Raksts

Krīzes mitoloģija


Datums:
13. oktobris, 2009


Autori

Māris Brants


Foto: Matt Blanc

Skaidri pateikt iedzīvotājiem, ka viņi ir līdzvainīgi notiekošajā, vēl nav atļāvies neviens, jo priekšvēlēšanu apstākļos tā būtu pašnāvība.

Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā — ir straujš ekonomikas kritums pēc ilgstoša pieauguma. Ja vien sociālo procesu pētnieks spēj pietiekami abstrahēties no visa notiekošā, neuztvert to personiski, bet analizēt kopsakarībās, iegūstamais materiāls ir unikāls. Tas parāda sabiedrībā valdošo domāšanu, izpratni par procesiem, kā arī izkristalizē mītus par notiekošo.

Pastāvošo mītu, protams, ir daudz vairāk par tiem, kuriem pievēršu uzmanību. Tomēr četri apskatītie noteikti ir vieni no nozīmīgākajiem, tāpēc arī koncentrēšos uz tiem.

Pirmais mīts — par to, kas vainīgs

Nu kas gan vēl var būt vainojams krīzē, ja ne mūsu valdība? Citādi vienkārši nevar būt, tāpēc, ka citādi nevar būt nekad. Nu, jā vēl ierēdņi arī ir vainīgi, bet, protams, ne tik ļoti kā valdība. Citi — jau tā mazāk, bet galvenais — valdība visu salaidusi grīstē. Aptuveni šāds ir vidējā Latvijas iedzīvotāja skats uz notiekošo. To uzskatāmi demonstrē 1.attēls, kurā redzamas respondentu atbildes uz jautājumu, kas ietilpst augustā pētījumu kompānijas Data Serviss veiktajā Vislatvijas aptaujā.

1.attēls

Tādi iespējamie vaininieki kā Latvijas komercbankas, kas piešķīra nekontrolētu kredītu daudzumu, vai paši iedzīvotāji, kas šos kredītus ņēma, vai arī nekustamo īpašumu spekulanti, kas šajā situācijā uzskrūvēja cenas, minēti daudz retāk. Tāpat tikai 16% kā vaininieci min ASV, lai arī globālā krīze sākās tieši no turienes.

Vērojot šo mitoloģisko izpratni par sociāli ekonomiskajiem procesiem, prātā nāk pasaka par Ansīti un Grietiņu. Nepieskatīti bērni (Latvijas iedzīvotāji) vieni paši mežā nonāk pie tik kārdinošā piparkūku namiņa (bankas, kas sola mājokļa kredītu, labāku dzīvi) un apskādē tā fasādi. Un nu nākas maksāt par fasādes remontu. Dažam nāksies visu dzīvi. Kas vainīgs? Jā, protams, galvenokārt vecāki (valdība), kas nepietiekami savus mazulīšus pieskatīja. Daudzi nesaprot vai nevēlas saprast, ka šī krīze vispirmām kārtām ir pašu iedzīvotāju radīto problēmu sekas, kuras valdība savu ļoti ierobežoto iespēju un prasmju robežās šobrīd kaut kā nebūt mēģina risināt.

Saskaņā ar paternālistiski domājošo iedzīvotāju ekspektācijām valstī jābūt valdībai, kas visā orientējas, visu regulē, spēj visu prognozēt, pieņem nekļūdīgus lēmumus, ļaujot sabiedrībai baudīt šo lēmumu pozitīvos augļus. Iedzīvotāji ļoti reti izjūt līdzatbildību par notiekošajiem procesiem. Daudzi rīkojas infantili — ja reiz ir ļauts nekontrolēti ņemt kredītus, tad tos arī ņem, nedomājot par sekām. Galu galā valsts ārējais parāds, salīdzinot ar privātpersonu parādiem ārvalstu kreditoriem, vēl nesen bija visai nenozīmīgs. Šobrīd valstij nākas aizņemties, lai norēķinātos par neapdomīgu privātpersonu parādiem un pāris baņķieru biznesa kļūdām. Kredītus ņemt valdība nevienam nespieda — to, neizvērtējot savas reālās iespējas un cerot uz bezgalīgu ekonomikas augšupeju, iedzīvotāji darīja paši.

Protams, iepriekšējām valdībām jāuzņemas ievērojama daļa vainas par notikušo. Tās pašas nav demonstrējušas pietiekamu atbildību par valsti, daudzi galvenokārt rūpējušies, pirmkārt, par savām interesēm, dažs labs šīs valdības pārstāvis, pats visai vāji orientējoties notiekošajā, aicinājis spiest „gāzi grīdā”. Taču iedzīvotāji tā vietā, lai šīs valdības padzītu un lai vismaz paši rīkotos atbildīgāk, izvēlējās tādu pašu stratēģiju — rūpes tikai par savām interesēm, par šodienu, pilnīgi nedomājot par valsti un sabiedrību kopumā un to, pie kādām sekām var novest viņu darbības. Galu galā šī valdība jau sabiedrības spogulis vien ir, no mūsu vidus vien tā nāk. Kādu laiku šāda valdības un sabiedrības kopīga sadziedāšanās kolektīvā bezatbildībā veiksmīgi funkcionēja. Taču šī funkcionēšana ekonomikā uzpūta milzu burbuli. Nu tas ir plīsis. Un tie ļoti daudzie Latvijas iedzīvotāji, kas ar savu artavu piedalījās šajā burbuļa pūšanas procesā, vainīgi nejūtas. Kā jau bērni. Ne velti mēdz sacīt, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.

Otrais mīts — par to, kādas ir rīcības iespējas krīzes apstākļos

Valdība mūs krīzē ir ievedusi, valdības pienākums mūs no tās arī izvest. Bet viņi jau to nedarīs — zags vēl vairāk un domās tikai par sevi. Un vai tad viņi maz jēdz, kā cilvēki dzīvo? Lai padzīvo mēnesi ar manu algu! Uzņēmējiem iet grūti, bet kaut ko jau viņi vēl ar izdarīt. Mēs, pārējie, — ko jūs no mums gribat? Mums atliek tikai braukt prom, ja nebūs nekā labāka.

Aptuveni šādi varētu raksturot situācijas novērtējumu, kāds ir vidējam Latvijas iedzīvotājam. Data Serviss jūlijā veiktajā aptaujā respondentiem tika uzdoti jautājumi par to, kādas ir valdības, uzņēmēju un iedzīvotāju rīcībā esošās iespējas krīzes apstākļos uzlabot valsts ekonomisko situāciju un savu materiālo stāvokli. Rezultāti atspoguļoti 2.attēlā.

Tendenci iedzīvotāji sajutuši precīzi — lielākās iespējas šobrīd, kad situācija nonākusi līdz aizņēmumam no Starptautiskā Valūtas fonda, tiešām ir valdībai, ne uzņēmējiem. Tomēr iespējas uzlabot savu personisko materiālo situāciju valdības locekļiem noteikti nav pārāk lielas. Te varbūt drīzāk būtu jārunā par izmisīgu vēlmi saglabāt esošo dzīves līmeni, mēģinājumiem sev sagādāt tā saucamo „zelta izpletni”, kas palīdzētu pārdzīvot grūtos laikus. Šī tendence ir vērojama. Un kurš sabiedrības loceklis gan no līdzīgas iespējas atteiktos, ja viņam tāda rastos?

Raksturīgi, ka valdības locekļu iespējas uzlabot gan savu, gan valsts ekonomisko situāciju augstāk par citiem novērtējuši tie, kas no valdības stāv vistālāk — cilvēki ar zemākiem ienākumiem, ārpus Rīgas dzīvojošie. Te uzskatāmi redzam kārtējā mīta esamību — cilvēki, kas, sliktāk uztverot procesu kopsakarības, meklē un arī veiksmīgi atrod kādus nebūt „viņus”, kas pie visa vainīgi. Tas, ka ir virkne problēmu, kur valdība tiešām ir vainojama, paver burvīgas iespējas to apvainot vēl neskaitāmās ļaundarībās.

2.attēls

Vērojot šos rezultātus, nevar neatzīmēt arī nozīmīgu pašiniciatīvas trūkumu, galveno lomu situācijas risināšanā atvēlot valdībai. Interesanti, ka visaugstāk savas iespējas uzlabot pašiem savu materiālo situāciju vērtē jaunieši. Protams, te jāņem vērā tādi objektīvi faktori kā salīdzinoši zemā starta pozīcija, kas nozīmē, ka jauniešiem ir vienkāršāk situāciju uzlabot, kā arī viņiem ir labvēlīgākā izdevumu struktūra — nav kredītu, bērnu un īpašumu, kas jāuztur. Tomēr no otras puses jauniešiem ir mazāka darba pieredze. Tā kā lielu lomu šajās optimistiskajās atbildēs noteikti spēlē tāds subjektīvs faktors kā negatīvas pieredzes trūkums — Latvija ekonomisko augšupeju ir piedzīvojusi gandrīz 10 gadus, un pa šo laiku ir izaugusi vesela paaudze.

Tomēr absolūtais vairums Latvijas iedzīvotāju krīzes apstākļos sevi sajūt nevis kā ekonomisko procesu dalībniekus, bet kā to objektus. Protams, pensionāriem nereti nav citas izvēles, taču vidējai paaudzei gan tāda ir. Optimistiskāk attiecībā uz valsts iedzīvotāju un arī savām iespējām raugās vīrieši, rīdzinieki un cilvēki ar augstākiem ienākumiem, tomēr šīs atšķirības nevar uzskatīt par radikāli nozīmīgām. Šāda pozīcija diemžēl neveicina rīcību, tā ir tikai labāku laiku gaidīšanu. Un, ja tiek plānota kāda rīcība, tad, visdrīzāk, ar to saprot labākas vietas meklēšanu. Tiesa, kamēr krīze smagi skar arī tipiskos Latvijas iedzīvotāju emigrācijas centrus, reāla darbība šajā gadījumā bieži neseko.

Trešais mīts — par to, cik smaga ir šī krīze

Tik traki neatkarīgās Latvijas laikā vēl nav gājis. Nu beidzot politiķi valsti ir noveduši līdz kliņķim! Šāds varētu būt pastāvošais mīts par to, cik smagā ekonomiskajā situācijā esam nonākuši šobrīd. Pastāv virkne objektīvu ekonomisko rādītāju (iekšzemes kopprodukta izmaiņas, ārējās tirdzniecības bilances izmaiņas u.tml.), ar kuriem mītu par to, ka šī ir smagākā krīze, var viegli apgāzt. Tomēr, kā izrādās, arī iedzīvotāju subjektīvajos ekonomiskās situācijas novērtējumos varam novērot visai interesantas tendences.

Jau 1992.gadā Latvijas Sociālo pētījumu centrs iedzīvotājiem lūdza sniegt valsts ekonomiskās situācijas un ģimenes materiālās situācijas vērtējumu. Šis laiks sakrīt ar pirmo krīzi, kas izveidojās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. 1995.gadā, banku krīzes laikā, šos jautājumus, izmantojot identisku metodiku, uzdeva Baltijas Datu nams. Pētnieciskā kompānija Data Serviss tādus pašus jautājumus iekļāva šī gada jūnija Vislatvijas aptaujā, gūstot iespēju salīdzināt, kā iedzīvotāji valsts un savu situāciju vērtēja toreiz un kā — šobrīd. Rezultāti atspoguļoti 3. attēlā.

3.attēls

Pirmais, ko varam pamanīt, ir, ka iedzīvotāji šobrīd valsts ekonomisko situāciju vērtē zemāk nekā 1992.gadā. Taču savas ģimenes materiālo stāvokli viņi savukārt novērtējuši ievērojami augstāk, pat salīdzinot ar 1995.gadu. Īsi sakot — problēmas ir valstij, bet iedzīvotājiem — daudz mazākas. Valsts situācija kā sliktāka par savu ir novērtēta vienmēr, kamēr vien pielietota minētā metodika, un tāpēc tas nav nekas īpašs. Svarīga ir starpība starp abiem rādītājiem, kas šoreiz ir ārkārtīgi liela.

Šīm atšķirībām, visdrīzāk, ir daudz cēloņu. Visus es nespēšu nosaukt, taču svarīgākie varētu būt lielāka iedzīvotāju atsvešinātība no valsts, mediju milzīgā uzmanība ekonomiskajām norisēm, galvenokārt atspoguļojot tās negatīvā gaismā, kā arī tas, ka dzīves apstākļi šobrīd objektīvi ir nesalīdzināmi labāki.

Valsts ekonomiskās situācijas novērtējums šobrīd ir pārspīlēti negatīvs. To pierāda kaut vai vērtējums izglītības līmeņu griezumā — cilvēki ar augstāku izglītības līmeni valsts ekonomisko situāciju nevērtē tik zemu, savukārt viszemāko vērtējumu sniedz tie, kam nav vidējās izglītības. 1995.gada jūnijā — banku krīzes sākumā — situācija bija pretēja. Toreiz tieši izglītotākie iedzīvotāji valsts ekonomisko situāciju vērtēja zemāk. Jāpieņem, ka tobrīd daudzi, pat tie, kas bankā zaudēja naudu, iespējams, vēl nenojauta, kā Bankas Baltija sabrukums ietekmēs valsts ekonomiku. Vājāk ar šo nojautu, visai ticams, varēja būt cilvēkiem ar zemāku izglītības līmeni. Šobrīd savukārt cilvēki ar zemāku izglītības līmeni ir vairāk pakļāvušies mediju saceltajai ažiotāžai ap krīzi.

Ceturtais mīts — par to, kur rodama izeja

Lai tā valdība noņem sev tās lielās algas! Un visi tie ierēdņi arī. Nē, nu, varbūt ne tajā departamentā vai kā viņu tur sauc, kur man māsasmeita strādā, jo viņai jau tagad grūti — kredīti jāatmaksā, algu vēl samazinājuši. Bet vispār visus tos ierēdņus vajag patriekt!

Tāds varētu izskatīties kārtējais no mītiem, šajā gadījumā — konfrontējot mikro un makro perspektīvas — attieksmi pret ierēdņiem kopumā un pret kādu atsevišķu radinieku vai paziņu, kas arī pieder pie šīs kategorijas.

Kopējais iedzīvotāju noskaņojums attiecībā uz to, kur valsts tēriņus drīkstētu samazināt, atspoguļots 4.attēlā. Tur redzami Data Serviss septembra aptaujas rezultāti. Redzam respondentu uzskatu, ka nauda jāatņem valdībai un ierēdņiem. Vēl var armijai — jāatceras, ka attieksme pret armiju ir skeptiska jau kopš valsts atjaunošanas. Varam, protams, šajā kontekstā atcerēties faktu, ka saskaņā ar NATO standartiem armijas budžetu vēl nesen vajadzēja ievērojami palielināt, nonākot situācijā, kas Aizsardzības ministrija īsti nezināja, ko ar piešķirtajiem līdzekļiem pasākt. Tomēr maz ticams, ka daudzi respondenti tiktāl aizdomājās, atbildot uz šo jautājumu.

Vēl interesantāki šie rezultāti kļūst sociāli ekonomiskajos griezumos. Protams, nav nekā pārsteidzoša tajā, ka katram savs krekls tuvāks. Tā cilvēki ar augstāku izglītības līmeni, salīdzinot ar citiem, biežāk norāda, ka līdzekļus nedrīkst atņemt zinātnei un kultūrai. Savukārt pilsētnieki biežāk iestājas par policiju, izglītību, zinātni, kultūru, valsts pārvaldi, palīdzību komercbankām un sociālo palīdzību. Cittautieši biežāk norāda, ka naudu varētu atņemt armijai, bet ievērojami biežāk — ka televīzijai un radio.

Situācijās, kad cilvēki saprot citas grupas, tas pirmkārt notiek caur šī „sava krekla” prizmu. Tā bezdarbnieks, piemēram, simpatizē uzņēmējam, kuram apstākļu spiestam nācās viņu atlaist, bet kurš tad, ja situācija uzlabotos, viņu labprāt pieņemtu atpakaļ. Savukārt laucinieks, kam iespēja baudīt kultūru ir galvenokārt caur televīziju un radio, biežāk kā prioritāti norāda mediju sfēru, ne naudas piešķiršanu teātriem vai muzejiem. Un, ja viņš jūtas ievērojami mazāk apdraudēts par pilsētnieku, tad arī uz policijas rēķina, viņaprāt, varētu ietaupīt.

Vienīgi pensionāriem jūt līdzi visi, nesaprotot, ka dažu latu pensijas samazinājums kādā situācijā var ļaut pilnībā neatņemt to vai citu pabalstu kādai skaitliski ievērojami mazākai, bet tikpat neaizsargātai sociālajai grupai. Jūt līdzi vienkārši tāpēc, ka pensionāru ir daudz, bet kāda konkrētā grupa — salīdzinoši neliela. Skaidrs, ka pensiju samazinājuma simboliskā jēga mūsu sabiedrībā ir daudz nozīmīgāka par ekonomisko.

4.attēls:
Latvijā šobrīd ir ekonomiskā krīze. Valsts nespēj pildīt visas funkcijas, kuras tā uzņēmusies. Līdz ar to nākas samazināt finansējumu daudzās jomās. Kurās no šīm sfērām, ko valsts finansē, jūsuprāt, finansējumu drīkst samazināt?

Kāda varētu būt izeja no situācijas? Protams, nav noliedzams, ka ierēdniecības aparāts pēdējo gadu laikā ir ievērojami uzblīdis, tomēr tā samazināšana ir visai sarežģīts un laikietilpīgs pasākums, kā arī rada risku, ka ierēdņi sabotēs ne tikai ierēdniecības samazināšanu, bet arī tās funkcijas, kas viņiem uzticētas — atsevišķos gadījumos tās mēdz būt visnotaļ sabiedriski nozīmīgas.

Ja vērojam objektīvus ekonomiskos rādītājus, nav grūti pamanīt, ka mums tēriņu ziņā vienkārši jāatgriežas situācijā, kāda bija pirms gadiem četriem pieciem. Un tobrīd visas institūcijas — skolas, slimnīcas, policija — veiksmīgi funkcionēja. Tajā pašā laikā šobrīd tiek radītas problēmas, kas kaut kādā ziņā sāk atgādināt 90.gadu sākumu, kad naudas īsti nepietika nekam.

Kādas tad ir problēmas šos tēriņus samazināt, neslēdzot daudzas institūcijas? Nu, vismaz tās institūcijas, kas pastāvēja jau pirms minētā perioda. Protams, ir arī objektīvas problēmas — piemēram, energoresursu cenas, slimnīcās sagādātā dārgā aparatūra. Tomēr galvenā problēma ir mūsu galvās, izpratnē par to, kāda darba samaksa par kādu darbu ir adekvāta. Pēdējo gadu laikā algas celtas tik neadekvāti strauji, pie tam šis algu pieaugums uzskatīts par nepieciešamu, jo mums taču „jāpelna normāli”, jākonkurē par darbaspēku ar Īrijas darba tirgu.

Ja mēs vienkārši akceptētu ienākumu līmeni, kāds bija pirms četriem pieciem gadiem, tādu, kāds atbilst mūsu darba ražīgumam, tad krīzi varētu pārvarēt nesalīdzināmi vienkāršāk. Taču tas šajos apstākļos nav iespējams. Cilvēki šādus ienākumus psiholoģiski vairs nevar akceptēt, un tam arī traucē paņemto kredītu slogs. Tādējādi valdības iespējas pieņemt šādā situācijā nepieciešamos lēmumus ir ārkārtīgi ierobežotas. Valdība labi saprot, ka katrs nepopulārais lēmums to arvien vairāk padarīs vainīgu pie tā, pie kā tā vainojama tikai pa daļai. Skaidri pateikt iedzīvotājiem, ka viņi ir līdzvainīgi notiekošajā, vēl nav atļāvies neviens, jo priekšvēlēšanu apstākļos tā būtu pašnāvība.

Šobrīd Latvijas iedzīvotāji realizē strausa politiku, nemitīgi cerot, ka sliktāk vairs nebūs. Viņi, maigi izsakoties, negribīgi šķiras no „trekno gadu” „iekarojumiem”, lai gan tieši šie ienākumi, kas saņemti avansā, ir visas problēmas pamatā. Valdība jūtas tāpat, tā arī vēlas saglabāt pēc iespējas vairāk no šiem „iekarojumiem”, kā arī neviens negrib izrādīties tas ziņnesis, kas atnesīs slikto ziņu. Tas noved pie partiju ķīviņiem, bet rīcības vietā nereti redzam tikai rīcības imitāciju līdz brīdim, kamēr nerīkoties vairs nevar. Tad seko „budžeta nakts”, bet sunītim, to žēlojot, astīti griežam nost nevis uzreiz, bet pa gabaliņam. Tā sacīt, izbaudām procesu.

Valdības rokas ir sasietas. Ar katru protesta akciju tās tiek sasietas vēl vairāk. Milzīgā neuzticība valdībai vienkārši neļauj strādāt tajās robežās, kādās nu tā prastu un spētu. Nav tālu no vardarbības, vēl plašākas par to, kādu pieredzējām 13.janvārī. Šis savdabīgais valdības un sabiedrības „dialogs” valsti dzen vēl dziļākā krīzē, ļaujot mums astītes ciršanas procesu izbaudīt vēl labu laiku. Mīti dzīvo un uzvar. Un to uzvaras rada jaunus mītus — vēl spēcīgākus.


Democratia latviensis* un citi zvēri zem mikroskopa

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!