Brīžiem liekas, ka mēs visi esam krīzes skartie, nelaimīgie un neapmierinātie. Kasiere pie kases neapmierināta (jo nezina, kā apmaksāt nākamā mēneša siltuma rēķinu), medmāsa slimnīcā nelaipna (jo zina, ka no šīs nodaļas kādu atlaidīs un tā varbūt būs viņa), kaimiņiene nikna (jo kāds uz ielas nolēma, ka pagrieziena rādītāji ir domāti muļķiem), tantes trolejbusā niknas tāpat vien bez iemesla un tā tālāk un tā joprojām.
Un visi mēs esam neapmierināti, nelaimīgi un nesam to no viena pie otra. Jo nez kāpēc cilvēki uzskata, ka tas, ka viņi saņem nepietiekamu morālu un finansiālu samaksu par savu darbu, viņiem dod ekskluzīvas tiesības būt neapmierinātiem. Bet tikai viņiem. Jo kasiere neuzskata, ka medmāsa var atļauties būt nelapna un otrādi.
Mēs esam ne tikai krīzes skartie, nomāktie, bet arī valdību nemīlošie nihilistiskie ļautiņi. Nu neko mēs nespējam novērtēt šajā zemē. Laikam mūsu sirds vietā ir ledus gabals.
Un tad nu mūs, krīzes nomāktos kautkā mēģina sildīt. Jo diezgan grūti ir operēt ar šādu neiejūtīgu, nepmierinātu ļaužu masu laikā pirms vēlēšanām un Ziemassvētku izpārdošanām. Skat, pat meteorīta joku lielākā daļa nebūs sapratuši. Un tik priecājas par kārtējo neveiksmi, kas saucas „Riga. Easy to go. Hard to live.“
Ziemas sezonā, kad vēl nav sniega, diezgan sarežģīti ir sildīt mūsu sirdis ar Latvijas skaisto dabu. Iemācīt mīlēt demokrātiju, kad katra mēneša beigās starp rēķiniem jāveic loterija par tiem „laimīgajiem“, kas šoreiz tiks apmaksāti, arī īsti nesanāks. Paliek vēl pēdējais salmiņš – atgādināt mīlēt Latviju. Montāžnieks D, Ādažu Čipši, LMT – visi cenšas iesēsties latviskā, patriotiskā, savējā, Latvijas mīlestības vilcienā, pirms tas vēl nav aizgājis.
: mīlestība – kosmiska enerģija; dziļas jūtas, kas izsaka augstāko tuvības, labvēlības, draudzības, sirsnības pakāpi attieksmē pret cilvēku, uzskatiem, iecerēm, dabas un sabiedriskām parādībām. Mīlestība raksturo maigums, uzticība, paļāvība, nesavtība. Mīlestība rodas brīvi, to nevar uzspiest ar varu un pavēlēm. (letonika.lv enciklopēdiskā vārdnīca) :
Man ir zināmas pretenzijas pret šo tukšo Latvijas mīlestības jēdzienu. Kas tajā ir iekšā? Liekas, ka tikai tukšs patriotisms. Bet vai tas, ka cilvēks ir patriotisks, nozīmē, ka viņš ir labs šai sabiedrībai, ka viņš ir cienīgs tās loceklis a priori? Vai homofobisks Latvijas patriots ir labs sabiedrības loceklis? Vai nacionālo naidu kurinošs patriots ir mūsu lepnums? Un kā ar patriotu – nodokļu nemaksātāju? Manuprāt, mūsu krīzes mocīto sabiedrību var ārstēt nevis tukša Latvijas mīlestība, bet cilvēki, kas ir laipni, atvērti, saprotoši un izpalīdzīgi. Kas atver durvis, ja man rokā ir 2 iepirkumu maisiņi. Kas palaiž pa priekšu rindā vecu kundzīti. Kas uzsmaida uz ielas vienkārši tāpat, bez iemesla. Kas pajautā, vai viss kārtībā patiesi no sirds. Tad mūsu Latvijas mīlestība nebūs tukša, bet būs pilna ar cieņu pret līdzcilvēkiem un prieku būt šeit, šajā vietā ar šiem cilvēkiem.
Jo par ko man ir mīlēt Latviju? Par drošību uz ielām vakaros? Par labu izglītību? Par atklātību un caurspīdību valsts naudas apsaimniekošanā? Par tiesiskumu? Par godīgu politiku? Jo kad vairs nav atlicis, par ko mīlēt Latviju, gribētos, lai paliek vismaz cilvēciskums mūsos pašos. To varbūt nevar mīlēt tik karsti, kā tukšu domu par Latviju, bet to vismaz var cienīt.