Foto: G. Dieziņš © AFI
[i]"Tur nekā nevar darīt," Kaķis sacīja, "mēs visi šeit esam dulli. Es esmu dulls, un tu esi dulla."[/i][i][/i][i]“Kā jūs zināt, ka es esmu dulla?” Alise vaicāja.[/i][i][/i][i]“Tādai tev ir jābūt, citādi tu nebūtu šurp atnākusi,” Kaķis atbildēja.[/i][i][/i][i]Lūiss Kerols “Alises piedzīvojumi brīnumzemē”[/i]
Jau labu laiku atpakaļ uzsāktā priekšvēlēšanu cīņa izrādījusies auglīgs laiks zināmām pārdomām un vērojumiem. Daudzi politiķi, un it īpaši tie, kuri vēl tikai tiecas par tādiem kļūt, triecientempos steidzas būvēt gaisa pilis, aizmirstot, ka šīs nestabilās celtnes bez pamatiem var ātri sagrūt jau pirmajā aukā. Vērojot populisma izplatības tempus, atliek tikai gaidīt, ka partijas šajā karstajā vasarā starp saviem panākumiem ierindos arī lietu vai kādus citus nokrišņus. Taču lietus trūkuma rezultātā neapmierinātie vēlētāji šādiem politiķiem var pārmest sausuma izraisīšanu.
Vinstons Čērčils savulaik ir teicis, ka valstsvīrs no politiķa atšķiras ar to, ka pēdējais strādā tikai nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīrs strādā nākamajām paaudzēm. Paradoksāli, bet es aizvien vēl tāpat kā jaunībā domāju nākotnes kategorijās. Mani interesē, kas, piemēram, būs noticis ar Latvijas valsti pēc 12 gadiem, kad mana jaunākā meita būs beigusi skolu. Mani interesē arī tas, kas notiks ar manu zemnieku saimniecību pēc 50 gadiem – kā tā tiks vadīta un kā tajā strādās nākamās paaudzes?
Tas, protams, ir arī jautājums, cik ļoti mēs apzināmies savas saknes un cik ļoti izjūtam nepieciešamību pēc tām. Šķiet, katram latvietim vairāk vai mazāk ir skaidrs, kur ir viņa saknes. Lielākajai daļai – laukos. Cilvēki taču mēdz teikt, ka “es aizbraukšu uz “saviem laukiem””; un ir ļoti svarīgi šo sajūtu nezaudēt. Sāksim ar jautājumu – ko cilvēks atstāj nākamajām paaudzēm? Es zinu, ka manam vectēvam, piemēram, bija lielākā un labākā saimnieka slava tai apvidū Jēkabpils rajonā, no kura es nāku.
Taču es aiz sevis kaut ko vēlos atstāt ne tikai lauksaimniecībā, bet arī politikā, par kuras lielāko mīnusu var uzskatīt apstākli, ka politikā, atšķirībā, piemēram, no zemnieku saimniecības, darba rezultāts kļūst redzams tikai pēc ilgāka laika. Darbojoties politikā, es vados pēc principa, ka nekad nevajag darīt to, ko vēlāk nāktos nožēlot vai arī uzskatīt par kļūdu. Valdības locekļi un Saeimas deputāti mēdz sapņot un lidināties pa mākoņiem, viņiem sapņu ir ļoti daudz, tomēr pastāv konkrēta realitāte. Un man nākas sekot līdzi tam, lai šie sapņi piepildītos, lai arī visas ieceres dzīvē nerealizējas. Finansu ministram allaž ir tā svarīgā loma – uzturēt līdzsvaru starp iespējamo un neiespējamo.
Esmu patiesi priecīgs par to, ka man tas ir izdevies. Ir palielināti valsts izdevumi, tajā pašā laikā samazinot nodokļus. Piemēram, šogad nodokļi ir samazināti, taču ieņēmumi pirmajā pusgadā par 103 miljoniem latu pārsniedz aizvadītā gada pirmā pusgada rādītājus. Un tas notiek laikā, kad pasaules ekonomikā valda stagnācija.
Parlaments ir sabiedrības spogulis. Tā ir sabiedrības seja, kuru, iespējams, mēs gribam redzēt savādāku, taču tā precīzi atspoguļo sabiedrības vēlmes, izjūtas un vērtību sistēmu.
Būt politiķim Latvijā ir diezgan grūti, jo cilvēkiem, kuri mūsu valstī nodarbojas ar politiku, ir jābūt politiķiem visu laiku. Vienīgā vieta, kur es varu atļauties nebūt politiķis, ir mani lauki. Tur es varu būt arī vīrs, tēvs vai saimniecības īpašnieks. Un vienkārši cilvēks ar visiem saviem mīnusiem.
Jāatzīst, ka mūsdienās politika ir kļuvusi par tik dārgu aizraušanos, ka pat izgāšanās vēlēšanās maksā lielu naudu. Taču, no otras puses, var citēt Platonu, kurš visai trāpīgi atzīmējis, ka tie, kuriem pietiek prāta neiesaistīties politikā, tiek sodīti ar to, ka viņus vada cilvēki, kuri ir dumjāki par viņiem pašiem.
Ja man jautātu, kuru no cilvēciskajām sajūtām var lietot kā sinonīmu vārdam “politika”, es ņemtu vārdu “vientulība”. Lai arī politika ir komandas spēle, tomēr kā cilvēks politikā tu esi vientuļš. Jebkurā sabiedrībā tu esi politiķis un tev neatliek laika pat draugiem. Ne jau darba saskarsmē iegūtiem paziņām, kuri svētkos atsūta simtus apsveikuma kartiņu, bet gan īstiem draugiem. Turklāt politika, ja vien politiķis cītīgi un godprātīgi strādā, prasa daudz garīgās un arī fiziskās enerģijas. Un likumsakarīgs rezultāts tam ir vientulība. Politika – tā ir vientulība. Jaunībā cilvēks daudz ko meklē un daudz kam “iziet cauri”. Taču galvenais, lai viņš saprot to vienkāršo gudrību, kas ir lasāma Annas Brigaderes “Sprīdītī”. Kur tad ir tā laimes zeme? Tā ir tā pati zeme, tā pati vieta, kur tu dzīvo. Lai arī kā tev nepatiktu vieta, kurā tu dzīvo, labākas nekur nav. Es to esmu sapratis jau studiju laikā, un man vairs nekas nav jāmeklē. Es laimes zemi esmu atradis gan savā ģimenē, savā darbā, savā zemē un valstī.