Foto: E. Rudzītis
Tiesas spriedums ir ne vien sods kukuļņēmējam, bet arī vēstījums sabiedrībai, tai skaitā amatpersonām, kuras ņem kukuļus vai apsver iespēju to darīt. Patreiz kukuļņemšanas atmaskošana garantē amata zaudēšanu, bet varbūtība nonākt cietumā ir mazāka kā viens pret trīs.
Diezin vai kāds Latvijā šaubās, ka korupcija ir dziļi iesakņojusies šajā zemē, kaut arī taustāmu pierādījumu tam gandrīz nav – ja par kritēriju izvēlamies sodītās amatpersonas. Nav daudz krimināllietu, kurās pie atbildības tiek sauktas valsts amatpersonas, kas ļaunprātīgi izmantojušas dienesta stāvokli, lai pieprasītu, izspiestu vai saņemtu kukuļus, turklāt pat krimināllietas ierosināšana nebūt nenozīmē, ka beigās persona tiks saukta pie atbildības. Tiesu prakse liecina – kukuļņēmējus Latvijā notiesā reti; ja notiesā, tad pārsvarā tiem piespriež nosacītu sodu, bet, ja tomēr sods ir reāla brīvības atņemšana, tad parasti uz minimālo laiku.
Aizvadītajā gadā Latvijā par kukuļņemšanu tika sodīts 31 cilvēks. Kaut arī šis skaitlis nav pārlieku iespaidīgs valstī, kas tiek pieskaitīta pasaules korumpētāko valstu grupai[1], tomēr tas ir lielākais rādītais kopš 1999.gada, kad tika pieņemts jaunais Krimināllikums. Atbilstoši tiesu administrācijas datiem 2003.gadā tiesas piesprieda sodus 20 kukuļņēmējiem, 2002. gadā – 12, 2001. gadā – 11, 2000.gadā – 5, 1999. gadā – 23.
Tomēr, palielinoties izskatīto kukuļņemšanu lietu un notiesāto personu skaitam, nemainīga ir saglabājusies tiesu saudzīgā attieksme pret likumpārkāpējiem. No visām personām, kas 2004. gadā tika notiesātas par kukuļņemšanu, tikai deviņām piespriesta reāla brīvības atņemšana, vienam piespriests naudas sods, bet pārējie sodīti nosacīti. Fakts, ka vairāk kā 2/3 notiesāto kukuļņēmēju ir sodīti ar brīvības atņemšanai alternatīvajiem sodiem, nav neizskaidrojama tiesu prakses nejaušība, bet gan atspoguļo Latvijas sodu politiku attiecībā uz konstatētiem un pierādītiem koruptīviem nodarījumiem. Arī iepriekšējos gados lielākā daļa notiesāto kukuļņēmēju izspruka sveikā no cietumsoda. Piemēram, 2003.gadā brīvības atņemšanai alternatīvie sodi tika piemēroti 75% kukuļņēmēju, bet 2002.gadā – visos 100 % gadījumu.
Šāda tiesu prakse vērojama, neskatoties uz to, ka likumdevējs atzinis kukuļņemšanu par smagu, bet atsevišķos kukuļņemšanas veidus pat par sevišķi smagu noziegumu. Piemēram, par kukuļa pieņemšanu likumā ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem, par kukuļa pieprasīšanu – brīvības atņemšanu uz laiku no trīs līdz desmit gadiem, bet par kukuļa izspiešanu – no astoņiem līdz piecpadsmit brīvības atņemšanas gadiem.
Atbilstoši Krimināllikumā noteiktajam tiesām, piespriežot kriminālsodu, ir pienākums ņemt vērā izdarīto pārkāpumu raksturu, likumpārkāpēja personību raksturojošos datus, kā arī domāt par jaunu noziedzīgu nodarījumu novēršanu. Līdzsvarot šis intereses nav vienkārši. Un, analizējot tiesu praksi, šķiet, ka tiesneši ne vienmēr cenšas to darīt.
Viens no iemesliem, kura dēļ tiesas bieži piespriež nosacītu, nevis reālu brīvības atņemšanu, ir izdarīto noziegumu raksturs. Tiesas priekšā nestāv “valsts sagrābēji”, bet gan zema līmeņa ierēdņi, kuri par 20 latiem gatavi pievērt acis uz kontrabandas faktu, kuri pieprasa 100 latus par administratīvā pārkāpuma protokola nesastādīšanu vai, izspiežot 200 latus, sola neveikt personas aizturēšanu. Vairākās tiesas uzskata, ka izdarītais ir pietiekami smags, lai notiesātu kukuļņēmēju, bet nav tik nopietns, lai liktu cilvēku cietumā.
Notiesājot par kukuļņemšanu, tiesas lielāku uzmanību pievērš personai un minimāli domā par jaunu noziegumu prevenciju. Gandrīz visos spriedumos tiek uzsvērts, ka tiesājamiem ir labi raksturojumi no darba vietām, apgādībā viņiem ir bērni vai vecāki, izdarīto viņi ir nožēlojuši, jau ir atraduši jaunu darbu un apzinīgi pilda darba pienākumus, nav izdarījuši jaunus likumpārkāpumus. Lielākā notiesāto daļa ir cilvēki ar augstāko izglītību, un viņu korekta uzvedība lietas iztiesāšanas gaitā atstāj uz tiesu pozitīvu iespaidu. Arī pierādīto kukuļu summas parasti nav salīdzinoši lielas – tās mēdz būt pat desmit, divdesmit lati un ļoti retos gadījumos ir mērāmas simtos vai tūkstošos[2].
Personu pozitīvi raksturojošo faktoru kopums parasti gūst pārsvaru pār kaitējumu, ko radījis noziegums. Kompromitētā valsts vara, valsts institūciju prestižu graušana un citas apdraudētas intereses bieži šķiet tiesām pārāk abstraktas, bet nozieguma sekas – ne tik nopietnas, lai bargi sodītu pārkāpējus. Arī fakts, ka no nozieguma izdarīšanas līdz sprieduma taisīšanas dienas bieži ir pārgājuši divi, trīs vai pat pieci gadi, ir vērā ņemams arguments, lai nepiemērotu brīvības atņemšanu.
Bez novērtējuma diemžēl paliek fakts, ka ikviens tiesas spriedums ir vēstījums sabiedrībai, tai skaitā amatpersonām, kuras ņem kukuļus vai apsver iespēju to uzsākt. Patreiz kukuļņemšanas atmaskošana garantē personai ieņemamā amata zaudēšanu, bet varbūtība zaudēt brīvību ir mazāka nekā viens pret trīs.
Šajā sakarā interesanti arī pieminēt, ka absolūtais vairums notiesāto likumpārkāpēju ir bijušie tiesību aizsardzības sistēmas darbinieki, pirmkārt – policisti. Aplami būtu uzskatīt, ka korupcija policijā zeļ kuplāk, nekā citur. Acīmredzams vien fakts, ka par korumpētajiem policistiem cietušie ziņo daudz biežāk, nekā par citiem uzpērkamajiem ierēdņiem.
Nebūtu pareizi uzskatīt, ka ar bargiem sodiem ir iespējams apkarot korupciju. Pasaules prakse rāda, ka pat nāves soda risks neattur personas no koruptīvām darbībām[3]. Tomēr arī otrā galējība – plaši izplatīta kukuļņēmēju nosacīta notiesāšana, kas mūsu apstākļos maz ar ko atšķiras no atbrīvošanas no soda, nav pareizs risinājums, ja mērķis ir korupciju mazināt.
________________________________
[1] Sk. 2004.gada Korupcijas uztveres indeksā Latvija tiek vērtēta kā otra korumpētākā ES dalībvalsts
[2] Skat. Statistiku par kukuļu apjomu krimināllietās 2003. un 2004. gadā: “Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2005. gada pirmais pusgads», 72.lpp.
[3] Piemēram, atbilstoši Ķīnas Kriminālkodeksa 383.pantam kukuļņēmējus var sodīt ar nāves sodu un šo sodu reāli piemēro praksē.
Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2005. gada pirmais pusgads