Raksts

Labestīgi nomirt


Datums:
25. maijs, 2009


Autori

Dita Arāja


Es ļoti priecājos. Priecājos par to, ka Alekss varēs staigāt, Vera Marija – redzēt, Lakija – dzirdēt un Anna Aļona – dzīvot.

Labestības dienā šiem bērniem ir saziedota nauda – 272 662 lati, kas trīskārt pārsniedz pasākuma rīkotāju cerēto ziedojumu summu. Mūsu cilvēki ir līdzjūtīgi un izpalīdzīgi – pa latiņam, pa latiņam, un, skat, četriem Latvijas bērniem uzlabosies dzīves kvalitāte. Un tomēr reizē ar prieka sajūtām šī labestības akcija liek man domāt par valsts kārtējo ačgārnību.

Vai reizi par visām reizēm tomēr valsts nevarētu sakārtot labklājības un veselības aprūpes sistēmu tā, lai Latvijas bērniem un viņu vecākiem smagas slimības gadījumā nevajadzētu ar pastieptu roku gaidīt līdzcilvēku ziedojumus? Vai patiesi ir tik grūti izveidot sistēmu, kas Latvijas bērniem nodrošina redzēšanu, dzirdēšanu, staigāšanu un dzīvošanu? Nezinu, pēc kādiem kritērijiem Labestības dienas rīkotāji atrada šos četrus bērniņus, taču esmu pārliecināta, ka Latvijā var atrast daudzus bērnus ar līdzīgām problēmām. Es pavisam noteikti zinu, ka Latgalē – vairāk nekā 200 kilometrus no Rīgas, kādā bērnunamā – dzīvo puisēns, kuram steidzami ir vajadzīga sarežģīta muguras operācija. Puisēnam ir pieci gadi, bet viņa augumiņš ir spējis izstiepties tikai trīsgadīga bērna garumā. Puisēns nedrīkst ne pakrist, ne sasisties, jo jebkuras traumas var apdraudēt mazā dzīvību. Un šim puisēnam, visticamāk, nav cerību, jo viņš ir viens pats šajā pasaulē. Viņam nav vecāku, kas par viņu rūpētos un kas palūgtu publisku palīdzību. Viņu vēl neviens nav vēlējies adoptēt tieši slimības dēļ, un audzinātājas klusu nopūšas – tā viņš mums arī paliks – bez cerībām veseļoties. Puisēns vēl ir mazs un pats savu bezcerību varbūt pat nenojauš, taču tāpēc jau ir valsts un ir veselības un labklājības sistēma, kurai būtu jāgādā par visiem dzīves pabērniem neatkarīgi no tā, vai Latvijā notiek vai nenotiek apjomīgi labdarības pasākumi.

Un labklājības, veselības, bērnu lietu ministriem vispirms, bet visai valdībai kopumā būtu jāatbild uz jautājumu – un ko lai dara tie bērni, kuriem varbūt ir jāgaida līdz nākamajai Labestības dienai? Tāda diena ir tikai reizi gadā. Un ko pārējā laikā? Neredzēt, nedzirdēt, nestaigāt vai vienkārši – nomirt? Bet tajā pašā laikā, kad bērni cieš sāpes un mokas, mūsu valsts bagātīgi kompensē darbu zaudējušos ierēdņus, pašvaldību darbiniekus un vēlētos tautas pārstāvjus. Vietas uzņēmumu padomēs joprojām partijas labestīgi atvēl savu partiju biedriem, kas citur amatus zaudējuši. Mēs ļoti devīgi esam izšķieduši naudu „zelta” tiltam un turpinām tādā pašā garā izsaimniekot mūsu visu kopīgos līdzekļus un sviest naudu ne jau nu vējā, bet, visticamāk, ar izdevīgiem darījumiem par valsts un pašvaldību naudu pabalstīt „vajadzīgos” cilvēkus. Dažs lielmutis nopērk Arēnu Rīga, lai tikai tiktu pie Rīgas atslēgām un turpinātu, kā jau iesācis, mūsu visu izputināšanu un savas labklājības celšanu uz mūsu rēķina.

Un tajā pašā laikā Latvijas bērniem vajag ļoti, ļoti maz – tikai redzēt, dzirdēt, staigāt un dzīvot. Viņi taču neprasa atpakaļ procentus no valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Viņi nediedelējas pēc ievēlēšanas amatos. Viņiem ir svešs valsts apzagšanas jēdziens. Viņi tikai grib dzīvot. Bet dzīvot viņiem liedz valsts, kas nevar un nevar radīt tādu veselības aprūpes un labklājības sistēmu, lai nevienam Latvijas bērnam slimības dēļ nebūtu jācieš sāpes. Lai viņi caur šo mazo ikdienas prieku – dzīvot pilnvērtīgu dzīvi – būtu laimīgi. Bet mūsu valstsvīriem un valstssievām šī klusā vēlme, nē, šīs katra bērna tiesības laikam šķiet nesvarīgas. Jo viņi paši un viņu bērni un bērnu bērni, visticamāk, nekad nav baudījuši slima bāreņa dzīvi kādā tālā bērnunamā. Jo viņi paši un viņu bērni un bērnu bērni, visticamāk, nekad nav jutušies tik bezpalīdzīgi, ka ir jāmirst nost.

Mums laikam cilvēku par daudz. Mēs laikam tāpēc drīkstam būt izšķērdīgi, izniekojot Latvijas bērnu dzīves un dzīvības. Jo gan jau tauta atkal labestīgi saziedos un atkal izglābs valdību no lemšanas un darīšanas. Un gan jau tauta atkal labestīgi piedos valdošajiem lēmējiem. Un atkal iecels amatos. Un, tā turpinoties, daudzi Latvijas bērni joprojām ne redzēs, ne dzirdēs, ne staigās un, jā, arī nedzīvos. Nu – vismaz tā krīzes laikā izdosies ietaupīt.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!