Diena, 26.04.2003.

Latgales čigānu lielākā sāpe — ne izglītības, ne darba

«Kur meklēt čigānus?» Daugavpils Judovkā, kur, mums teikts, čigāni koncentrējušies, prasām uz ielas sastaptai tantiņai. Bet viņa atgaiņājas — nezinu, es ar viņiem nedraudzējos, meklējiet kaut kur tepat! Un seko plašs rokas vēziens, kas varētu nozīmēt — viņi ir visur. Daugavpilī nedarbojas parastā, citām Latvijas pilsētām raksturīgā čigānu meklēšanas formula — ikviens zina norādīt virzienu, kur sastopamas čigānu ģimenes, kas dzīvo vienkopus konkrētā ielā vai rajonā. Šeit čigāni, šķiet, «izšķīduši» pilsētā, tādēļ pēc ilgas meklēšanas parādās baža — neatradīsim, neatradīsim nevienu pašu! Kaut arī zinām — te jābūt vismaz 400 šīs Latvijas senākās mazākumtautības pārstāvjiem.

«Tā kā Daugavpilī mums vēl nav gājis nekur citur,» atzīst Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra (LCESC) pētnieces, kas kopā ar čigānu nevalstisko organizāciju Ame Roma apņēmušās apzināt Latvijas čigānu (romu) dzīves apstākļus. Tādēļ viņas tiekas ar čigāniem Daugavpilī, Jēkabpilī, Jelgavā, Valmierā, Tukumā, Talsos, Sabilē, Rīgā, Ventspilī, Kuldīgā, Kandavā un Jūrmalā, jo tur dzīvo visvairāk čigānu. Naudu — 36 103 eiro (ap 23 000 latu) — no Eiropas Savienības Phare programmas pētījumam piešķīris Sabiedrības integrācijas fonds, un pētījums jāpabeidz līdz augustam.