Foto: David Galbreath

Recenzija par Latvijas ārpolitikas pamatvirzienu projektu (iepriekšējo projektu)

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas ārpolitikas uzmanības centrā bijusi integrācija Eiropā[1]. Integrācija šajā kontekstā nozīmēja ciešākas divpusējās attiecības ar atsevišķām Eiropas valstīm, kā arī līdzdalību galvenajās Eiropas institūcijās, no kurām par vissvarīgāko tika uzskatīta Eiropas Savienība (ES). Latvijas ciešās attiecības ar ES sākās ar asociācijas līguma noslēgšanu 1995. gadā un kopš tā laika ir attīstījušās tālāk un paplašinājās līdz ciešākiem sakariem ar transatlantisko kopienu. Atbilstoši tam periodā pēc neatkarības atjaunošanas ir attīstījušās arī attiecības ar Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO). 2003. gadā beigās jau bija nodrošināta Latvijas pievienošanās ES un NATO. Ko Latvijai darīt tālāk, ja reiz tās ārpolitikā līdz šim dominējusi dalība divās minētajās svarīgajās institūcijās? Sākotnējā politika mudina domāt, ka turpināsies divu ātrumu Eiropa, kurā Latvijai tiks ierādīta “zemāka” ātruma josla.

Latvijas valdība 2004. gada janvārī publicēja “Latvijas ārpolitikas pamatvirzienu projektu”, kurā ir izklāstīti Latvijas mērķi un uzdevumi līdz 2009. gadam. Šis projekts izriet no diviem iepriekšējiem ārpolitikas dokumentiem, ko Saeima pieņēma 1995. gadā. Kad dalība ES un NATO ir nodrošināta, vai būtu jāgaida izmaiņas ārpolitikas virzībā? Kopumā Latvijas valdība ir noformulējusi “piecgades plānu”, kas “padziļina” Latvijas attiecības ar Eiropas institūcijām, kā arī reaģē uz tādiem draudiem drošībai kā terorisms.[2] Dokumenta projekts piedāvā būtiskus mērķus, kas nosaka Latvijas ārpolitiku divdesmit pirmajā gadsimtā.

Latvijas attiecības ar ES sakņojas pārliecībā, ka Latvijas pagātne, tagadne un nākotne ir saistīta ar Eiropu. Pie pašreizējiem noteikumiem Baltijas valstīm būs tikai 26 no 732 iespējamajām vietām Eiropas Parlamentā, kas ir tikpat, cik Polijai vai Spānijai. Pat, ja proporcijas mainītos, ir neiedomājami, ka Latvija iegūtu papildus vietas. Tas tādam mazām valstīm kā Latvijai rada uzskatāmu problēmu – cik lielā mērā Latvija centīsies sadarboties ar citām ES dalībvalstīm un cik lielā mērā tā paliks viena pati? Latvijas ārpolitikas mērķi skaidri iezīmē ietvaru lielākai sadarbībai ar citām Baltijas reģiona dalībvalstīm, kas varētu aptvert lielu Ziemeļeiropas daļu. Stratēģiski Latvijas ārpolitikas veidotāji ir centušies koncentrēties uz reģionu, kura nozīmība aizvien pieaug pēc Dānijas, Zviedrijas un Somijas pievienošanās. Tāpat arī attiecības starp Latviju un Ziemeļvalstīm ir nepārtraukti attīstījušās kopš neatkarības atjaunošanas, sākot ar 1993. gada Dānijas prezidentūru, kas ES uzmanības lokā izvirzīja jautājumu par to iespējamo dalību.

Sadarbība esošo dalībvalstu starpā ir bijusi laba, turpretī Baltijas valstu sadarbība pēc neatkarības atjaunošanas ir samazinājusies. Tātad – vai ir reāli cerēt, ka desmit jaunās dalībvalstis sadarbosies Briselē, vienlaicīgi konkurēdamas uz ES resursiem? Igaunija ir aizvien vairāk distancējusies no pārējām Baltijas valstīm. Kaut arī tādām valstīm kā Polijai un Ungārijai Eiropas Parlamentā būs lielāka ietekme, tomēr Latvija tām būs nepieciešama tikpat lielā mērā, cik tās – Latvijai. Latvijai vienlaicīgi vajadzēs ne tikai veidot jaunas savienības ar jaunajām dalībvalstīm, bet arī uzlabot attiecības ar pašreizējām. Zināmā mērā “jaunās” un “vecās” Eiropas konflikts Irākas kara jautājumā nozīmē to, ka var izrādīties, ka Latvijas interešu vislabākā aizsardzība būtu savienībā ar tādām valstīm kā Lielbritāniju un Spāniju, kas arī izvēlējušās uzturēt spēcīgas transatlantiskās attiecības, par sliktu Eiropas projektam.

Ekonomikā Latvijai ir jācenšas maksimāli izmantot to, kas tai ir atļauts. Latvija kā primāro politiku uzsver pilnīgu dalību Šengenas līgumā, kas atļautu personu brīvu kustību Šengenas teritorijā.[3] Tik un tā Latvijas valdība uzskata, ka tās intereses tiks agrāk vai vēlāk nodrošinātas, kļūstot par Šengenas valsti. Tagad ir skaidrs, ka Rīga ir ielikta otrajā “ātrumā” nevis tāpēc, ka tā pati būtu to vēlējusies kā Lielbritānija un Dānija, bet gan to drīzāk ir uzspiedušas pašreizējās dalībvalstis. Mēs nevaram pārmest Latvijas valdībai vēlēšanos pilnībā iesaistīties Eiropas tirgū.

Neraugoties uz šo politisko mērķi, ES dalībvalstu vairākums nav ļāvis jaunajām valstīm pievienoties līgumam, baidoties no liela imigrantu skaita pieauguma.[4] Vācijai ir bijusi izšķiroša loma, aizkavējot jauno dalībvalstu pievienošanos Šengenas līgumam. Līdz februārim Lielbritānija un Īrija bija vienīgās ES dalībvalstis, kas bija gatavas piešķirt jaunajām dalībvalstīm tādas pašas privilēģijas kā citām Šengenas līguma valstīm. Tomēr gan Lielbritānijas, gan Īrijas valdības mainīja politiku, atļaudamas brīvu kustību, bet bez sociālajiem labumiem pirmajos divos gados. [5] Turpretim daudzas jaunās dalībvalstis ir baidījušās no “smadzeņu noplūdes”, kvalificētiem darbiniekiem meklējot labākus ienākumus rietumos.

Un beidzot, plāns atbalsta vienas ES ārpolitikas institūcijas izveidi, kas izstrādātu ES Kopējo ārlietu un drošības politiku (KĀDP). Kaut arī Latvijai kā ES dalībvalstij būs lielāka ietekme, tās iesaistīšanās KĀDP nav nekas jauns. Latvija līdz ar pārējām Baltijas valstīm 1994. gadā novērotāja statusā pievienojās Rietumu Eiropas Savienības (RES) Pastāvīgajai padomei un plānošanas vienībai. RES bija Eiropas ārpolitikas institūcijas izveides sākotnējais posms. Latvija tāpat kā citas mazas valstis ir ieinteresēta izveidot labu KĀDP mehānismu, kas varētu palielināt tās iespējas ietekmēt politikas veidošanu ES līmenī. Pretējā gadījumā – kā tas ir šobrīd – ārpolitikas dienaskārtību noteiks lielākās valstis.

Neraugoties uz to, ka Latvija vēlas tālāk attīstīt KĀDP, veidojot to par konsekventu projektu, tā negrib paļauties uz ES drošības garantiju jomā. Jaunajā plānā Latvijas drošības politika ir vērsta uz cīņu pret “terorismu, autoritāriem režīmiem, organizēto noziedzību, nelegālu migrāciju, veselības un ekoloģiskām katastrofām”. Vissvarīgākais – Latvija vēlreiz apliecina to, ka tā par Eiropas drošības galveno garantu pirmkārt uzskata NATO. Pārsteidzošā kārtā šajā dokumentā netiek īpaši iezīmēta Latvijas stratēģija dalībai NATO “nišā.” Taču iespējams, ka tā ir Aizsardzības ministrijas prerogatīva. Kaut arī dalība ES radīs lielāku drošību Eiropā, tomēr plānā apgalvots, ka “Eiropas drošības un aizsardzības politika … nav alternatīva NATO.” Latvija, kurai ekonomiskajā ziņā ir ierādīta “otrās šķiras” dalība, attiecībā uz drošību ir ieņēmusi lempīgu nostāju.[6] Tas notiek brīdī, kad Latvijai vajadzētu atbalstīt ES kā “uzraudzības” organizāciju (piemēram, miera uzturēšanā), bet NATO vajadzētu būt kolektīvās drošības organizācijai. Šajā ziņā abām organizācijām vajadzētu veicināt stabilitāti reģionā. Nepietiekami attīstīta Eiropas drošības un aizsardzības politika nebūs īpaši noderīga reģionālās stabilitātes uzturēšanai, ja Vašingtona nevēlēsies iejaukties.

Kopumā Latvijas ārpolitikas pamatvirzienu projekts ir tāds, kādu varētu sagaidīt no jaunas ES un NATO dalībvalsts. Lielā mērā projekts paredz pastiprinātu integrēšanos Eiropas nozīmīgāko institūciju politiskajās, ekonomiskajās un drošības dimensijās. Pastāv iespēja, ka, Latvijai attīstot savas attiecības ar Briseli, valsts pazudīs citu jauno un veco dalībvalstu lielās daudzveidības vidū. Patiesi, bez ievērojamiem centieniem panākt Latvijas un citu dalībvalstu sadarbību Latvijas iespēja ietekmēt politiku Briselē būs nenozīmīga. Mainoties ES pīlāru struktūrai (atteikšanās no vienbalsības principa Eiropas Komisijas balsojumos), mazajām valstīm būs mazāka ietekmes iespēja. Kaut arī visā šajā dokumentā tiek runāts par “sadarbību”, ES politiskā realitāte – konkurence – varētu to ierobežot. Kaut gan vairums projektā paredzēto mērķu un uzdevumu ir svarīgi, Latvijas nacionālajām interesēm izšķiroši nozīmīga būs šī reģionālā sadarbība.

__________________

[1] Pārskatu par Latvijas ārpolitiku deviņdesmitajos gados, skat. Deksnis, E. B. 2001. Baltic Accession to the European Union: Challenge and Opportunity. In Baltic Accession to the European Union: Challenge and Opportunity, edited by T. Jundzis. Riga: Latvian Academy of Sciences; un Jundzis, Talavs. 2001. The Baltic States, NATO, and the European Security and Defense Indentity. In Baltic Accession to the European Union: Challenge and Opportunity, edited by T. Jundzis. Riga: Latvian Academy of Sciences.

[2] Pēc projekta publicēšanas vadošā koalīcija ir kritusi.

[3] Skatīt ES mājas lapā (Skatīta: 2004.g.g 19. febr.)

[4] ES ir centusies šīs bažas mazināt. Skat. ‘Europarliamentary President Calls Migration Fears Overblown’ RFE/RL Newsline 19 February 2004.

[5] ‘Migrants: Blair acts on benefits’ The Guardian 17 February 2004, (Skatīta: 2004.g.g 19.febr.)

[6] Skat. Stephen George 1998 An Awkward Partner: Britain and the European Community Third Edition Oxford: Oxford University Press.