Raksts

Kultūras trauma – šķērslis sabiedrības integrācijai?


Datums:
02. maijs, 2006


Autori

Aleksejs Šņitņikovs
Ilze Boldāne


Foto: B.Koļesņikovs © AFI

Latviešu pārdzīvotās sociālās sāpes un kolektīvas bailes, kuras sakņojas vēsturiskajā atmiņā, apgrūtina tādu attiecību izveidi starp Latvijā dzīvojošajām etniskajām grupām, kurās valdītu savstarpējā paļāvība un uzticēšanās.

Valsts programmā “Sabiedrības integrācija Latvijā” liela uzmanība pievērsta pamattautas un citu valstī dzīvojošu tautību tuvināšanai[1]. Veikti vairāki pētījumi par Latvijā dzīvojošo etnisko minoritāšu pielāgošanās stratēģijām jaunajiem apstākļiem, to politiskajām un cita veida aktivitātēm, taču latviešu loma sabiedrības integrācijas procesā skatīta visai maz. SKDS 2005.gadā veiktais Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultātu apkopojums liecina, ka starpetnisko attiecību saspīlējums reti novērojams individuālajā, bet pamatā sastopams grupu līmenī[2], bet Baltijas Sociālo zinātņu institūta (BSZI) 2004.gadā publicētais pētījums “Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija” uzrāda latviešu noslēgto identitāti kā nozīmīgu, starpetniskās attiecības Latvijā ietekmējošu faktoru[3].

Iepriekšminētais rosināja LU Filozofijas un socioloģijas institūtā izstrādātā projekta “Pretestība sabiedrības integrācijai: cēloņi un pārvarēšanas iespējas (etnicitātes, valsts un pilsoniskās sabiedrības mijiedarbības analīze)”[4] darba grupu izpētīt latviešu etniskās identitātes īpatnību un vēsturiskās atmiņas ietekmi uz viņu patreizējām vērtīborientācijām, jo īpaši uz sabiedrības integrācijas procesiem.[5]

Kolektīvā identitāte un kultūras trauma

Kolektīvās identitātes veidošanās cieši saistīta ar vēsturisko atmiņu, kas nodrošina grupas locekļus ar atbildēm uz jautājumiem – kas viņi ir? kāpēc viņi ir šeit? kurp viņi dodas? kas veido viņu šodienas uzvedību.[6] Vēsturiskā atmiņa dara ciešākas solidaritātes saites grupas iekšienē, rada savu simbolu un zīmju valodu, kas savukārt ietekmē starpgrupu komunikāciju (savējie sapratīs, citi – kā vēlas), un veido robežas starp grupām. Tā uzglabā sociāli nosacītus (dažkārt caur masu plašsaziņas līdzekļiem, izglītības politiku un citādi reprezentētus, izplatītus un nostiprinātus) grupai “mēs” nozīmīgus stāstus, kas saistās ne vien ar tās pozitīvo, bet arī negatīvo – sociālo un/vai kultūras traumu rosinošo – pieredzi.

Kultūras trauma, saskaņā ar šīs koncepcijas autoriem, ir kolektīvas apziņas fenomens, kurš rodas sociālo notikumu iespaidā, kuri ir apdraudējuši grupas eksistenci.[7] Tās saglabājas gan ar “neformālo” (ģimene, indivīdu saskarsme), gan “oficiālo” (muzeji, mācību grāmatas, atceres dienas) kultūras translācijas mehānismu palīdzību.

Bet kultūras trauma reizē ir konstrukcija, kuru tagadnes publiskajā telpā veido publiskās komunikācijas aģenti (masu saziņas līdzekļi, partijas, organizācijas, publiskās figūras), kas bieži vien idejiski vai materiāli ir ieinteresēti šajā procesā. “Pieredzēt” traumu nozīmē definēt sāpīgo notikumu sabiedrībai, noskaidrot upurus un vainīgos un paredzēt morālās un materiālās sekas. Pārdzīvotās sociālās sāpes tiek uzturētas sabiedrības kolektīvajā apziņā un reprezentētas kā fundamentāls drauds grupas pastāvēšanai. Atsevišķos gadījumos kultūras trauma “materializējas” sabiedrībā, tā var kļūt par sociālu un politisku institūtu.

Latviešu kolektīvās atmiņas īpatnības

Daudz cietusi, ilgus gadus citu tautu apspiestībā dzīvojusi zemnieku tauta, kurai piemīt virkne no gadsimtu gaitā ieņemtās sociālās nišas izrietošu īpašību – mīlestība pret zemi (gan lauksaimniecībā apstrādājamās zemes, gan tēvzemes nozīmē) un dziesmu, darba tikums („čakli”, „strādīgi”, „izdarīgi”), noslēgtība (nepalīdz, neuzticas viens otram, dzīvo savā mājā un viss), labas pielāgošanās, adaptācijas spējas („latvieši tā pārāk, vairāk tā kā smilga lokāmies uz vienu pusi, otru: vienam pakļaujamies, otram pakļaujamies” [vīr-1927_Bauska]) ir izteikumi, ar kuriem latvieši raksturo sevi. Intervētās personas latviešu likteņgaitās saskatīja brīvības un nebrīves posmus, kuru atšķirība ir latviešu pozīcijas – dominējošas vai pakļautas – administratīvajā un valsts pārvaldē, ekonomikā un kultūrā.

Dažādu paaudžu respondentu stāstījumos var konstatēt atšķirīgu attieksmi pret latviešu “virskungiem”. Vecākās paaudzes respondenti pagātnes pārestībās (muižnieki – zemnieki) pauž negatīvu vāciešu etniskās grupas vērtējumu, ko nereti vainago secinājums „ja nebūtu padomju iekārta nodibinājusies, un, ja nebūtu šitā ārdījušies (..), tad ar ziediem jau nu vāciešus nebūtu sagaidījuši.”

Vidējās un jaunākās paaudzes cilvēki bieži pauda viedokli, ka „(..) pēdējā laikā pret vāciešiem, poļiem, zviedriem, tas ir sen aizmirsts…”, jo šobrīd aktuāla esot pēdējā „it kā uzkundzēšanās”, kas izpausmi rada emocionālos krievu (krievvalodīgo) vērtējumos. Nelojalitāte Latvijas valstij, necieņa pret tās pamattautu un valodu, vēlme pēc padomju iekārtas un līdz ar to arī sava priviliģētā stāvokļa atgriešanās – intervijās visbiežāk sastopamie šīs minoritātes raksturojumi.

Jāatzīst, ka šī shēma, mainoties tikai etnonīmiem un teritoriālajiem apzīmējumiem, konstatējama kā starpkaru perioda, tā arī mūsdienu[8] Latvijas publiskajā telpā, kurā savulaik kopīgo cīņu pret „melnajiem bruņiniekiem” vai „rasnajīm pūļu panīm” nomainīja saliedēta vēršanās pret „okupantiem” un „laimes meklētājiem”.

Valstiskuma zaudēšana – kultūras traumas kodols

Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšana ir klātesoša gandrīz visos respondentu stāstījumos, kas liecina par šim notikumam atvēlēto vietu kolektīvajā atmiņā. Intervētie cilvēki lielā vienprātībā kā labākos laikus latviešu tautas vēsturē minēja Latvijas valstiskās neatkarības posmu starpkaru periodā, kas asociējas ar labklājību, ekonomisko uzplaukumu, noteiktu saimniekošanas un vērtību sistēmu, patriotismu, latvisku audzināšanu, latvietības godā celšanu utt. Bet tad nāca 1940.gads un „mēs vairs nebijām, mēs tikām nosvītroti.” Turpmākajos gados, kas stāstījumos apzīmēti kā „krievu laiki”, „komunistu laiki”, „padomju laiki”, „okupācijas laiks”, latviešus fiziski un morāli nīcināja, izsūtīja uz Sibīriju, atņēma īpašumus, padarīja par otrās šķiras pilsoņiem, kas veikts nicinot latviešu valodu un piešķirot privilēģijas iebraucējiem.

Kā situācijas upuri respondentu stāstījumos dominē – „latvieši”, „latviešu tauta”, „katra otrā latviešu ģimene”, „mēs”, bet atbildība par to jāuzņemas „visai tai sistēmai”, „komunistiem”, „iebraucējiem”, „krieviem”. Intervētās personas pārstāvēja viedokli, ka padomju okupācija radījusi milzīgu triecienu tautas morālajai stājai, izskaužot latviešu labās īpašības un ievazājot citu tautu netikumus, un Latvijas ekonomikai, atsviežot to atpakaļ par daudziem gadu desmitiem, un, ka notikušā sekas ir jūtamas šodien un būs jūtamas vēl ilgu laiku. „Kad Mozus izveda no Ēģiptes ebreju tautu, vadāja viņu pa tuksnesi. Vadāja tik ilgi, kamēr nomirs pēdējais vergs(..) Tā i pie mums, kamēr neizmirs pēdējais komunismā audzināts cilvēks, jēgas nebūs.”

Kultūras trauma un domstarpības par sabiedrības integrāciju

Intervijās iegūtie dati norāda uz kultūras traumas ieņemto nozīmīgo lomu latviešu vēsturiskās atmiņas struktūrā un tās būtisku iespaidu uz latviešu vēsturisko atmiņu, kura, savukārt, ir nozīmīga kolektīvās identitātes sastāvdaļa. Intervijas uzrāda arī latviešu etniskās (kolektīvās) identitātes un vēsturiskās atmiņas ietekmi uz starpetnisko attiecību veidošanās praksi Latvijā un sabiedrības integrācijas procesiem, kas izpaužas sekojošās formās: gaidās, ka cittautieši atkārtos latviešu adaptācijas modeli un pielāgosies valdošajiem apstākļiem un varai tāpat kā to savulaik darījuši latvieši; rezervētā un nosodošā attieksmē pret cilvēkiem ar citādiem pasaules uzskatiem un dzīvesveidu; noteiktos uzvedības modeļos, kas paredz novēršanos un izvairīšanos no kontaktiem ar tās grupas pārstāvjiem, kas „atbildīgi” par kolektīvo sāpju radīšanu; baiļu par grupas pastāvēšanas perspektīvu un kultūras saglabāšanu ietekmē uz politiskajiem lēmumiem.

Grupu savstarpējā paļāvība, drošība par kultūras saglabāšanu, veicināšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm ir priekšnoteikums to mierīgai sadzīvošanai, savstarpējai uzticībai[9] un, tātad – sabiedrības integrācijai. Latviešu pārdzīvotās sociālās sāpes un kolektīvas bailes, kuras sakņojas vēsturiskajā atmiņā, apgrūtina tādu attiecību izveidi starp Latvijā dzīvojošajām etniskajām grupām, kurās valdītu savstarpējā paļāvība un uzticēšanās.

Bet, kas ir visbūtiskākais – vēsturiskā atmiņa nosaka latviešu īpašo attieksmi pret valsti. Sabiedrības integrācijas programmas koncepcija paredz, ka svarīgs sabiedrību integrējošs faktors ir valsts kā vērtība, un kuru kā tādu atzīst visas Latvijā dzīvojošās grupas[10]. Taču latviešu skats uz valsti ir specifisks, saistīts ar pārdzīvotu un reizē konstruētu kultūras traumu. Intervijās uzskatāmi dominē viedoklis, ka mūsdienu valsts ir likumsakarīgs turpinājums 1940. gadā vardarbīgi iznīcinātajai valsts iekārtai, kas latviešu atmiņā saistās ar visu labāko, kas bijis. Šāds uzskats pārstāvēts arī valsts likumdošanā.[11] Citas etniskās grupas nevar pilnībā piedalīties šādā Latvijas valsts redzējumā, jo tādējādi tiek apdraudēta to pastāvēšanas Latvijā leģitimitāte.

_________________________

[1] Valsts programma „Sabiedrības integrācija Latvijā”. – Rīga, 2001. –7. lpp.

[2] Uzskati par starpetniskajām attiecībām Latvijā: Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultātu apkopojums. – Rīga: SKDS, 2005. – 22 lpp.

[3] Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija. – Rīga: BSZI, 2004. – 82 lpp.

[4] Finansējumu projektam piešķīris Sabiedrības integrācijas fonds, 2005.-2006. g. Projekta rezultātu publicēšana paredzēta 2006.gada augustā.

[5] Projekta ietvaros tika veiktas 30 padziļinātas intervijas Bauskas, Cēsu, Daugavpils, Rīgas un Talsu rajonos ar abu dzimumu triju paaudžu latviešu tautības respondentiem.

[6] Piemēram, ungāru-britu politikas zinātnieks Dž. Šopflins (G.Schöpflin) aktualizē kolektīvi akceptētos stāstus par grupas pagātni (mītus) kā nozīmīgāko elementu grupas savstarpējo saišu un grupas pamatvērtību radīšanā. Schöpflin G. Nations. Identity. Power. The New Politics of Europe. – London: Hurst & Company, 2000. – p.80.

[7] Par kultūras traumas koncepciju sīkāk skatīt: Alexander J.C., Eyerman R., Giesen B., Smelser N.J., Sztompka P. Cultural Trauma and Collective Identity. – Berkeley: University of California Press, 2004. – 314 p.

[8] Biežāka šo shēmu izmantošana sastopama 1990.gadu pirmajā pusē, bet dažkārt šāda retorika tiek pielietota arī šobrīd

[9] Schöpflin G., p.130.

[10] Valsts programmas koncepcija „Sabiedrības integrācija Latvijā” – Rīga, 1999. – 4. lpp.

[11] 1991.gada 21.aprīlī pieņemtais Konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!