — iesniegt savus priekšlikumus grozījumiem Satversmē un otra — rosināt Saeimas atlaišanu. Pirmām kārtām, izskatās, ka prezidents negrasās sniegt konkrētus priekšlikumus ar konkrētu redakciju, bet gan tikai vispārējas norādes. Tas nozīmē, ka šie grozījumi, visticamāk, prezidenta nosauktajā periodā netiks pieņemti, katrā ziņā pirmā politiķu reakcija uz to vedina domāt. Otrām kārtām, prezidentam jābūt konsekventam un gadījumā, ja rudens sesijā grozījumi netiek pieņemti, jāizmanto sava otra tiesība. Pretējā gadījumā viņš nopietni riskē ar savu kažoku.
Parlamentāriešu prieks
Rīts pēc referenduma iestājās ar lielu priecāšanos, jo visi deputāti priecājās par augsto aktivitāti un sabiedrības vēlmi ietekmēt politiku. Izskanēja pateicības vārdi uz referendumu atnākušajiem un arī mājās palicējiem. Taču, manuprāt, politiķiem pēc šī referenduma bija jāgūst vismaz trīs mācības.
Pirmā mācība — pirms referenduma lietotie valdošās koalīcijas iebiedēšanas argumenti vairs nestrādā situācijā, kad sabiedrības uzticība tai ir kritiski zema un iedzīvotāji katru dienu izjūt inflācijas sekas. Izrādījās, ka izmisuma pilnie argumenti par “pavisam reālu divvalodības ieviešanu nākamajā dienā” un par lata devalvāciju arī vairs nenostrādāja, kā tas bija gaidīts.
Otro mācību, kā mēs varam spriest pēc gandrīz visu politisko partiju pārstāvju izteikumiem, politiķi jau ir guvuši un “nobriedušos Satversmes grozījumus” paši ir gatavi pieņemt. Protams, atklāts paliek jautājums, kādi nosacījumi tiks izvirzīti attiecībā uz līdzdalību, termiņiem u.t.t.
Trešajai mācībai pēc šī referenduma būtu tomēr jābūt attieksmes maiņai pret sabiedrības viedokli un saviem tautas priekšstāvja pienākumiem, uz šo referendumu palūkojoties kā uz uzticības mērījumu parlamentāriešu darbam. Ieguvums no lielā referenduma dalībnieku skaita ir, ka valdošā koalīcija nevar gluži atklāti paķiķināt par to, ka grozījumi netika atbalstīti un pašpārliecināti iegult siltos krēslos uz diendusu, kā tas, piemēram, bija vērojams pēc prezidenta ievēlēšanas. Taču kāda vismaz virspusēja gatavība uz šiem rezultātiem paskatīties kā uz sava darba novērtējumu tautas priekšstāvjos pagaidām nav pamanāma. TB/LNNK deputāts Imants Kalniņš atzinās, ka ir gandarīts, ka Latvijas pilsoņu vairākums ir noraidījis šo avantūru. Tautas partijas (TP) pārstāve Vineta Muižniece ir pārsteigta par tik mazu vēlētāju aktivitāti un atklāj, ka TP vienmēr ir bijusi “ar atvērtām ausīm”. Viņas kolēģis Raimonds Pauls neko nepārdzīvo, bet LPP/LC deputāts, Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītājs Jānis Šmits uzskata, ka viņam “nav problēmu kontaktiem ar tautu”. Toties viņa partijas biedrs Dzintars Jaundžeikars bez liekiem epitetiem norāda: “Man personīgi nekas savā darbībā nav jāmaina, jo vienmēr esmu strādājis valsts labā.” Nedaudz paškritiskāki no laikraksta Diena aptaujātajiem ir vien tautpartijietis Jānis Lagzdiņš, kurš uzskata, ka TP būtu laiks mainīt attieksmi pret vēlētāju daļu, kas domā citādāk, nekā TP, un tēvzemiešu pārstāvis Māris Grīnblats, kurš vismaz publiski solās pārdomāt referenduma rezultātus arī šādā griezumā[4].
Ugunskuri tomēr vēl kuras
Par spīti atvaļinājumu laikam augstā aktivitāte īpaši piekrastes vēlēšanu iecirkņos liecina, ka saule un jūra nav bijis šķērslis, lai iedzīvotāji piedalītos referendumā. Tādēļ izskatās, ka lietussargu revolūcijas ugunskuri pavisam noteikti nav nodzisuši, kā daži prognozēja pēc naudas zādzības atklāšanas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB). Katrā ziņā ir pietiekami liela sabiedrības daļa, kas seko līdzi politiskajiem procesiem un ir gatava pati iesaistīties to virzībā, izmantojot vēl vienu nopietnu Saeimas kontroles instrumentu. Vienlaikus jāsaka, ka rungai ir divi gali. Šis referenduma iznākums lielai daļai iedzīvotāju varēja radīt bezspēcības sajūtu, ka viņi šai valstī vairs neko nevar mainīt. Šajā ziņā sava veida lakmusa papīrs varētu būt referendums par Pensiju likuma grozījumiem, lai gan jāņem vērā, ka par šo jautājumu sabiedrībā ir daudz pretrunīgāki viedokļi nekā tas bija Satversmes grozījumu gadījumā.
Daļai referendumā balsojušo “pret” bija viens pārliecinošs arguments, proti, ka vēlētājiem jau vēlēšanās ir atbildīgāk jāpieņem lēmums par atbalstu vienai vai otrai partijai. Taču vēl kādai “pret” balsotāju daļai, izskatās, bija gadījies neliels misēklis. Lielākais referendumā “pret” balsojušo īpatsvars bija Rēzeknes un Krāslavas rajonā. Viens no skaidrojumiem, kam guvu apstiprinājumu, arī aprunājoties ar vēlēšanu komisijas pārstāvjiem no Rēzeknes rajona, bija, ka daļa krievvalodīgo šajā referendumā nebija rūpīgi izlasījuši referenduma jautājumu un nākot paust savu attieksmi pret pašreizējo valdību, automātiski arī atzīmējuši “pret”. Viņu prātus, iespējams, samulsināja Saskaņas centra (SC) līdera Nila Ušakova uzruna reklāmas rullīšos pirms referenduma, kad viņš uzskaitīja veselu virkni lietu, pret ko ar šo referendumu partija aicina cilvēkus vērsties, piedaloties šajā referendumā. NLP metodes piekritējiem šis būtu analizēšanas vērts jautājums.
Grūtāk atbildams jautājums ir par neatnākušo balsstiesīgo iedzīvotāju daļu — kāda bijusi viņu motivācija. Bez valdošai koalīcijai lojālās elektorāta daļas, kura sekoja politisko līderu aicinājumam nepiedalīties referendumā, visdrīzāk, vēl bija sabiedrības daļa, kas izjūt dziļu politisko apātiju, neinteresējas par politiku. Nesen Latvijas faktu publicētie dati par atbalstu politiskajām partijām liecina, ka pamazām pieaug neizlēmušo skaits, kas jūlijā sasniedz 31,7%, savukārt 20% respondentu nepiedalītos vēlēšanās[5]. Lai arī šos aptaujas datus gluži mehāniski nevar attiecināt uz referenduma līdzdalību, tomēr tas, manuprāt, liecina par tendenci, ka ir visai liela sabiedrības daļa, kura ir apmulsusi no pašreizējās “politiskās ēdienkartes”, kurā nesaredz nevienu partiju, kuru tā būtu gatava atbalstīt. Līdz ar to šī balsstiesīgo daļa, iespējams, nerada motivāciju panākt papildu kontroles mehānismu tautas rokās, jo tam neredzēja tālāku piepildījumu.
Šis jau ir otrais referendums pēc kārtas, kuram ir politiskās sekas, jo gan referendumā par drošības iestāžu likumu grozījumiem, gan šajā par spīti nepietiekamajam kvorumam referenduma mērķis pēc būtības ir sasniegts, ja vien nenotiek pārsteigums un Satversme paliek nelabota. Taču lielas referendumā piedalījušos daļas iespējamā vilšanās varētu būt par to, ka nenotika tas, ko tā patiesībā ar šo referendumu vēlējās panākt — Saeimas atlaišana, vienalga, vai prezidenta rosināta vai opozīcijas panākta. Politiķu, tajā skaitā prezidenta, diplomātiskā laipošana starp prieku par augsto līdzdalību un gatavību grozīt Satversmi, taču vairīšanās aiz tā visa ieraudzīt arī augsto sabiedrības neuzticēšanos, var tikai palielināt plaisu starp varu un tautu. Katrā ziņā visu gaidītā pamošanās jaunā Latvijā ir notikusi, tikai koalīcijas partijas un valsts prezidents vēl guļ dziļā miegā.
________________________
[1] Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem. [http://www.tn2008.cvk.lv]
[2] Konstitucionālo tiesību komisijas Viedoklis par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu 115.priekšlikums
[3] Satversmes 48. pants: “Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.”
[4] Pilnu deputātu viedokļu atšifrējumu var atrasts: http://www.diena.lv/lat/politics/politika/brigmanis-veletaju-viedoklis-loti-butisks
[5] Partiju reitinga līderi jūlijā – SC, JL un ZZS. Diena, 30.07.2008.