Foto: G. Dieziņš
Es gan atšķirībā no tiesnešiem vai ārstiem, kas nevar norīt aizvainojumu par sev adresēto kritiku un nu sastinguši aizsardzības pozās, nejūtos kā ar dubļiem aplieta, kad dzirdu kritizējam žurnālistus. Jo skarbie vārdi daudzējādā ziņā ir pelnīti.
Tāpēc uzskatu, ka problēmu cēloņu apspriešana ir daudz auglīgāka par esošā stāvokļa aizstāvēšanu. No otras puses, dīkos vasaras vakaros pārlasot mediju vēstures grāmatas, nākas secināt, ka pārdzīvojam tikai kārtējo, citur jau veiksmīgi pārlaisto savas darbības vides attīstības posmu, tādu kā apjukuma stadiju, kurā vienkopus vērojamas gan mediju attīstības mūsdienīgākās sistēmas, gan, ierobežoto materiālo iespēju radītas, dīvainas mediju “pamatformas”. Bet visos šajos medijos strādā žurnālisti, un visi kopā veido žurnālistikas kvalitāti, ietekmējot sabiedrības attieksmi pret to.
Kopumā piekrītu kolēģa Ingus Bērziņa pirms pāris nedēļām izteiktajām domām, kas iezīmēja būtiskus iemeslus, kāpēc žurnālistikas kvalitāte varētu būt labāka, meklējot to tieši žurnālistu personībās. Jā, slinkums, nepietiekamā apmaksa, neatlaidības un kompetences trūkums ir šie iemesli, bet tie nav vienīgie. Es gribētu apspriest cēloņus, kas pieļauj slinkumu, paviršību, nekompetenci. Tos, manuprāt, varētu meklēt arī mediju menedžmentā, tajās sistēmās, kas organizē žurnālistu darbu, veido un nostiprina prasības pret žurnālistiem, sistēmās, kurās veidojas žurnālistikas vērtējums, kas izpaužas darba apmaksā. Citādi, klausoties diskusijas par žurnālistu darba kvalitāti un frāzēs “žurnālisti paši noteiks, kā strādāt, un tad arī būs ētikas normas un kvalitāte”, rodas sajūta, ka strādājam pašu uzturētā mistiskā telpā, kurai ir maz sakara ar konkrētā medija īpašniekiem un viņu mērķiem, ka nepastāv tādi jēdzieni kā redakcijas prasības, vadītāja un padotā attiecības mediju ikdienā, auditorijas novērtējums un “darba uzdevums”, kas jāpilda žurnālistam. Un vēl trakāk, ka uz žurnālistiem, kuru profesiju vēl joprojām mēdz muļķīgi poetizēt ar salīdzinājumiem par “dzīvesveidu” un “īpašu, nepieciešamu talantu” (Delfu komentētāju domas), sevišķi neattiecas tādas nepatīkamas realitātes parādības, kā, piemēram, darba līguma prasības un regulāra rēķinu maksāšana.
Sāksim no pēdējā minētā – darba apmaksas un prasībām pret žurnālistu kā darbinieku. Ir pavisam nedaudzi mediji Latvijā, īpaši tas attiecas uz preses izdevumiem, kuros štata žurnālisti saņem nemainīgi stabilu algu, kas automātiski ietver arī apmaksu par rakstiem, kā tas ir lielākajā daļā Rietumeiropas valstu. Parasti žurnālistu ienākumus veido neliela alga (nereti – valstī noteiktā minimālā), ko nozīmīgi un izšķiroši papildina honorāri, kuru apjomu parasti nosaka rakstu/sižetu aizpildītie laukumi. Reizumis honorāru ietekmē arī žurnālista darba kvalitāte, teiksim, kāds veiksmīgi uziets un spēcīgi pasniegts jaunums. Ar algu žurnālists iegūst sajūtu, ka ir kaut kur pieņemts darbā, kā arī pienākumu un iespēju publicēties noteiktā medijā. Visu pārējo – savu darbaspēju atražošanu, rēķinu apmaksu, izklaides utt. – nodrošina honorāri.
Starp citu, tieši šī situācija, kad mediju vadītājiem ir izdevīgāk par honorāriem (autoratlīdzībām) maksāt tikai iedzīvotāju ienākuma nodokli, nevis arī sociālo nodokli, radīja pērn medijos tik plaši skaidrotās un apspriestās likuma izmaiņas. Proti, nu likumīgās darba attiecībās esošiem žurnālistiem, lai viņi būtu sociāli labāk aizsargāti, ir iespēja reģistrēties kā pašnodarbinātām personām un maksāt pašiem sociālo nodokli no ienākumiem par autoratlīdzību. Realitātē tas nozīmē gan nosacīti labāku sociālo aizsargātību, gan šādi par sevi maksājošu žurnālistu kopējo ienākumu samazināšanos, jo honorāru lielums jau tāpēc nepieaug.
Tikai pirmajā brīdī izskatās, ka šajā modelī viss ir kārtībā, ka žurnālistus strādāt motivē vēlme nopelnīt un vienlaikus itin veiksmīgi piepildās arī medija vadītāja mērķis – ētera laiks vai avīžu lappuses nepaliek tukšas. No otras puses, tas veicina tikai nebeidzamu daudzrakstīšanu, kuras kroplīgākās formas ir gatavība samainīt vietām teikumus aģentūru ziņās un preses relīzēs, lai publikācija ātrāk būtu gatava. Varbūt izklausīšos ciniska, bet šādā sistēmā primārais ir sava rakstudarba publicēšanas mērķis, ne tā kvalitāte, interesantums, iedziļināšanās, būtisku problēmu izvirzījums. Pamazām, ikdienā daudz rakstot un notrulinoties, kvantitāte arī kļūst par darba galveno dzinuli, un žurnālists pārvēršas mūžam steidzīgā “ziņu sakasītājā” vai vienaldzīgā “ķermenī, kas pārnēsā diktofonu”. Protams, arī šādi strādājot, reizēm izdodas kvalitatīvas publikācijas. Ir taču ambiciozie, centīgie un vienkārši veiksminieki, kas aiz rakstu zīmju skaita iedomājas arī par kvalitāti.
Tad kāpēc tomēr par to rakstu? Tāpēc, ka šādas darba attiecības un apmaksas sistēma neliek žurnālistam būt kompetentam, veidot savu datu bāzi, savu informācijas avotu grupu, tā neliek kā paradumu ieviest rūpīgu gatavošanos intervijām, nespiež apgūt regulāru dokumentu pētīšanu, būtībā nepieļauj ilgstošāku darbu pie kādas publikācijas, proti, nepieprasa kļūt par profesionāli. Jo rezultāts tiek apmaksāts kā aizpildīts laukums, ne darba process, neatlaidība, intelektuālais ieguldījums. Vadītāju, redaktoru prasības visbiežāk nav tik augstas, ka žurnālists nevarētu iztikt bez augstāk minētajām “ekstrām”. Un iztiek. Turklāt – labi. Lūk, tādos apstākļos drīz vien arī ir klāt pamatoti minētās žurnālistu ķezas – slinkums un paviršība. Te arī atklājas brīvais lauks – katra žurnālista individuāla rūpe par tikai sava šodienas raksta kvalitāti. Bet vienlaikus priekšstati par žurnālista profesijas būtību novirzās uz virspusējības, nenopietnības, maznozīmības (?) pusi.
Izglītība un karjeras iespējas ir nākamās pozīcijas, kuras vērts pieminēt. Jā, žurnālisti saņem Ziemassvētku dāvanas un dažreiz arī prēmijas, bet … Lai arī biznesa lappusēs mediji priecīgi raksta par pasaules menedžmentā atklātiem brīnumiem, pašu mediju vidē tie ir retums. Tur grūti sastapt pat triviālu stratēģisko žurnālistu tālākizglītības programmu, kas būtu labi pārdomāta, ne tikai ārvalstu fondu devības rezultātā nejauši iespējama. Kur nu vēl runāt par tādu greznību kā karjeras plāns un izsvērti darba apmaksas pakāpieni. Bet, ai, cik ļoti tas būtu vajadzīgs, jo tieši žurnālistika ir profesija, kuras pārstāvji atšķirībā no juristiem, grāmatvežiem, ekonomistiem, sekretārēm var strādāt un sevi attīstīt tikai Latvijas ierobežotajā mediju vidē!
Bet varbūt, ka izglītības nesvarīgums ir tikai likumsakarīgs, ja medijos galvenais ir “darbu izpildīt/vietu aizpildīt” spējīgas personas. Jo par žurnālistu kļūt ir ļoti viegli. Un nedomājiet, ka jāsāk ar pabeigtām žurnālistikas studijām augstskolā. Visbiežāk pietiek ar sāktām studijām, nelielu aktivitāti un ārštata autora statusu. Tad nepieciešams iemanīties rakstīt vai gatavot sižetu tā, “kā pieņemts” konkrētā redakcijā, un žurnālists ir gatavs. Tikai vēlāk, kad darbavieta tiek mainīta, nākamā redakcija brīnās, kāpēc šim žurnālistam “ar pieredzi” gandrīz viss jāsāk apgūt no nulles.
Bet var gadīties arī citādi. Piemēram, tik traki kā vienai studentei, kurai prakses pirmajā dienā redakcijas vadītājs sveiciena vietā ieteica visu darīt tieši otrādi, nekā mācīts augstskolā. Tas saprotams, jo mediju vidē ir diezgan nievājoša attieksme pret izglītību, joprojām dzīvotspējīgs ir mīts, ka prakse ir visa atslēga. Prakse ir neatsverama, bet pirms nonievāt izglītības nozīmi, jāpiemin daži apstākļi. Latvijā studentiem agri jāsāk strādāt, un tāpēc visbiežāk augstākās izglītības noliedzēji, kas atraduši darbu un jūtas veiksmīgi, studijas darba slodzes dēļ nepabeidz vai formāli nomoka, reizēm cenšoties pasniedzējam kā reportāžu iesmērēt referātu politikas zinātnē (piemērs no dzīves). Tā rodas žurnālisti (arī augstskolu beidzēji), kas, slēpjot, ka nav īsti studējuši, ka īstenībā nav izmantojuši to, ko piedāvā augstskola, deklarē skološanās bezjēdzību. Bet mediju redaktori, redzot daļas bijušo studentu nevarību, arī nospriež – augstskolas gandrīz neko noderīgu nedod. To visu vērojot, mani tomēr neviens vēl nav pārliecinājis (par spīti tādiem iedvesmojošiem izņēmumiem, kā žurnālistiku nestudējošie V.Avotiņš, J.Domburs, Dz.Kolāts u.c.), ka izglītots žurnālists, kas augstskolā gan nav apguvis savas nākamās darbavietas rubriku sistēmu, bet izprot profesijas funkcijas, tās kontekstu un iespējas, pārzina žanrus un informācijas vākšanas metodes, strādā sliktāk, nekā vairāk vai mazāk kvalitatīvu tekstu ražotājs, noderīgs, bet visbiežāk – bez izaugsmes iespējām. Tāpēc es ceru, ka mediju sistēmas nākamo attīstības fāzi iezīmēs žurnālistu izglītības nozīmes palielināšanās un tādas mediju menedžmenta izmaiņas, kas ietvers rūpes par žurnālista darba kvalitāti. Jo, visticamāk, ka tieši žurnālistikas kvalitātei ir visai tieša saistība ar Latvijas mediju vadītāju asāko sāpi – auditorijas piesaistīšanu, tās uzticības saglabāšanu un veiksmīgu pastāvēšanu mediju biznesā.