Foto: CharlesFred

Piecas ātras tēzes par zināmo un nezināmo labas pārvaldības procesos un kultūrā.

Klasiķis uzdeva pieciem gudriem vīriem raksturot kamieli. Tā nu viņi katrs un ikviens ķērās savam galam klāt. Protams izdeva ziņojumu ieraudzītā un sataustītā apjomā, no kura pētījuma pasūtītājs varēja saprast tikai to, ka lieta ir sarežģīta un pētījumi ir jāturpina. Noklausoties diskusiju, tās galvenais secinājums ir tāds – mums ir labi pārvaldības procesi, kultūra klibo, un kaut kā vienmēr nesanāk. Tāpēc vēlos ar šo iedvesmot labas pārvaldības speciālistus uz mēģinājumu ieraudzīt kamieli vienā veselumā. Lai to izdarītu, ir nepieciešams mazliet atkāpties tālāk no izpētes objekta astes. Mēģināsim to izdarīt tēžu veidā, vispirms jau parādot to, ko mēs nezinām. Otrs iedvesmas avots – Skaidrītes Ābramas ekspresintervija Dienas Biznesā. Ir sajūta, ka abi šie informācijas avoti kaut ko ir uztvēruši, bet nepasaka līdz galam, nedefinē tos principus un būtību, kas nodala labu un sliktu pārvaldību.

Pirmā tēze. Iespējams, pati vieglākā lieta, ko mēs vēl neesam sapratuši, jo ar zināmu regularitāti un latvisku pacietību kāpjam uz grābekļa. Tītaram nav tiesību balsot par Ziemassvētkiem jeb ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli vai slēgt aizliegtu vienošanos ar dzīru rīkotāju ar visām no tām izrietošām sekām. Ja šis princips netiek ievērots – Ziemassvētki nebūs! Sekas tam ir inovatīvāku un konkurētspējīgu risinājumu trūkums, arī pārvaldē. Skaidrāk par Konkurences padomes priekšsēdētāju to pateikt nevar. Šeit mums vajadzētu uzdot jautājumu – cik ir šādi gadījumi un situācijas, kad princips tiek pārkāpts. Līdz šim nav ne pētīts, ne aplūkots kāda rīcībpolitikas dokumentā. Risinājums – izslēdzam visus procesus, kuros ir pazīmes ka var tikt izmantots dominējošais stāvoklis vai slēgta aizliegta vienošanās.

Otrā tēze. Par melno matēriju. Ne tāpēc ka melna un ļauna, bet tāpēc ka nezināma. Citiem vārdiem sakot, kas un kādā veidā nosaka reālo politiķa un ierēdņa dienaskārtību. Kas nosaka, kādi mērķi, uzdevumi, kādi jautājumi un kādā secībā tiek risināti vai arī netiek risināti. Ojāram Spārītim šķiet, ka ierēdņi ir tie kas „sakārto lietas” un „vada nesaprotamus procesus”. Atļaušos apgalvot, ka tas ir tālu no patiesības. Neviens un nekad nav analizējis ministriju un institūciju politisko padomnieku un konsultantu institūtu. Kas ir šie cilvēki, kā strādā iekšējie lēmuma pieņemšanas process? Kāpēc tas vai cits jautājums tieši šādā veidā tiek risināts? Mēs nezinām. Patiesībā mēs nezinām kā notiek pārvaldība aptuveni 80-90% gadījumu. Aisberga redzamā daļa – lēmuma pieņemšana Ministru kabinetā, Valsts sekretāru sanāksmes un saskaņošanas process – veido tikai kādus 10%. Tāpēc runāt un apgalvot, ka mums ar labas pārvaldības procesiem ir labi, nav īsti pareizi. Ne tāpēc ka visi politiskie padomnieki ir ļauni, bet tāpēc ka mums nav informācijas par lēmuma pieņemšanas procesiem un tās gaitu institūciju „iekšās”. Tāpēc apgalvojums „dokumenti plūst caur ierēdniecības gaiteņiem” prasa precizējumu un paskaidrojumu. Dažkārt “ierēdnis” ir pavisam citā krāsā. Tikai pēc fasādes un ārējām norisēm būs apgrūtināti novērtēt pārvaldību kā tādu. Risinājums – institucionalizējam un procesējam politisko padomnieku darbības apjomu, ierobežojumus un atbildību lēmumu izstrādes un pieņemšanas procesā institūciju iekšienē.

Trešā tēze. Par „zaļajiem cilvēciņiem”. Ne tiešā nozīmē, bet pārnestā – par pārvaldes lēmumus iniciējošām institūcijām un personām, kuru atbilstība pārvaldei, kā hierarhiskai un organizētai sistēmai ir apšaubāma. Kas patiesi slēpjas zem konkrētas rīcībpolitikas izstrādātāja – tas ir ierēdnis, kas parakstījies apakšā, vai institūcijas nosaukums augšā. Iespējams, ka patiesības uzzināšana pārsteigtu ikvienu, ja līdz tai nonāktu. Visbiežāk tie ir tuvu nozarēm stāvoši cilvēki, kas savu personisko vai grupas interešu aizsardzībai izveido rīcībpolitiku, kuru ”paraksta” t.s. atbildīgā institūcija. Īpašos gadījumos viņus var ieraudzīt konferences, pasākumos, semināros. Viņus vieno tas, ka viņi nekad neatzīstas, ka ir personiski izstrādājuši konkrēto rīcībpolitiku, tātad formāli nenes atbildību un neatskaitās. Viņus var pamanīt, kā komētas astes velkamies kāda ierēdņa „gravitācijas lauka” ietekmē. Viņi neieņem formālu amatu, labākā gadījumā ir darbā „uz noslēgta, īslaicīga līguma pamata”. Tādējādi publiskās un privātās intereses tik cieši sastopas kādā noteiktā vietā un laikā, kad jāsaka „vienlaicīga darbība publisko un privāto tiesību jomā slēpj sevī konkurences ierobežojumu draudus”. Risinājums – norādām lēmuma izstrādes patieso autorību un atbildības līmeni.

Ceturtā tēze. Par „bušmeņu dāvanu” korporatīvo kultūru. Laikam šobrīd spilgtākās tā izpausmes ir vērojamas Twitter tīklā. Hrestomātiski ir gadījumi, kad viens „pieseko”, bet otrs „atseko”, „retvīto” tādējādi ļaujot to interpretēt kā apmaiņu ar uzmanības apliecinājumiem, savējo loka veidošanu. Dažkārt pat izvēršas dziļas un saturīgas diskusijas par „retvīta” vai „piesekošanas” patiesajiem iemesliem. Par savējo būšanu, mazām, elitārām apvienībām, „klasesbiedriem”, „profesoru mafiju” un citām bušmeņu kultūras izpausmēm Latvijas lēmumu pieņemšanas vidē, iespējams, varētu ne vienu vien doktora darbu izstrādāt. Atstāsim to antropologiem. Labas pārvaldības kontekstā šie procesi (arī kā kultūras izpausme) nav analizēti. Mēs tos redzam, nojaušam, bet kāda ir to ietekme uz labu pārvaldību nespējam noteikt. Ne vienmēr tas ir ļauns un nevajadzīgs. Piemēram, Īrijas valsts pārvaldes fenomens gadsimta sākumā balstījās uz šādas, elitārās valsts sekretāru grupas kopēju lēmumu par reformu nepieciešamību. Risinājums – izveidojam valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas iekšējo „lobistu” reģistru un institucionalizējam virtuālās interešu grupas.

Piektā tēze. Par to ka mēs nespējam visas iepriekšējās lietas sasaistīt kopā un kompleksi, sistemātiski paskatīties uz „kamieli no attāluma”. Iespējams, tāpēc ka mēs esam perfekti izbalansējuši intereses starp dažādiem varas zariem un atzariem. Iespējams tāpēc, ka jēdziens par valsts varas centru ir izplūdis, neskaidrs. Iespējams, tāpēc mēs to risinām, veidojot „vēl vienu iestādi”. Iespējams, ka tas mūs visus apmierina – kad visi ir vienlīdzīgi, visi ir iesaistīti un galu galā neviens nav atbildīgs. Iespējams, ka saliekot loģiskā ķēdītē visas iepriekšējās tēzes, mēs varētu labāk saprast – kāpēc ir šķitums, ka mūsu valsts pārvalde ir(nav) laba. Man ir sajūta, ka pietrūkst šo elementu analīze un kopāsavilkšana. Neizsakāmi pietrūkst valsts pārvaldes procesu kvantitatīva analīze un sasniegumu uzskaite, risku analīze. Iespējams, ka tad mēs zinātu, kāpēc un kāds elements nestrādā. Pašreizējie mēģinājumi izstrādāt kārtējās valsts pārvaldes politikas pamatnostādnes vairāk gan atgādina bēgšanu no problēmām un tēlošanu, ka viss ir kārtībā. Iespējams, ka tad mēs labāk zinātu pārvaldes procesus un mazāk būtu jārunā par pārvaldes kultūru? Risinājums – izstrādājam tādu valsts pārvaldes attīstības rīcībpolitiku, kas ietvertu reālo lēmumu izstrādes un pieņemšanas procesu analīzi, plānojot to kvantitatīvu kontroli un uzraudzību.