Raksts

Kultūrpolitika melnajā caurumā


Datums:
15. februāris, 2005


Autori

Inta Lase


Foto: E. Rudzītis © AFI

Kad kultūras nozare nespēj atrast saikni ar sabiedrību, izskaidrot, nokāpt varbūt kādreiz no pjedestāla, ir ļoti grūti sagaidīt, ka politiķis sapratīs, kāpēc kultūra ir svarīga un kāpēc jāiedod tai nauda.

Viens no valsts pārvaldes kvalitātes rādītājiem ir valsts iestāžu savstarpējās sadarbības efektivitāte un elastība lēmumu pieņemšanas procesā. Kā Jūs vērtējat šo spēju Latvijā, un kādas, no Kultūras ministrijas redzes punkta raugoties, ir galvenās problēmas?

Jāsaka, ka mums ir bijuši ļoti labi starpministriju sadarbības piemēri. Es valsts sektorā nestrādāju pārāk ilgi, lai dotu salīdzinājumu laika griezumā, bet vispārējā sajūta ir, ka sadarbība horizontālā līmenī ir jūtami progresējusi. Kā atsevišķs sadarbības vingrinājums jāmin struktūrfondi, kad nudien radās dilemma – vai ar to būs gana, ja mēs strādāsim sektorāli, kā ierasts, atsevišķi pa nozarēm? Vai pietiekami ņemam vērā horizontālās sadarbības aspektus, vai tā ir pietiekami līdzsvarota, vai mums ir ilgtermiņa perspektīva? Skatoties nākotnē, domāju, ka tā pieeja, ko šobrīd ir iesākusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija izstrādājot Nacionālo attīstības plānu, ir labs pamats, lai varētu runāt par sekmīgu starpresoru sadarbību.

Cik lielā mērā šīs sadarbības kvalitāti nosaka cilvēki, kas strādā atsevišķās ministrijās, cik lielā mērā tas atkarīgs no tiesiskā regulējuma kvalitātes?

Man liekas, ka visos laikos, vietās un lietās svarīgs ir cilvēks, viņa domāšana, uztvere un attiecības. Man liekas, ka ir milzumdaudz darba grupu, padomju un formāli tas ir pietiekami. Bet ir būtiska atšķirība, vai mēs formāli satiekamies darba grupās, vai ir iespējams izveidot tādu sadarbības modeli, kurā darbinieki katrs savā līmenī izjūt vajadzību strādāt kopā ar kolēģiem, redzēt pāri saviem šaurajiem darba pienākumiem un nozarei. Gūt putna lidojuma skatījumu un saprast, kas šajā konkrētajā brīdī no citas nozares kolēģiem nepieciešams.

Tad svarīgākās ir divas lietas. Pirmais, kopaina valsts līmenī – uz kurieni mēs ejam, kādu mēs to vai citu lietu redzam. Šeit es negribu iedziļināties, ka vajadzētu kopīgu valsts attīstības perspektīvu vai kā tamlīdzīgi, jo tas ir novazāti un garlaicīgi. Par to šobrīd nav vērts runāt, pie šīs kopainas izveides vienkārši ir jāturpina strādāt.

Otrs aspekts, manuprāt, ir tā saucamā emocionālā inteliģence. Proti, spēja komunicēt. Neesmu strādājis izglītības sektorā un par to nezinu pārāk daudz, taču zinu, ka, piemēram, Skandināvijā skolās tiek tērēts ļoti daudz laika, lai skolēni apgūtu tā saucamās horizontālās komunikācijas prasmi. Lai viņi spētu sarunāties ar jebkuru cilvēku jebkurā situācijā, lai prastu debatēt, neaizskarot otru cilvēku. Pie mums tas nav darīts un vēl aizvien netiek darīts pietiekami. Tāpēc arī šobrīd saskarsmes spējas sabiedrībā ir nepietiekami attīstītas. Ir manāmi zināmi uzlabojumi, un tas ir viens no būtiskiem profesionalitātes aspektiem, viens no valsts pārvaldes kultūras jautājumiem. Ir kļuvis populāri runāt par biznesa kultūru, bet visai reti esmu dzirdējis, kad runātu par valsts pārvaldes kultūru. Šobrīd ir zināma valsts pārvaldes filozofija, proti, vēsturiskais mantojums – ierēdniecības padomju nomenklatūras pieredze, kas sniedzas vēl senākā pagātnē. Mums ir ārkārtīgi maza demokrātiskas valsts pārvaldes pieredze. Tāpēc šobrīd pārslimojam bērnu slimības, kas raksturīgas valsts pārvaldei un kuras ir pārcietušas citas valstis ar gadu desmitiem vai simtiem garu demokrātiskas pārvaldes un ievērojamu birokrātijas funkcionēšanas pieredzi. Bet nav noliedzams, ka mēs cenšamies milzu soļiem progresēt un strādāt labāk.

Kāda šobrīd ir ierēdniecības gatavība Jūsu pieminētajai kvalitatīvajai komunikācijai?

Mūsu sabiedrībā kopumā, vismaz publiskajā telpā, valda vienpusējs un negatīvs priekšstats par to, kas ir ierēdnis. Tas cilvēkiem visbiežāk saistās ar viszemākās kategorijas ierēdni, kas ir viszemāk atalgots. Cilvēku, kurš sēž aiz viena vai otra lodziņa, paceļ telefonu un risina vairāk vai mazāk tehniskus jautājumus. Arī man un maniem kolēģiem, rūdītiem birokrātiem, rodas grūtības, kad jāsaskaras ar šāda līmeņa ierēdņiem. Ja nu kāds mani atpazīst sejā, tad varbūt kaut kas atrisinās un par to man, starp citu, nemaz nav prieka. Šie ierēdņi rāda, kādā attīstības stadijā mēs esam kā nācija.

Ja runājam par ierēdņa būtību, tad man ir pietiekami idealizēts priekšstats par to. Manuprāt, tie ir cilvēki, kas izvēlējušies strādāt valsts interesēs, nerēķinoties ar personisku labumu. Cilvēki, kas strādā ar milzīgiem naudas resursiem un nosaka līdzcilvēku likteņus gadu desmitiem uz priekšu. Cilvēki, kas nosaka sistēmu, kādā mēs dzīvojam. Šiem cilvēkiem vajadzētu būtu, izmantojot Platona „Valsts” analoģiju, gudrākajiem, apdāvinātākajiem, tiem, kuri to var vislabāk izdarīt. Realitātē ir indivīdu slānis, kas tiešām spēj zināmu idejisku apsvērumu dēļ tā strādāt. Šeit jāņem vērā arī darba tirgus – kāda kaluma un kādas izglītības cilvēkus varam piesaistīt ar to atalgojumu, kāds šobrīd ir valsts pārvaldē? Es varu nocelt cepuri to cilvēku priekšā, kas ir izcili, lieliskām galvām un stingru morālo stāju, kas strādā vai nu tāpēc, ka viņiem tas ir interesanti, vai liekas svarīgi. Domāju, ka sasniedzot zināmu pienākumu līmeni ierēdņa darbs ir ļoti interesants. Viņš strādā ar globālām lietām, domā plašākās, valstiskās kategorijās. Tādu es patiesībā arī redzu labu ierēdni.

Cik lielā mērā ierēdņa darbs šobrīd ir atkarīgs no politiskās labvēlības, ministru savstarpējām attiecībām un politiskās piederības?

Kad runāju par darba grupām, tajās satiekas augstākā līmeņa vadītāji un ir svarīgi, lai viņi labi saprastos. Es domāju, ka valsts sekretāru un arī valsts sekretāru vietnieku līmenī mēs viens otru pazīstam, spējam sadarboties un pieņemt kvalitatīvus lēmumus, bet to izpildei jānotiek profesionāļu līmenī. Mums jāspēj novadīt šie lēmumi līdz izpildei, jāveido tādi ministriju aparāti, kas ir spējīgi šos lēmumus izpildīt. Tieši šajā izpildītāju līmenī kritiski svarīga ir komunikācija un ieinteresētība. Tāpēc ierēdnim ir jābūt pietiekami apmaksātam, lai viņam būtu interese darīt kaut ko, kas ir ārpus viņa tiešajiem pienākumiem šaurā iztulkojumā, lai viņam atvērtos tādas nosacītas konceptuālās domāšanas klapes.

Kopumā skatoties, mūsu valsts pārvalde ir diezgan politizēta. Skatoties uz to, cik mūsu valsts ir politiski jauna, cik vāja ir pilsoniskās sabiedrības komponente, tas ir neizbēgams fakts. Protams, ka dažādu ministriju savstarpējo sadarbību ietekmē tas, vai ministriju tiešie politiskie vadītāji labi saprotas koalīcijas ietvaros, vai ir sakritība mērķu uzstādījumos. Viena vai otra ministra attiecībām ar pašvaldībām, piemēram, Rīgas domi, arī ir ļoti liela ietekme uz mana līmeņa ierēdņa spēju īstenot iecerēto.

Vai varat minēt kādu konkrētu piemēru, kur tieši šīs politiski labās, vai sliktās attiecības ir būtiski ietekmējušas notikumu gaitu?

Tās neietekmē manu spēju strādāt ar maniem partneriem – ierēdņiem savā līmenī, bet tās ietekmē iespēju panākt rezultātu, jo lēmuma pieņēmējs lielākoties tomēr ir politiķis. Piemēram, man ir grūti iedomāties, ka 2003.gadā, kad uzsāku darbu valsts pārvaldē, Kultūras ministrijai būtu izdevies panākt nodomprotokola parakstīšanu ar Rīgas Domi, par to, ka esam ieinteresēti un gatavi kopā strādāt, lai Rīgā uzbūvētu jaunu akustisko koncertzāli un laikmetīgās mākslas muzeju. Arī toreiz mēs ierēdņu līmenī varējām nospraust kaut kādus mērķus, bet ja nav politiskā atbalsta un politiķi par to nevar vienoties, šīs ieceres nevar īstenot.

Kas nosaka kultūras politiku Latvijā? Vai tie ir iedzīvotāji ar savām vēlmēm un vajadzībām, politiķi vai tomēr šaurs aktīvistu loks?

Uz to nevar vienkārši atbildēt. Politika veidojas zināmā politiskā vidē un tajā ir dažādi noteicēji. Protams, ir sabiedrības locekļu, tā teikt faktiskā patērētāja vajadzības, kas tiek pētītas un apzinātas. Otra grupa ir attiecīgajā nozarē nodarbinātie un ir tikai loģiski, ka tas, kurš aktīvāks vairāk var panākt. Protams, politiķi, bet mums vēl nav izveidojusies tā saucamā profesionālo politiķu kasta, jeb slānis. Šobrīd pie mums liela daļa politiķu projicē normāla sabiedrības locekļa izpratni par konkrēto jomu, – kultūru vai citu valsts mazāk finansētu sfēru, piemēram, izglītību un zinātni.

Man reizēm ir skumji vērojot, ka faktiski nozares rīcībpolitiku veido tikai valsts aparāts vai politiķi, vēl ļaunāk, to sagaida arī sabiedrība un nozaru darbinieki. Rietumeiropā ir cits modelis, tur ietekmīgu lomu politikas pamatnostādņu izveidē spēlē pilsoniskā sabiedrība. Piemēram, kultūras jomā veidojas akadēmiskie centri, nevalstiskās organizācijas, kas veido alternatīvu kultūrpolitiku tai, kuru veido valsts. Latvijā kultūras jomā šādas alternatīvas politikas nav vai arī tā ir ļoti fragmentāra un veidojas tikai kultūras apakšnozaru līmenī. Vērojot notiekošo, man nerodas sajūta, ka kultūras cilvēkiem būtu veselīgas ambīcijas, ka viņi nāktu un teiktu: mums ir idejas kādai jābūt kultūras politikai, dodiet mums iespēju to īstenot. Būtu normāli, ja šādas augstākā līmeņa debates notiktu regulāri. Man ir cerība, ka ar laiku, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonds evolucionējot varētu kļūt ne tikai par finansēšanas organizāciju, bet arī politikas avotu, jo VKKF vienojas ļoti daudzi no labākajiem radošajiem nozares speciālistiem. Es paredzu, ka viņiem radīsies ambīcija, viņi mūs izaicinās „uz paklāja” debatēt. Bet tagad, kad esam vieni paši, reizēm ir vientuļi.

Kā Jūs prognozējat, cik ilgs laiks kultūras jomā būs nepieciešams nevalstiskajam sektoram, lai tas aktīvi iesaistītos politikas veidošanas procesā?

Ir atsevišķas jomas valstī, kurās tas jau ir noticis. Kultūras jomā mēs darām visu iespējamo, lai radītu labvēlīgus apstākļus. Piemēram, pakāpeniski ieviešam konkursu finansējuma principu nevaldības organizācijām. Piemēram, konkurss par atbalsta pasākumiem teātra nozarei – mēs meklējam organizāciju, kas vairāku gadu garumā varētu palīdzēt attīstīties teātra nozarei ar starptautisku kontaktu dibināšanu, semināriem, radošām darbnīcām. Līdz šim tas darīts uz projektu bāzes, nevienmērīgi un bez iespējas saprātīgi plānot vidējā termiņā, bet tagad mēs esam gatavi šo funkciju atdot nevalstiskajam sektoram pilnībā, ar finansējumu. Līdzīgi tas ir īstenots arī mūzikas, literatūras nozarē. Tas ir ceļš, kā stiprināt NVO slāni, kas līdz šim ir bijis visai plāns un spēlējis nepietiekami būtisku lomu. Tas arī ir ceļš pārejai no padomju laiku ārkārtīgi centralizētās kultūrpolitikas filozofijas, uz modernu, rietumu demokrātijām raksturīgu kultūrpolitiku un kultūras pārvaldību.

Šobrīd par valsts kultūrpolitiku var spriest arī pēc naudas sadales atsevišķām sfērām, un nereti dzird, ka to patiesībā nosaka draugu pulciņu attiecības, jo ekspertu loks ir neliels, viņiem ir savi paziņas starp tiem, kas pretendē uz naudu.

Es gribētu tomēr šīs lietas nošķirt – naudas sadale ir spēcīgākais politikas ietekmēšanas instruments, bet tā nebūt nav visa politika.

Runājot par tā saucamajām klanu attiecībām, visus šos apsvērumus var attiecināt uz valsti kopumā. Man negribētos domāt, ka kultūras nozarē šis aspekts būtu izteiktāks nekā citur. Varbūt radošie cilvēki to uztver sāpīgāk, jo visai maz interesējas par citās jomās notiekošo. Protams, nevaru noliegt, ka šādas attiecības pastāv arī kultūras jomā, bet jāsaprot, ka šāda tipa skandāli ir raksturīgi visām demokrātiskajām valstīm, kurās ir vārda brīvība, jo pretējā gadījumā mēs par to vienkārši nerunātu. Savukārt pastāvošie finanšu dalīšanas instrumenti ir salīdzinoši progresīvi. Piemēram, VKKF ekspertu padomes – tajās ir daudz profesionālu cilvēku, lēmumi nav vienpersoniski. Arī filmu nozarē – Nacionālā kino centrā ir ekspertu padome, arī te nav vienpersonisku lēmumu.

Visiem patīk sazvērestības teorijas un jebkurā gadījumā var atlasīt faktus, kas liecina par labu šādam priekšstatam. To redz ikviens, kad viņam nākas krist par kādu intrigu upuri. Tas, protams, ir slikti, bet jebkurš cilvēks ir vājš un atspoguļo to sabiedrību, morāli un ētiku, kurā viņš dzīvo. Katrā ziņā, es negribētu piekrist, ka attiecību faktors būtu izšķiroši ietekmējis to kultūrpolitisko situāciju, kādā šobrīd esam.

Kultūras politika, izklaides industrija. Kur ir šī robeža šodienas Latvijā un vai to vispār var novilkt?

Neesmu drošs, ka tā līnija ir jāvelk. Tā ir matu skaldīšana. Man nav pieņemams kultūras nozares priekšstats, ka tas, kas nav akadēmiskā kultūra ir slikti. Šajā jautājumā kā centrālo problēmu sakni redzu divas lietas. Pirmkārt, mēs vēl neesam aizmirsuši padomju laiku situāciju, kad kultūra tika ekskluzīvi finansēta no valsts, tā bija kā ideoloģijas ierocis. Šobrīd esam tirgus apstākļos un ir jācīnās par izdzīvošanu, jāspēj pierādīt sava nepieciešamība. To, ka kultūras jomā ir vēl diezgan daudz padomju mantojuma, var redzēt paskatoties uz sistēmu kopumā. Kultūras pārvaldes sistēma ilgstoši bija viena no vismazāk reorganizētajām, vēl daudzi visu cer sagaidīt no centrālās valdības. Nav izpratnes, kāda ir centrālās varas, kāda pašvaldību, kāda nevaldības organizāciju loma utt.

Otrs aspekts arī ir saistīts ar mantojumu, proti, kultūras cilvēku stāvoklis sabiedrībā. Padomju laikos tas bija ekskluzīvs, viņi bija ievērojami, godāti, cienīti cilvēki. Būt piederīgam pie inteliģences, tas daudz ko izteica. Mēs šodien, šķiet, pat esam pazaudējuši šo vārdu “inteliģence”, tā saturs ir transformējies. Un šķiet, ka mēs kā kultūras nozare, inteliģence, esam pazaudējuši saikni ar sabiedrību. Kultūras nozare nevar atļauties būt pašpietiekama, bet tas šobrīd notiek. Tam ir arī tālejošas sekas – brīdī, kad kultūras nozare nespēj atrast saikni ar sabiedrību, izskaidrot, nokāpt varbūt kādreiz no pjedestāla, ir ļoti grūti sagaidīt, ka politiķis sapratīs, kāpēc kultūra ir svarīga un kāpēc jāiedod tai naudu, ja politiķis nāk no sabiedrības locekļu vidus, kas nesaprot, kultūras un kultūras cilvēku darba nepieciešamību. Tāpēc šobrīd esam atkarīgi no dažu vizionāru cilvēku politiskās gribas un spējas savu vīziju īstenot, bet vispārīgā līmenī esam zaudējuši sakni ar sabiedrību. Par šo tēmu esmu runājis, piemēram, ar kino ļaudīm un tas ir spilgts piemērs. Vairāk nekā 10 gadus darbojas Latvijas Nacionālais kinocentrs, kurš ilgstoši savu centrālo misiju ir redzējis tajā, lai rūpētos par nozares ļaudīm un nozares ļaudis to atzina. Tā ir uz nozari, nevis uz sabiedrību vērsta attieksme. Kādus pakalpojumus mēs sniedzam sabiedrībai par nodokļu maksātāju naudu? Tā ir daudzu kultūras jomu problēma.

Kultūras jomas piedāvājums – sabiedrības, jeb patērētāja pieprasījums. Bet kur šajās attiecībās paliek nacionālās intereses – lietas vai procesi, kas raksturo Latviju kā valsti, kā nāciju. Vai tās vienmēr būs tās, kuras pieprasīs sabiedrības lielākā daļa?

Mums jāsāk ar to, ka valsts ir neliela, nācija ir neliela, mazs ir valodas areāls, mazs šajā valodā runājošs tirgus. Tāpēc valstij ir jāiejaucas šajā kultūras ainavā, jālabo tirgus kļūdas. ASV, piemēram, ir liels cilvēku skaits, milzīga ekonomika un šādā situācijā valsts kultūras pārvaldē neiejaucas vispār. Tik liels tirgus spēj nest dažādas nišas, bet tik mazā tirgū kā Latvijā daudzas kultūras izpausmes vispār nespētu izdzīvot, ja valsts tās neatbalstītu, jo patērētājs nav maksātspējīgs un patērētāju skaits ir nepietiekams. No valsts attīstības viedokļa, no kura ir jāraugās valsts pārvaldei, lai saglabātu nacionālo kultūras identitāti, valsts kultūras savdabības, lai sekmētu attīstību, ir jānodrošina daudzveidība. Ja to atstāsim tikai tirgus vaļā, daudzveidība būs lemta iznīcībai. Tāpēc valstij ir jāfinansē dažādas kultūras izpausmes. Pamatā, protams, akadēmiskās, nekomerciālās, kuras komerciālu apsvērumu gaisotnē iznīktu pirmās. Samaksājot nodokļus jebkuram iedzīvotājam šajā valstī ir tiesības prasīt kvalitatīvu koncertzāli un pasaules labāko mūziķu koncertus, viņam ir tiesības prasīt kvalitatīvu popmūziku, kas ir atkarīga no mūzikas kā jomas kvalitātes kopumā, no kultūrizglītības sistēmas kvalitātes. Tāpēc es nevēlos novilkt robežu starp nopietno un populāro mākslu. Atšķirība bieži vien ir tikai tajā, ka vieni spēj sevi komerciāli uzturēt, bet otri nē, jo patīk mazākam skaitam cilvēku un izmaksā dārgāk. Tomēr mums vajadzības ir abas, jo tās savstarpēji ietekmējas un rod impulsu attīstībai. Tā ir sinerģija attīstībai. Ja tās nebūtu, zaudētāji būtu mēs visi.

Ir tāds vārdu savienojums “kultūras dzīve Latvijā”. Kāda tā ir, un kādai tai vajadzētu būt?

Man gribētos atbildēt filozofiski. Kultūras dzīves ir tik daudz, cik mēs katrs šo dzīvi sajūtam. Citas nav. Tāpēc daļa nodokļu tiek tērēta kultūrai.

Es esmu optimistiski noskaņots. Man ir prieks redzēt, ka sabiedrības un mediju uzmanības lokā kultūra ir tik augstā līmenī, ka ir ambīcijas un tās tiek pamanītas un novērtētas. Mūsu vēsture, kultūra ir pelnījusi, lai mēs būtu ne tikai reģiona ekonomikas, bet arī kultūras metropole, mums ir visi vajadzīgie nosacījumi. Vienkārši šobrīd ir jāatgūst tās lietas, kuras esam nokavējuši. Tas attiecas gan uz Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas būvniecību, gan uz koncertzāli, jo gan igauņiem, gan lietuviešiem stāvoklis ir daudz labāks. Mēs šobrīd esam melnais caurums kultūrā Baltijas reģionā, kultūras infrastruktūras ziņā jau nu noteikti. Tas pats attiecas arī uz mākslas muzeju, ne tikai jaunceļamo, bet arī esošajiem. Mūsu muzeji ir jāremontē, infrastruktūra pēdējo 14 gadu laikā ir novesta līdz kritiskam stāvoklim. Muzejos un arhīvos cilvēkiem maksā grašus, un tas ir jālabo. Mums ir ar ko lepoties, bet mums daudz ir jāizdara, lai šo potenciālu izmantotu. Mēs esam Eiropas Savienības valsts un mums jāspēj konkurēt jau citā līmenī.


Daniela Pavļuta CV

Kultūras ministrija

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!