Foto: Marlen Mādiger

„Mēs nedomājam, ka tas ir geju jautājums, bet mēs uzskatām, ka tas ir estētikas un sociālo problēmu jautājums.”

Bija tikai laika un vietas jautājums, kad un kur jaunatklātais konservatīvisms amerikāņu sabiedrībā kā raķete ietrieksies minoritāšu — geju un lesbiešu — lēni un tik trausli būvētajā vienlīdzības namiņā. Un eksplodēs. Un — kad māksla atkal kļūs par ieganstu, bet skudras — par retoriku.

Katoļu līgas [1] prezidents Viljams Donahjū (William Donohue) vēl nezināja, ko nākamajā rītā viņa 63 gadus vecās acis uzlūkos. Tovakar — šā gada 29. novembrī — viņš sarunājās ar The New York Post reportieris, kas viņam bija piezvanījis, lai apvaicātos pēc komentāra par Nacionālajā portretu galerijā eksponētajā izstādē Slēpt/Meklēt uzieto mākslas video. Kad pienāca nākamā diena un YouTube vietnē tika lejuplādēts video, Donahjū publiski ASV Kongresam pieprasīja pārskatīt federālos līdzekļus, ko tas piešķir Smithsonian Institūtam [2] — pasaules lielākajai mākslas institūcijai, kurā ietilpst deviņpadsmit muzeji, deviņi pētnieciskie centri un nacionālais zvērudārzs. Kas tad tik ļoti bija viņu nokaitinājis? Ko tādu viņš bija redzējis? Ievelciet elpu… un lēni izelpojiet. Skudras! Lielas melnas skudras, kuras vienpadsmit sekunžu garā video fragmentā no pavisam četras minūtes ilgstoša video tekalēja pāri krucifiksam. Secinājums bija īss — šis mākslas darbs aizvaino kristiešus! Un tam nav jāatrodas nācijas visiemīļotākajā un par valsts līdzekļiem uzturētajā mākslas institūcijā!

Un veselu mēnesi pēc tam, kad durvis bija vērusi un rāmi šo laiku aizvadījusi mākslas kritiķu cildinātā izstāde Slēpt/Meklēt jeb oriģinālajā nosaukumā Hide/Seek: Difference and Desire in American Portraiture, sākās drāma.

Kas ir šis video?

Viņš uzsvēra, ka mākslinieks darbā ir attēlojis AIDS slimnieka ciešanas un ka izstādes nodoms nav bijis kādu aizvainot.
Pirmā oficiālā atbilde ilgi nebija jāgaida. 30. novembrī Nacionālās portretu galerijas direktors Mārtins Salivans (Martin Sullivan) izplatītajā paziņojumā presei noraidīja pārmetumus, ka līdz tam izstādītais eksponāts tīšuprāt zaimotu kristietību. Viņš uzsvēra, ka mākslinieks darbā ir attēlojis AIDS slimnieka ciešanas un ka izstādes nodoms nav bijis kādu aizvainot. Video portrets no Slēpt/Meklēt, kurā ir eksponēti 105 mākslas darbi, tika izņemts.

Ja muhameds būtu eksponēts, to graužot skudrām, tad musulmaņi nekad neļautos retorikai, ka tas nemaz nav domāts aizvainojoši.
The Washington Post atvēra tiešo diskusiju ar Katoļu līgas prezidentu. Kāds lasītājs rakstiski jautāja, kādi bija Donahjū kritēriji, lai pieprasītu izņemt darbu no muzeja ekspozīcijas, uz ko viņš atbildēja: „Kritērijs, kādus es izmantoju, ir godīgums un veselais saprāts. Es, tāpat kā mani oponenti, labi zinu — ja Muhameds būtu eksponēts, to graužot skudrām, tad musulmaņi nekad neļautos retorikai, ka tas nemaz nav domāts aizvainojoši. Tātad, kas ir šis zemiskais video? Ziemassvētku dāvana kristiešiem. Tā ir naida izpausme, un to nevajadzētu finansēt valstij, kurā 80% ir kristieši.”

Katoļu Līgas vadītāja sašutums tikai eskalējās, pateicoties tādiem konservatīvu kustību aktīvistiem kā Penija Stāra (Penny Starr). Šim nosodījumam pievienojās iespējami nākamais ASV parlamenta priekšsēdētājs Džons Beinārs (John A. Boehner), pašam gan īsti neapzinoties, ko viņš nosoda, jo ne izstādi, ne video pirms sava izplatītā paziņojuma redzējis nemaz nebija. To atbalstīja arī citi tautas kalpi kā, piemēram, republikāņu frakcijas vadītājs Ēriks Kantors (Eric Cantor), un izstādes slēgšanu pieprasīja politiķi (pārsvarā no Republikāņu partijas), kas, pateicoties pirms mēneša notikušajām vēlēšanām, ASV pārstāvju palātā bija ieguvuši uzvaru un pārsvaru pār demokrātiem.

Jau nākamajā dienā The Washington Post citēja Beināra runas vīru Kevinu Smitu, kura izplatītajā paziņojumā nu jau bija jaušamas varbūtējas finansiālas sankcijas pret valsts finansiāli stutētām mākslas institūcijām: „Šajā grūtajā ekonomiskajā situācijā amerikāņu ģimenēm par saņemtajiem nodokļu maksātāju līdzekļiem ir tiesības sagaidīt ko labāku.” Un arī: „Lai gan atvēlētā naudas summa nav liela, tā ir simboliska Vašingtonas augstprātība, ar kādu tā regulāri attiecas pret lēmumiem, kas skar tūkstošiem izdevumu saistībā ar amerikāņu grūti nopelnīto naudu.”

AIDS un 80-tie

„Ikviens vīrs, kam ir gļotu pilēšana, šīs pilēšanas dēļ ir nešķīsts. Ikviena guļasvieta, kurā tas ir gulējis, ir nešķīsta, un ikviens rīks, ko tas ir lietojis, ir nešķīsts. Un, ja tāds slimnieks, kam ir pilēšana, uzspļauj veselam, tad tas lai mazgā savas drēbes un pats mazgājas ūdenī, un lai ir nešķīsts līdz vakaram.”

Šīs un citas rindas no Trešās Mozus grāmatas (Leviticus) mūzikā izkliedza kulta eksperimentālā džeza māksliniece Daiamanda Galās (Diamanda Galás), kad astoņdesmitajos gados AIDS epidēmija, toreiz arī saukta par geju vēzi, indēja sabiedrību un aizsauca daudzas dzīvības, arī Galās brāli, bet Ronalda Reigana (Ronald Reagan) prezidentūra par epidēmijas straujo izplatību un postu oficiāli nelikās ne zinis. Tā bija Dalasas ēra, kad sabiedrība pie televizora izdzīvoja ziepju operas radītās nebeidzamās intrigas un uz pleciem „audzēja” polsterus.

„Bet, ja guļot vīram sēkla noiet, tad lai viņš mazgā visu savu miesu un ir nešķīsts līdz vakaram. Un ikvienas drēbes, ikviens ādas apģērba gabals, uz ko būtu tāda sēkla kritusi, lai tiek mazgāts ūdenī, un tas lai ir nešķīsts līdz vakaram. Un arī sieva, kas ar tādu vīru ir kopā gulējusi, kuram guļot sēkla notek, lai mazgājas ūdenī, un tā lai ir nešķīsta līdz vakaram.”

Daiamandas Galās muzikālā performance Sarkanās nāves maskarāde, kas tika komponēta no 1984. līdz 1988. gadam, ir izmantota kā skaņas celiņš mākslinieka Deivida Voinaroviča (David Wojnarowicz) 1987. gadā veidotajam video portretam A Fire in My Belly[3], kas atrodams vietnē YouTube.

Portrets, ko bija redzējis Katoļu līgas prezidents un kas apgānot kristietību, tika izņemts no visu laiku visapjomīgākās un visdārgākās izstādes.
Portrets, ko bija redzējis Katoļu līgas prezidents un kas apgānot kristietību, dienu pirms 1.decembra, kad brīvā pasaule, pārskaitot savas rindas, atzīmē un piemin AIDS posta sekas[4], tika izņemts no visu laiku visapjomīgākās un visdārgākās Nacionālajā portretu galerijā tapušās izstādes.

Acs ābols aizdegas

Fragmentos bez jau minētajām lielajām melnajām skudrām ir skatāmas ainas, kur ar raupju diegu vīrietis pavirši aizlāpa sev muti.
Šis Deivida Voinaroviča video portrets no trīspadsmit minūšu gara oriģinālā materiāla, kas caur ciešanām un nāvi attēloja attiecības starp cilvēku un nedziedināmo infekciju, kas 1987. gadā mākslas autora dzīvesbiedram māksliniekam Pīteram Hudžāram (Peter Hujar) laupīja dzīvi, izstādei tika rediģēts un rādīts kā četru minūšu garš darbs. Tā apgalvo prese. Bet patiesībā bija vēl viens — mēms — 7 minūšu garš autora video rediģējums, ar daudz asāku saturu, kuru mākslinieka atstātajās lentēs uzgāja jau pēc viņa nāves. Un tieši no šī fragmenta ir veidots 4 minūšu video, kurš bija redzams muzejā (un YouTube, un citās (skaņu) versijās). Fragmentos bez jau minētajām lielajām melnajām skudrām ir skatāmas ainas, kur ar raupju diegu vīrietis pavirši aizlāpa sev muti, kur vīrietim ir apsaitētas rokas un no to brūcēm sūcas asins, kur plaukstās krīt pasaules graši, kur vīrietis masturbē un kur visbeidzot vientuļš acs ābols aizdegas, sāk griezties un pārvēršas par degošu pasaules bumbu.

Voinarovičs ir poļu izcelsmes amerikānis, kas savu dzīvesvietu bija radis Ņujorkā pēc tam, kad sešpadsmit gados pameta mācības, nelabvēlīgo ģimeni un mājas Ņūdžersijā, kļuva par ielas bērnu, par prostitūtu, par mākslinieku. 1992. gadā 37 gadu vecumā viņš nomira no AIDS. Mākslinieks, vēl dzīvs būdams, ir ecējies ar daudzām puritāniski mietpilsoniskām sabiedrības grupām un to pārstāvjiem un turpina to arī pašlaik — 18 gadus vēlāk — lielo melno skudru dēļ. Toreiz zemesriekstu sviesta alerģija nebija tik izplatīta problēma, par kādu tā ir kļuvusi šobrīd.

Déjà vu

Kad pats foto meistars 42 gadu vecumā bija aizgājis aizsaulē no AIDS, mirstīgajai pasaulei atstājot homoerotiskas fotogrāfijas, izstāde atklāšanu tomēr nepiedzīvoja.

Minimālisma dekādes sākumā ASV Kongress ņēma un minimalizēja valsts dotācijas mākslai par 40%. Labs iegansts tam tika atrasts Corcoran mākslas galerijā — citā ar valsts finansējumu atbalstītā privātā mākslas institūcijā Vašingtonā, kad šī galerija grasījās eksponēt retrospekciju ar 150 Roberta Mapletorpa bildēm izstādē Robert Mapplethorpe: The Perfect Moment. Šī ceļojošā izstāde perfektus mirkļus bija ķērusi un muzeju sienas rotājusi jau citās ASV metropolēs. 1989. gada vasarā, kad pats foto meistars 42 gadu vecumā bija aizgājis aizsaulē no AIDS, mirstīgajai pasaulei atstājot homoerotiskas un fetišizētas fotogrāfijas, izstāde atklāšanu tomēr nepiedzīvoja. Tā, vēl durvis nevērusi, nokaitināja un sarūgtināja visas polarizētās puses un piedzīvoja mākslas darboņu dusmas, protestus un performances. Protestēja pat paši muzeja darbinieki, uz nama kāpnēm publiski saplēšot biedru kartiņas. Vēl nevērtā izstāde asas replikas saņēma arī no tādiem ietekmīgiem republikāņiem kā Džesijs Helms (Jesse Helms).

Šis senators divus gadus iepriekš — 1987. gadā — Kongresā bija iniciējis likumprojektu, kas aizliedza par valsts budžeta līdzekļiem atbalstīt AIDS izglītības resursus, kas iedrošinātu un veicinātu tiešu vai netiešu homoseksuālu darbību. Kongress to apstiprināja.

Internetā ir atrodams kāds video intervijas izvilkums, kur mākslinieks Deivids Voinarovičs — kalsna paskata vīrs ar lieliem briļļu rāmjiem, tiem pārklājot apjomīgu daļu no sejas, bet nenoslēpjot mākslinieka nogurušās acis — liela izmēra pelēkzaļā T-kreklā sēž un smēķē pie piekrauta virtuves galda. Galda virsma nav saredzama, bet uz tās ir manāmas otas no sintētiskajiem vai dabīgajiem cūku sariem. Pa blakus atvērto virtuves logu ik pa brīdim dzīvoklī paviesoties ienāk pilsētas radītā kņada un dūkoņa, radot gandrīz vienmērīgu fona šalku. Mākslinieks kraukšķīgā balsī sper zibeņus par grūtībām, ar ko jāsaskaras, veidojot mākslas fondus, ja tiem blakus, piemēram, pavadošā katalogā cirkulē tādi vārdi kā AIDS vai/un homoseksuālisms.

„Pēdējos 120 gadus Corcoran mākslas galerija ir saglabājusi apolitisku pozīciju,” toreiz šādu atbildi laikrakstam The Washington Post sniedza šī muzeja direktore Kristīne Ora-Kāla (Christina Orr-Cahal).

„Mēs nedomājam, ka tas ir geju jautājums, bet mēs uzskatām, ka tas ir estētikas un sociālo problēmu jautājums,” oponēja viena no dedzīgākajām protesta akcijas ruporēm, Vašingtonas mākslinieku koalīcijas priekšsēdētāja Ruta Bolduāna (Ruth Bolduan). Viņa laikrakstam The New York Times apgalvoja: „Muzejs ir publisks estētisko dialogu forums. Roberta Mapletorpa izstādes atcelšana Corcoran mākslas galerijā liedz cilvēkiem pieņemt pašiem spriedumus par mākslas darbu vērtību.”

Neprasiet pornogrāfijas finansēšanu!

Darbs izlamā tos, kas sludina kristiešu līdzjūtību, bet paši atsakās to ievērot.
Vai no Portretu galerijas padzītais darbs ir vai nav zaimojošs? Los Angeles Times mākslas kritiķis Kristofers Naits (Christopher Knight) avīzes kultūras blogā apstiprinošajam apgalvojumam nepiekrīt, un 1. decembrī sniedza divas atbildes. „Īsā atbilde ir, ka — nē, nav,” un „garākā —ka darbs izlamā tos, kas sludina kristiešu līdzjūtību, bet paši atsakās to ievērot.” Kritiķis skaidroja, ka skudras un vaboles ir seni mākslas simboli, kas apraud cilvēka dzīves niecību un zemes eksistenci.

Problēma ir ļaut cenzoriem noteikt, kāda veida māksla ir sociāli pieņemama.
Kristoferam Naitam nākamajā dienā tajā pašā avīzē sekoja redkolēģijas komentārs: „Tas nav skaidri zināms, vai Voinaroviča video darbs ir iecerēts kā uzbrukums kristietībai. Tikpat labi skudras uz krucifiksa varētu uzskatīt par mūsdienīgu risinājumu tēmai par dievišķām ciešanām. Šī tēma sakrālajā mākslā ir bijusi gadsimtiem ilgi. Problēma ir ļaut cenzoriem noteikt, kāda veida māksla ir sociāli pieņemama.”

Neprasiet sabiedrībai, kuras lielākā daļa ir kristieši, lai tā finansētu jūsu pornogrāfiju.
„Ja izstāde būtu dziļi aizkaroša, teiksim, afroamerikāņiem, ebrejiem vai musulmaņiem, liberāļi, iespējams, mazāk to aizstāvētu. Galvenajam kritērijam būtu jābūt vērstam uz darba mākslinieciskajām vērtībām, nevis, ka tas satrauc un sadusmo kādu sabiedrības daļu” — tā Los Angeles Times. Liberālās „Rietumkrasta lēdijas” komentārā bija ieviesies viens neliels, bet zīmīgs duļķis, kas nevīžīgam avīzes lasītājam ļautu maldīgi noprast, ka no valsts līdzekļiem, kuri sastāda 70% no Smithsonian institūta gada budžeta, tiek veidotas arī izstādes. Nē, izstādes rada par sponsoru, nevis ASV nodokļu maksātāju naudu. Valsts piešķirtos līdzekļus galvenokārt „noēd” ēkas un algas. Izstāde Slēpt/Meklēt tās sponsoriem izmaksāja 750 000 dolāru. Šo pēdējo teikumu kā labi izgaršotu mantru Kristofers Naits atkārtos, kad pēc viņa 6. decembrī avīzē publicētās kritikas, no Katoļu līgas saņems personīgi neparakstītu vēstuli, kur atrodami šādi vārdi: „Ir skumji, ja geji nevar parādīt geju mākslu, kas nav homoerotiska. Ja jūsu vienīgā identitāte ir jūsu seksualitāte, tad tā iegūst jēgu. Neprasiet sabiedrībai, kuras lielākā daļa ir kristieši, lai tā finansētu jūsu pornogrāfiju.”

Slēpt un meklēt

Slēpt/Meklēt kuratori profesors Džonatans Kacs (Jonathan Katz) un Nacionālās portretu galerijas vēsturnieks Deivids Vards (David C. Ward) laikrakstam Los Angeles Times atklāja, ka pirmoreiz par tik apjomīgas izstādes nepieciešamību ir aizdomājušies jau 2006. gadā, kad abi satikušies kādā simpozijā par mākslinieku Valtu Vitmenu (Walt Whitman). Toreiz Portretu Galerijā bija svaigi atklāta Deivida Varda kūrētā izstāde, kur vienā bildē Vitmens bija redzams kopā ar savu mīļāko Pīteru Doilu (Peter Doyle). Fotogrāfija izstādē bija nodēvēta par Mīlas pāri. Līdz tam neviens no nozīmīgākajiem ASV mākslas muzejiem nebija to tā nosaucis. Un radās ideja.

Pašportrets fiksēts dzīves beigās — ar roku uz spieķa, kura gals inkrustēts ar skeleta galvu.
Slēpt/Meklēt ir apskatāmi mākslas darbi, kas aptver laika posmu no 19. līdz 21.gadsimtam. Izstādes koncepts ir radīts no atveidiem, kas caur mākslinieku radītām vīzijām un to atstātajām liecībām, ko caurstrāvo iekodēti homoseksuāli simboli un identitāte, un tai ierādītā loma mākslā, izstādē vienkopus reflektē, korelē vai disharmonē ar laiku, dekādēm un pasaules strāvojumiem. Šie darbi, to skaitā pasaules šedevri, iepriekš ir bijuši daudzās dažādās tematiskās izstādēs, bet nekad vienkopus šādā kontekstā. Izstādē nav ietverti tikai geju un lesbiešu veidoti meistardarbi, bet ir apskatāmi arī mākslas portreti, ko veidojuši heteroseksuāli mākslinieki. Darbus izstādei ir atlasījuši divi nopietni un mākslas pasaulē autoritatīvi kuratori.[5]

Divi no 105 (mīnus 1) eksponētajiem darbiem Slēpt/Meklēt ir Roberta Mapletorpa pašportreti. Viens ir taisīts karjeras sākumā — fiksēts bezbēdīgā kustībā, ķermenim tikai daļēji iekļaujoties foto objektīva atvēlētajā mirklī, otrs — dzīves beigās — ar roku uz spieķa, kura gals inkrustēts ar skeleta galvu.

Tas bija naivs fetišs — kā divi kungi miliču tērpos piesnigušā bērzu birztaliņā saldi bučojas.
2007. gadā Maskavā, Saharova muzejā tika sarīkota izstāde Aizliegtā māksla — 2006. Tajā bija eksponēti mākslas darbi — tādi, kur reliģiskās ikonas saplūda ar popkultūras tēliem: Jēzus ar Mikipeles ausīm, Kristus galvas vietā ordenis ar Ļeņina ģīmetni, Jaunava Marija no kaviāra. Un naivs fetišs ar erotiskām ainām, piemēram, kā divi kungi miliču tērpos piesnigušā bērzu birztaliņā saldi bučojas.

Tiesa konstatēja, ka kuratori šo izstādi ir organizējuši ar noziedzīgu nodomu.
Izstādi veidoja divi prominenti krievu kuratori — Andrejs Jerofejevs un Jurijs Samadurovs, bijušais Saharova muzeja direktors. Šogad 13. jūlijā abi tika atzīti par vainīgiem ekstrēmismā. Tiesa konstatēja, ka kuratori šo izstādi ir organizējuši ar noziedzīgu nodomu un piesprieda vienam samaksāt 200 000 rubļu, bet otram — 150 000 rubļu. Tiesa, prokurori gan abiem apsūdzētajiem bija prasījuši reālu brīvības atņemšanu uz trim gadiem. Par vainīgiem atzītie ar šādu spriedumu nebija apmierināti un presē apgalvoja, ka to pārsūdzēs Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ziņoja aģentūra Reuters.

Kuratori sacīja, ka daudzi no attēliem bija domāti, lai kritizētu materiālismu, kas valda Krievijas sabiedrībā, bet prokurori apgalvoja, ka abu vīriešu darbība ir uzskatāma par ekstrēmismu un reliģiskas nesaskaņas veicinoša. Šī izstāde galvenokārt sadusmoja Krievijas pareizticīgo baznīcu un fundamentālās pareizticīgo grupas. Jāpiezīmē, ka tiesas sēdes zālē sanākušo fundamentālistu kreklus dekorēja ortodoksālie krusti, nāves emblēmas un vārdi „Pareizticība vai nāve,” ziņoja The New York Times. Vismaz viens no kuratoriem ir saņēmis nāves draudus.

Krievu rakstnieks un brālis vienam no kuratoriem Viktors Jerofejevs pēc tiesas sprieduma The New York Times skaudri secināja, ka savas valsts nākotni viņš redz tikai abu — ar tradicionālām un netradicionālām vērtībām — apvienotā Krievijā, sakot, ka „mums ir jāatrod kopēja nostāja, nevis jāsarejas kā suņiem.”

Izmantoja izdevību

„Kā mēs varam izlemt, vai māksla strādā, ja nekad mums nebūs iespējas to skatīt? Ja neviens nebūtu parādījis šo Voinaroviča video, mākslinieku, ko apbrīno daudzi, vai mēs kādreiz būtu lēmuši un apsprieduši, vai maz tas ir zaimojošs?” tā prātoja vienmēr dedzīgais The Washington Post mākslas kritiķis Bleiks Gopniks (Blake Gopnik). Un turpināja: „Atklāti sakot, man video šķiet nedaudz vārgs un neskaidrs, triepts ar vispārīgu sirreālismu. Šīs izstādes talantīgie kuratori acīmredzami to sajūt savādāk. Bet tagad, kad šis gabals ir izņemts no izstādes, sabiedrība vairs to nedabūs redzēt. (..) Vai mums būtu jāizvēlas starp visām šīm konfliktējošām izjūtām un uzskatiem? Kā mēs varam izlemt un kurš būs tas, kas izlems, kurš objekta interpretējums ir pareizs un kurš nav?”

Gopniks, kurš savā blogā apgalvo, ka viņa darba pikseļpasaules pastkastīte nu ir tik pilna ar sasūtīto naida tekstu, ka to viņš vairs neverot vaļā, ieteica: „Šķiet, ka vislabākais veids, kā kategorizēt, ir saglabāt noteiktas vietas, sauksim tās par “valsts muzejiem”, pēc iespējas atvērtākas visplašākajam ideju lokam, ko spēj izdomāt mūsu sabiedrības mākslinieki. Un tad pieņemt darbā viszinošākos, ar domām visbagātākos kuratorus, kādus mēs varam atrast, — cilvēkus, kuriem piemīt dziļākas zināšanas par mākslu, nekā jebkuram no mums pārējiem, kas varētu atšķirt labo no sliktā, valdzinošo no garlaicīgā.”

Es esmu dziļi noraizējies, ka mums var nākties gaidīt vēl desmitiem gadu, līdz atkal kāds muzejs izvērs šādu izstādi.
Izstādes kurators Džonatans Kacs intervijā bažījas: „Galu galā, lai kā es raizētos par izstādi, es, beidzot veidojot LGBT tematikai veltītu izstādi, esmu vēl vairāk nobažījies par atmosfēru. Šis ir temats, kas pēdējā 21 gada laikā ir bijis izstumts no amerikāņu mākslas pasaules. Es esmu noraizējies, dziļi noraizējies, ka šis konflikts tik būtiski atdzesēs izredzes, ka mums var nākties gaidīt vēl desmitiem gadu, līdz atkal kāds muzejs izvērs šādu izstādi.”

Kā izveidot mobilly kontu

1989. gada 30. jūnijs bija noliktais datums izstādei, kura netika atklāta. Norunātajā dienā protestētāji bija sapulcējušies pie muzeja un uz monumentālās ēkas projicēja Mapletorpa fotogrāfijas. Šogad 2. decembra vakarā protests pulcēja aptuveni 75 cilvēkus, ziņo The Washington Post. Lielākā daļa no sanākušajiem paši bija mākslinieki vai šim rūpalam pietuvinātas personas. Viņi rokās — ar lielu atstarpi no sejām — turēja maskas ar franču dzejnieka Artūra Rembo vai nelaiķa Voinaroviča ģīmetnēm. Kāds no aktīvākajiem protesta rīkotājiem galvaspilsētas alternatīvajai avīzei The Washington City Paper jau iepriekš apgalvoja, ka „Ugunij manā vēderā vajadzētu būt muzejā. Ja tas nebūs muzejā, tas būs uz muzeja.” Protesta gājiens noritēja miermīlīgi. Un pašlaik aizliegtais video ir radis patvērumu Vašingtonas Transformer galerijas skatlogā, un notiek sarunas ar Voinaroviča pilnvaroto darbu krātuvi par pilnās video versijas demonstrēšanas atļaujas iegūšanu.

Arī citi muzeji kā Ņujorkas The New Museum vai Workspace Pasadena, vai CB1 galerija, vai UCLA Hammer Museum solidaritātes vārdā ir ieplānojuši, izvieto vai arī plāno izvietot Voinaroviča video portretu publikas apskatei. Smithsonian institūts ir ieguvis pamatotu kritiku, ka ļāvies homofobu provokācijai un bijis gļēvs sabiedrības priekšā. Savukārt 9. decembrī pilnvarotais Nacionālās portretu galerijas vadītājs Džeims Bartlets (James T. Bartlett) paziņoja par atkāpšanos no amata

“Lielo kristiešu aizstāvju“ slikti uzvilktās maskas ir kritušas, atklājot vecās labās homofobiskās grimases.
Vairāk nekā nedēļu pēc epopejas ap lielajām melnajām skudrām skandāls nenorimst. Tas modificējas. Vienīgi “lielo kristiešu aizstāvju“ slikti uzvilktās maskas ir kritušas, atklājot vecās labās homofobiskās grimases.

Ļaudis, kuru atbalsts un popularitāte ir atkarīga no šo “cilvēktiesību” un “ģimenisko vērtību” sargiem, izmantoja izdevību.
Politiķis zina savu saimnieku. Ļaudis, kuru atbalsts un popularitāte ir atkarīga no šo “cilvēktiesību” un “ģimenisko vērtību” sargiem, izmantoja izdevību. Šonedēļ, 9. decembrī, Senātā tika skatīts jau gadiem diskutētais aizliegums atklāti ASV armijā dienēt gejiem un lesbietēm. Ar 57 pret 40 tika izgāzta iespēja atsvabināties no armijā piekoptās “don’t ask, don’t tell” politikas, ko, kā liecina pašā armijā notikušās aptaujas, vairs nav vajadzības piekopt.

Vēl sabiedrībā aktīvi notiek debates un politiskās cīņas par tiesībām un viendzimuma laulībām, kas pašlaik ar likuma spēku ir atļautas tikai 5 ASV štatos. Tas ir kultūras karš. Bruņinieki un karognesēji, lūdzu, uz priekšu!

__________________________

[1] ASV Katoļu līga ir lielākā katoļu “cilvēktiesību” organizācija ASV. Tā bāzēta Ņujorkā un pēdējā laikā ir bēdīgi slavena ar katoļu baznīcas skandālu interpretācijām kā, piemēram, ka Katoļu baznīcai nav pedofilijas problēmu, bet gan ka tā esot geju problēma: http://onfaith.washingtonpost.com/..

[2] Nacionālā Portretu Galerija ir viena no Smithsonian Institūta apakšstruktūrām

[3] Uguns manā vēderā — angļu val.

[4] AIDS infekcija „pie vārda tika” 1981. gadā. 1987. gadā AIDS „tika” pie pirmajām — nāvīgi dārgajām — zālēm. Dekādes beigās Ņujorkā radās aktīvistu grupa ACT UP [http://www.actupny.org/ ], kuras moto bija neklusēt, jo Klusums = Nāve. Tā ar aktīvu mākslas un protestu darbību — plakātiem — tika panākts, ka zāles kļūst lētākas un pieejamākas lielākām ļaužu masām.

2009. gadā Hārvardas Mākslas muzejs kopā ar Carpenter vizuālās mākslas centru sarīkoja apjomīgu izstādi. Tajā tika eksponēti 70 organizācijas ACT UP plakāti un notika lasījumi, diskusijas un lekcijas, http://www.ves.fas.harvard.edu/ACTUP.html

[5] Ja nekas nemainīsies, izstāde apmeklētājiem būs atvērta līdz 2011. gada 13. februārim, un tajā ir apskatāmi Berenīsas Abotas (Berenice Abbott), Džordža Belova (George Bellows), Marsela Dušampa (Marcel Duchamp), Džespera Džona (Jasper Johns), Tomasa Eikina (Thomas Eakins), Volkera Evansa (Walker Evans), Nanas Goldinas (Nan Goldin), Fēliksa Gonzalesa-Torresa (Felix Gonzalez-Torres), Deivida Hoknija (David Hockney), Enrija Kartjē-Bresona (Henri Cartier-Bresson), Ellesvorta Kellija (Ellsworth Kelly), Annijas Leibovicas (Annie Leibovitz), Agneses Martinas (Agnes Martin), Džordžas Okīfas (Georgia O’Keeffe), Roberta Raušenberga (Robert Rauschenberg), Džona Singera Seržanta (John Singer Sargent), Endija Vorhola (Andy Warhol), Endrjū Veita (Andrew Wyeth), Granta Vūda (Grant Wood) un citu autoru darbi.