Foto: michele aquila
Latvijas iedzīvotāju acīs birokrāts joprojām saistās ar patvaļu, no kuras bail, un kuru vajag pielabināt ar pakalpīgu attieksmi, dāvanu vai kukuli.
Administratīvā korupcija Latvijā, proti, tā, kura notiek likumu piemērošanas stadijā, pēdējo gadu laikā ir mazinājusies. Par to liecina 2007. gada beigās veiktā aptauja „Latvijas iedzīvotāju saskarsme ar korupciju”. Administratīvās korupcijas izpausmju samazināšanās ir tendence, kuru var novērot kopš 1999. gada, kad pirmo reizi tika veikti šādi mērījumi. Attiecīgi ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri ir nokārtojuši jautājumus valsts vai pašvaldību iestādēs bez neoficiāliem maksājumiem, darījumiem vai pazīšanās. Ir novērojamas arī negatīvas tendences — iedzīvotāji mazāk tic varas institūciju godīgumam, skeptiskāk vērtē augstākā līmeņa korupcijas samazināšanos un joprojām pauž gatavību maksāt kukuļus.
Iestādes pamazām kļūst „tīrākas”
Par korupcijas izplatību var spriest arī pēc iedzīvotāju uztveres, proti, uzskatiem par to, cik lielā mērā korupcijai ir pakļautas tās vai citas publiskās varas jomas vai valsts kopumā. Tomēr uzticamāks rādītājs ir ziņas par iedzīvotāju reālo pieredzi, kontaktējoties ar iestādēm. Lai uzzinātu, cik izplatīta ir administratīvā korupcija, cilvēkiem, kuriem ir bijusi saskarsme ar konkrētām institūcijām, tika prasīts, vai viņiem ir nācies neoficiāli maksāt vai dot dāvanas attiecīgo iestāžu darbiniekiem[1]. Dati liecina, ka samazinās to iedzīvotāju skaits, kuri ir neoficiāli maksājuši piecus latus vai vairāk:
Ceļu policijai: 1999. gadā 43%, 2005. gadā[2] 26%, 2007. gadā 17%[3];
Muitā: 1999. gadā 26%, 2005. gadā 20%, 2007. gadā 9%;
Atļauju vai licenču saņemšanai: 1999. gadā 25%, 2005. gadā 19%, 2007. gadā 14%;
Autotransporta reģistrācija vai tehniskā apskate: 1999. gadā 15%, 2005. gadā 9%, 2007. gadā 4%;
Lai iekārtotos darbā valsts vai pašvaldību iestādē: 1999. gadā 7% iedzīvotāju, 2005. gadā 9%, 2007. gadā 2%.
Dati nedod pamatu runāt par neoficiālo maksājumu mazināšanos, iedzīvotājiem ārstējoties poliklīnikā vai slimnīcā, risinot jautājumus saistībā ar bērna mācībām skolā vai bērnudārzā, kā arī kārtojot nekustamā īpašuma lietas. Neoficiālus maksājumus visbiežāk maksājuši ceļu policijai, ārstējoties poliklīnikā vai slimnīcā, muitā, atļauju un licenču saņemšanai, kā arī iepirkumos. Pasaules top piecinieka priekšgalā ir policija, tad seko tiesas, reģistrēšanās un atļauju izsniegšanas dienesti, izglītības sistēma, medicīna[4].
Nenoliedzami administratīvās korupcijas līmeņa mazināšanos ietekmē tiesībsargājošo iestāžu darbība, pieķerot korumpētas amatpersonas un atbrīvojot valsts pārvaldi no negodprātīgiem darbiniekiem. Bet ne mazāk svarīgs faktors ir izmaiņas gan iedzīvotāju, gan valsts amatpersonu uzvedībā un to pieaugusī paškontrole, ko veicina gan sabiedrības informēšana par tiesībsargājošo iestāžu darbību, gan institūciju iekšējie pretkorupcijas pasākumi. Acīmredzot visatļautības sajūta gan iedzīvotāju, gan izpildvaras amatpersonu vidū mazinās. Kā norāda sociālie zinātnieki, pastāvīgi izjustas bailes, piemēram, zaudēt brīvību, labklājību, statusu vai reputāciju ilgtermiņā ir nozīmīgs faktors cilvēku uzvedības izmaiņām.
Netic godīgumam, šaubās par ētiku
Vērtējot valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju godīgumu, Latvijas iedzīvotāji viszemāko vērtējumu dod valdībai un Saeimai. Valdību par negodīgu uzskata 56% iedzīvotāji, Saeimu — 53%. Tiesas par negodīgām uzskata 52%. Ministrijām padotībā esošo iestāžu godīguma novērtējums, izņemot ceļu policiju (56%) un muitu (50%), ir pozitīvāks. Iedzīvotāju paustie viedokļi saskan ar Pasaules Bankas ekspertu novērtējumu, ka Latvijā valsts sagrābšana — t.i. korupcija lēmumu pieņemšanas posmā parlamentā, valdībā, tiesā — ir lielāka problēma, nekā administratīvā korupcija[5]. Valdības, Saeimas un tiesu godīgumam 2005. gadā iedzīvotāji nedeva tik zemu vērtējumu kā 2007. gadā. „Valsts sagrābšana” un liela apjoma kukuļošana iedzīvotāju uztverē nemazinās, bet tieši otrādi — salīdzinājumā ar „sīko” korupciju, nostiprinās.
Ir samazinājusies iedzīvotāju uzticēšanās Saeimai, Ministru Kabinetam, pašvaldībām, ministrijām un tām padotām iestādēm. Viszemāk uzticēšanās ir kritusies valdībai un parlamentam. Saeimai pagājušā gada novembrī uzticējās 19% iedzīvotāju, Ministru Kabinetam — 17%. Vērtējumi atspoguļo, protams, arī iedzīvotāju attieksmi pret aptaujas laikā darbojošos Aigara Kalvīša Ministru kabinetu. Uzticēšanās rādītāji valdībai un parlamentam svārstās un ir atkarīgi no šo institūciju rīcības un iedzīvotāju attieksmes pret to, tomēr tik zemi radītāji Latvijā nebija kopš 2000. gada aprīļa (Andra Šķēles valdības demisija)[6]. Eiropas Savienības valstīs, kur vidējie rādītāji arī nav sevišķi augsti, 2007. gada aprīlī parlamentam un valdībai uzticējās attiecīgi 43% un 41%. Uzticēšanās līmenis valdībai un parlamentam Latvijā 2007. gada novembrī bija gandrīz viszemākais arī starp bijušās Padomju Savienības valstīm[7].
Var pamatoti šaubīties par demokrātijas kvalitāti valstī, kurā publiskajai varai ir tik zema uzticēšanās. Acīmredzot Latvijas cilvēkiem, domājot par augstākajām amatpersonām, nav pārliecības, ka „mana suverenā un īpašā interese ir ietverta un saglabāta arī cita (t.i., valsts) interesē un nolūkā, t.i. cita attiecībās ar mani kā indivīdu,” kā izteiksmīgi bija noformulējis G.Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel).
Iedzīvotājiem tika lūgts novērtēt, cik lielā mērā dažādas amatpersonu grupas ievēro ētikas principus, tādus kā godprātība, cieņa pret likumu, taisnīgums, atbildīgums. Desmit punktu skalā Saeimas deputāti saņēma vidējo vērtējumu 3,7, MK locekļi — 3,7, civildienesta ierēdņi — 4,5, tiesneši — 4,6, pašvaldību amatpersonas — 5,0. Augstskolu vērtēšanas sistēmā tas nozīmētu „gandrīz viduvēji” (4) un „viduvēji” (5). Valsts amatpersonas iedzīvotāju acīs izskatās neētiskākas, nekā pašu amatpersonu vērtējumā.[8] Dažādu valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki, vērtējot ētikas kodeksu ievērošanu savā iestādē, vidēji ielika sev atzīmi 7,9, proti, ja to interpretē kā atzīmi augstskolā — „ļoti labi”.
Kopējais valsts amatpersonas tēls sabiedrībā nav pozitīvs un tas nav „labais varonis”. Iedzīvotāji sliecas uzskatīt, ka lielāka daļa valsts amatpersonu ir korumpētas: viņas drīzāk darbojas savu personisko interešu labā, nevis domājot par kopīgo sabiedrības labumu. Protams, tik zemu ētiskuma vērtējumu ir ietekmējuši pēdējā gada laikā notikušie skandāli, kuros figurēja MK locekļi, tiesneši, Saeimas amatpersonas un valsts pārvaldes darbinieki. Taču, piemēram, ierēdņu tēls, kā liecina citi informācijas avoti, nav bijis pozitīvs arī iepriekšējos gados.[9] Samērā izplatīti ir iedzīvotāju viedokļi, ka ierēdņi daudz papildus piestrādā citās darba vietās, ka viņi domā tikai par savu atalgojumu, darbojas pārsvarā politiķu un augstāko ierēdņu personisko interešu labā, ka viņi neko nedara bez kukuļa un ka tikai izliekas, ka strādā, turklāt strādā neefektīvi. Diezgan negatīvu valsts iestādes darbinieka tēlu reproducē arī masu saziņas līdzekļi.
Kā uzskatīja vācu sociologs Norberts Eliass (Norbert Elias), sabiedrība nevar sevi uzskatīt par īsti civilizētu, ja pastāv ass saspīlējums starp birokrātiju un iedzīvotājiem. Viņš domāja, ka, lai cilvēki spētu veidot attiecības ar varu bez pārmērīgiem konfliktiem, sabiedrībai ir jāsasniedz augstāka „civilizēšanas” pakāpe. Tas ir — cilvēkiem jāiemācās labāk pārvaldīt savu uzvedību un mierīgā ceļā atrast līdzsvaru starp dažādu grupu, indivīdu un valsts interesēm. Acīmredzot Latvijai ir vēl ejams garš „civilizēšanas” ceļš.
Gatavi maksāt par laipnību
Lai arī pakāpeniski samazinās to cilvēku īpatsvars, kuri būtu gatavi maksāt kukuļus, lai atrisinātu savas problēmas, tas joprojām ir liels: 1999. gadā kukuļus bija gatavs dot 51%, 2005. gadā — 48%, 2007. gadā — 39%. Visbiežāk vajadzības gadījumā cilvēki būtu gatavi neoficiāli maksāt veselības aprūpes iestādē, saskarsmē ar policiju, lai nokārtotu darījumus tiesā vai nekustamā īpašuma lietas. Galvenie kukuļošanas iemesli ir jautājuma ātrāka izskatīšana; lielāka drošība, ka jautājums tiks risināts un risināts vēlamā veidā; darbinieku laipnākas un pretimnākošākas attieksmes panākšana. Gatavību maksāt neietekmē tas, vai kukulis tiek pieprasīts atklāti, vai tikai tiek doti mājieni, ka tiek sagaidīta „smērviela”.
Pirmie trīs minētie iespējamās kukuļdošanas motīvi ir nosacīti „racionāli”. Aprēķins cilvēkiem, kuri ir gatavi dot kukuli, droši vien liek domāt, ka ir „izdevīgāk” panākt jautājuma risināšanu savās interesēs, piekukuļojot amatpersonu, nekā sekmēt visas sabiedrības tiesiskumu, izvēloties rīkoties likumīgi. Jācer, ka turpmākā sabiedrības, valsts un šo cilvēku morālā attīstība ļaus viņiem nonākt pie secinājuma, ka likumības veicināšana ir „racionāla” un „saprātīga” un ir arī viņu augstākajās interesēs.
Interesanti ir tas, ka samērā liels iedzīvotāju īpatsvars — 28%, būtu gatavi maksāt kukuli valsts amatpersonām, lai panāktu viņu laipnāku un pretimnākošāku attieksmi. Turklāt šī motīva nozīmīgums ir pat pieaudzis salīdzinājumā ar 2005. gadu. Varbūt tiešām vēl liela daļa cilvēku uzskata valsts amatpersonas par “kundziņiem” un viņu varu — par viņu personīgo privilēģiju? Birokrāts acīmredzot joprojām cilvēku iztēlē saistās ar patvaļu, no kuras ir bail, un kuru vajag pielabināt ar pakalpīgu attieksmi, dāvanu vai kukuli. No atbildēm seko, ka iedzīvotāji pieņem, ka kukulis tiktu akceptēts, novērtēts un attiecīgi ietekmēs amatpersonas uzvedību. Šeit izpaužas cilvēku praksē balstītas saskaņotas gaidas un priekšstati par abpusēji saprotamu rīcību jeb, lietojot socioloģijas terminoloģiju — habituss. Šādi iesakņotas uzvedības formas ir noturīgas, tomēr mainās — galvenokārt ārēju faktoru darbības ietekmē.
Nav iepriecinoši, ka ir samazinājies to cilvēku skaits, kuri būtu gatavi ziņot par korupcijas gadījumiem tiesībsargājošajām institūcijām, izņemot KNAB, kurā vērstos 16% iedzīvotāju. Lai turpinātos pozitīvā administratīvās korupcijas mazināšanās tendence, jāstiprina uzticēšanās tiesībsargājošajām iestādēm un jāveicina iedzīvotāju sadarbība ar tām.
_________________________
[1] Lai palielinātu datu ticamību, „pieredzes” jautājumam aptaujas izlase sastādīja 2000 respondentus; aptauja veikta 2007. gada novembrī un decembrī.
[2] Aptauja veikta 2004. gada beigās — 2005. gada sākumā
[3] Kas sastāda 3% no visas izlases un, tātad, statistiskās kļūdas 0,6% robežās, no visiem iedzīvotājiem.
[4] Transparency International Global Corruption Barometer 2007 – Report
[5] The World Bank. “Anticorruption in Transition. A Contribution to the Policy Debate”, Washington D.C., 2000
[6] SKDS dati
[7] http://www.eurasiamonitor.org/, skatīts 21.01.2008.
[8] 2006. gada pētījums “Valsts amatpersonu zināšanas un izpratne par korupcijas novēršanas un apkarošanas jautājumiem”, http://www.knab.gov.lv/publication/research/
[9] Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija. “Ierēdņu sociālpsiholoģiskais profils un motivācija”, 2005. gada oktobris.