Raksts

“Krīze ir avīzēs”


Datums:
15. decembris, 2010


Autori

Ina Strazdiņa


Foto: Amanda Slater

Īrijas latvieti nevar ielikt rāmī — katra dzīvesstāsts arī krīzes apstākļos ir unikāls. Joprojām mazākumā ir tie, kas sevi redz atgriežamies dzimtenē.

Samazināti bērnu pabalsti, augstākas cenas degvielai, dārgāka maksa par studijām — šādu skumīgu dāvanu īsi pirms Ziemassvētkiem no valdības saņēma īri. Decembra sākumā Īrijas parlaments nobalsoja par nākamā gada budžetu, kurā paredzēts ietaupīt pirmos sešus miljardus eiro. Tā ir daļa no valsts lielā četru gadu taupības plāna, kura laikā Īrija cer ne tikai samazināt budžeta deficītu, bet arī sagatavoties atdot no starptautiskajiem aizdevējiem — Eiropas Savienības (ES), Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un atsevišķām ES dalībvalstīm — iegūtos 85 miljardus eiro jeb 59,7 miljardus latu.

Īri tuvākajā laikā prognozē bezdarbu, ekonomikas dīkstāvi un masveida emigrāciju.

Pēc oficiāliem datiem, Īrijā joprojām dzīvo ap 30 000 latviešu, pēc neoficiālām ziņām, iespējams, vairāk. Latvijā secina, ka tautieši būs spiesti atgriezties mājās un ka līdzīgs liktenis piemeklēs arī poļus un lietuviešus. Taču pašā Dublinā izskatās citādāk. Kāds varbūt arī aizbrauks, bet tie, kuri iesakņojušies, domā citādāk. Iespējams, daudzu ceļš Latvijas virziena vietā vedīs pāri okeānam.

Starp divām pasaulēm

„Šo māju ir iesaukuši par „Podu māju”, jo šis ir vienīgais nams Dublinā, kur pie durvīm ir milzīgi puķu podi, smejas Ilze Ķeizare, ieliedama šķīvī lielu kausu karstas baraviku zupas. Ir seši vakarā. Ilzes gaišos toņos ieturētais dzīvoklis „Podu mājā” ir silts un mājīgs, izdekorēts ar Ziemassvētku rotājumiem, iedegtas aromātiskās svecītes. „Maizīte no lietuviešu, krējums no poļu veikala,” Ilze ceļ galdā cienastu.

Pie Ilzes, slidinoties pa Dublinas ledainajām ietvēm, esmu nonākusi kopā ar viņas dēlu Ansi, kurš kopš augusta no Latvijas pārcēlies uz Dublinu. Ansis dzīvo citā pilsētas pusē, bet atnācis apraudzīt mammu pirms nakts maiņas darba ātrās ēdināšanas uzņēmumā.

Ansim ir astoņpadsmit gadu, un blakus ļoti jaunajai mammai viņš izskatās drīzāk kā brālis. Ilze uz Dublinu pārcēlās pirms pieciem gadiem no Kuldīgas, kur strādāja veikalā. „Tā ir drausmīga sajūta, kad tu sagaidi mēneša beigas un saproti, ka neko, itin neko nevari atļauties,” Ilze skumīgi saka, īsu mirkli ļaujot ielūkoties pagātnē.

Dublinā Ilze strādā koledžā, kur tīra telpas, bet brīvajos brīžos pasniedz klavieru privātstundas bērniem, jo viņai ir mūziķes izglītība. Abi ar Ansi viņi ir pieredzējuši to, kā ir, kad krīze izšķir vistuvākos cilvēkus. Kad Ilze aizbrauca uz Īriju, Ansis palika Latvijā kopā ar vecmāmiņu, kas rūpējās, kā vien varēja. Tas bija smags laiks visiem. „Tagad Ansis jau ir pilngadīgs, un smagākais ir pārvarēts,” Ilze saka.

Pēc skolas pabeigšanas augustā Ansis riskēja un atbrauca uz Dublinu par spīti tam, ka jau tobrīd avīžu slejās Īrija vīdēja kā valsts, uz kuru viesstrādniekiem durvis būs ciet. „Atbraucu augustā un visu septembri izmisīgi meklēju darbu. Staigāju pa iestādēm. Meklēju internetā, sūtīju CV uz visādām firmām. Nevienam mani nevajadzēja. Septembra pēdējā dienā biju tuvu izmisumam, biju tāds, kāds nekad nebiju bijis. Un tad piezvanīja cilvēks, pie kura jau biju bijis uz pārrunām. Aizgāju, un mani vienkārši pieņēma darbā,” Ansis atceras sākumu.

Viņš klusībā nosaka, ka nelepojas ar darbu, ko dara, bet ļoti skaidri zina, ka Dublina ir viņa tramplīns un te viņš nebūs mūžīgi. Ansim interesē kino lietas, un viņš mērķtiecīgi domā par studijām. Tāpat kā mamma, viņš ir muzikāli apdāvināts, un abi savu talantu izpauž, ar prieku dziedot Īrijas latviešu korī eLVe.

Gan Ilze, gan Ansis ir dzirdējuši par Īrijas krīzi. Par to plaši rakstījis arī portāls Baltic-Ireland. Pirms dažām dienām Īrijas valdība ir nobalsojusi par vēsturē nebijuši lielu taupības budžetu nākamajam gadam. Turpmākajos četros gados Īrija savus izdevumus mazinās par kopumā 15 miljardiem eiro (10,5 miljardi latu), bet jau nākamgad būs pirmais cēliens, kad taupīs pirmos sešus miljardus eiro (4,2 miljardus latu). Par 5% mazāk naudas nākamgad būs valsts sociālajā budžetā. Tas nozīmē, ka par desmit eiro jeb septiņiem latiem saruks, piemēram, bērnu pabalsti, tiks palielināts ienākumu nodoklis, par pieciem procentiem samazinātas valsts sektorā strādājošo algas, par dažiem centiem celtas degvielas cenas, pieaugs maksa par studijām un tamlīdzīgi.

Ilze un Ansis atzīst, ka krīze nešaubīgi ietekmēs visus. Kaut vai ceļoties dzīves dārdzībai. Ansis jūt, ka viņa restorānā sarucis apmeklētāju skaits. „Varbūt ziema, laika apstākļi?” puisis spriež. Par atlaišanu neviens nerunā, taču pie dažādiem pārbaudījumiem pieradušie Ķeizari uz visu raugās mierīgi un racionāli. Krīzes dēļ viņi plinti mest krūmos negrasās.

„Ar prātu esmu šeit, bet ar sirdi Latvijā. Mēs dzīvojam starp divām valstīm, un ir ārkārtīgi grūti. Tu būtībā nekur neesi mājās. Man ir viena dzimtene, bet mājas sajūta ir dalīta uz pusēm,” saka Ilze, kura, visticamāk, Latvijā tā arī neatgriezīsies, jo viņas dzīves draugs ir no Polijas, un drīzumā Ilzei būs vēl trešās mājas.

Strādājām un strādājām tālāk

Modris Lielais un Jānis Dundurs ir vieni no senākajiem jauno laiku Īrijas iemītniekiem un Dublinā dzīvo jau gandrīz desmit gadu. Viņi ir amatnieki, celtnieki, un, kā paši smejas, vieglāk ir pateikt, ko viņi nedara. Pirms diviem gadiem, kad Īrijas valdība paziņoja par krīzes sākumu, tieši viņu joma — celtniecības sektors — bija tas, kurš cieta visvairāk. Pārsprāgstot kredītu un īpašumu tirgus burbulim, apstājās arī jaunu mitekļu celtniecības apgriezieni. Taču, kā saka Jānis, tieši tobrīd, kad lielā skaitā celtniecības nozarē strādājošie īri devās prom no valsts, viņiem sākās teju vai pļaujas laiks. „Pēc pulksten pieciem mums instrumenti neizkrita no rokām. Mēs strādājām un strādājām tālāk. Veiksme? Šaubos! Mēs gluži vienkārši sevi pierādījām. Ir jāstrādā un viss!” tā Jānis. Daudzi no 2008. gada krīzes klientiem joprojām ir viņējie. Zvana un sauc uz lielākiem vai mazākiem darbiem. Kādam tek izlietnē krāns, vannas istabā nokritusi flīze, jānosiltina grīda, ģimenes strīdā izbirdināts logs. Tas, kā puiši stāsta par savu darbu un ikdienu, atgādina piedzīvojumu filmu. Ir ģimenes, kur sieva sauc palīgā ieskrūvēt spuldzi, kamēr visnotaļ jaukais un laipnais dzīvesbiedrs ar alus kausu rokā zviln dīvānā un skatās televizoru.

„Ja kas mainās, tad mainās banku sektorā,” par šā brīža krīzi saka Modris Lielais. „Ja noņem 10 eiro no pabalsta….es nezinu, to nevar spēcīgi just.” Modrim pašam ir divi dēli — Kristaps (5) un Markuss (2). Bērni iet skolā, un viņa ģimene saņem tos pašus 140 eiro mēnesī, ko pārējie šejienieši. „Īri paši saka, ka drīz vajadzēs bēgt prom. Taču neviens vēl nav aizbēdzis. Pārsvarā tā runā jaunie, kas grib doties uz Austrāliju un Jaunzēlandi,” saka Modris. „Lai jau bēg, paliks mums vairāk darba,” nosmejas Jānis.

Galu galā viņi nāk pie secinājuma, ka lielākā krīze ir avīzēs, bet „dzīvajā viss notiek”.

Interesanti, ka līdz ar ziņām par taupību lielāku klientu pieplūdumu piedzīvo viesstrādnieku veikali. „Ja agrāk īri rauca degunus par „f….ing Russian food”[ 1 ], tad tagad cilā lētās doktordesas krievu bodītē un atzinīgi groza galvu „Very good!”[ 2 ], smejas Modris.

Modris sapņo par pirtiņu vectēvā mājās Cēsīs. Uz turieni desmit gadu garumā arī sūtīti galdniecības instrumenti, kurus pirms diviem mēnešiem nopostījis ugunsgrēks. Saņēmies Modris ir gatavs sākt visu no jauna. Krīze nebūs mūžīga ne paša dzīvē, ne ekonomikā, ne Īrijā, ne Latvijā. Kaut kad būs vērts atgriezties.

Īsziņas naktī

Pacietīgi savu ceļu Īrijā bruģē 33 gadus vecais Oskars Svilāns. Viņš uz Dublinu atbrauca pirms trim gadiem, kā pats saka — piedzīvojumus meklēt un iemācīties valodu. Pirmo darbu atradis Celtniecības laboratorijā, kur lietū vai saulē vajadzējis doties uz ceļu jaunbūvēm, ņemt paraugus un mērīt pamatu kvalitāti. Tur, kā Oskars smejas, angļu valodas vietā augām dienām runājis krieviski ar saviem lietuviešu kolēģiem.

Viņa mērķis Īrijā ir ne tikai dzīvot labi pašam. „Ar Latvijā nopelnītu algu es nebūtu varējis palīdzēt savam tētim ārstēties slimnīcā un iziet rehabilitācijas kursu. Viņam vajadzēja 200–300 eiro mēnesī,” Oskars domīgi nosaka.

Tagad jau vairāk nekā gadu puisis ir bez darba. Projekts beidzies un strādnieki atlaisti. Šis nav viegls laiks Īrijā. Viņa pagaidu darbs ir aģentūra, kas aicina cilvēkus uz vienkāršiem darbiem. Atsūta īsziņu nakts laikā, ka tikos un tikos, tur un tur ir jābūt noliktavā izkraut preci. Reizēm īsziņa pienāk vienos naktī, ka darbā jābūt sešos no rīta. Tomēr par spīti grūtībām Oskars nedomā mest plinti krūmos. Viņš saņem darba meklētāju pabalstu. Ir aktīvs draudzē un latviešu sabiedriskajā dzīvē. Pagaidām Latvijā atgriezties nedomā pat par spīti krīzes biedam.

Pāri okeānam

„Tā nav taisnība, ka latvieši masveidā kārtotu čemodānus un dotos no Īrijas prom”, dzirdu sakām no daudziem Dublinā sastaptajiem tautiešiem. „Pirmais Īrijas krīzes vilnis 2008. gadā ir bijis vēl pat smagāks. Tie, kuri Īrijā dzīvo vairāk nekā divus gadus un paguvuši iekārtoties, nostabilizēties, pārdzīvos arī šos laikus,” secina Liāna Goldštrema un Daina Pūliņa, kuras Īrijā dzīvo un strādā jau vairākus gadus.

Taču, ja latvieši izbrauks, tad ne jau atpakaļ uz Latviju. Arī Daina zina cilvēku, kurš kārto pasi aizbraukšanai uz Kanādu.

Arī Latvijas vēstniecībā Dublinā stāsta, ka patlaban Īrijas krīzes dēļ masveidīgu latviešu aizbraukšanu atpakaļ uz dzimteni nenovēro, tomēr aizvien biežāk tautieši kārto pases, lai varētu doties uz daudz tālākām vietām. „Tā nav visaptveroša tendence, taču sabiedrība ir tik dažāda, ka būs aizbraukšanas gadījumi gan uz Kanādu, gan uz Austrāliju, gan Jaunzēlandi un Vāciju, kur tūlīt atvērsies darba tirgus, un daudzos gadījumos tā jau ir Lielbritānija,” stāsta Latvijas vēstniecības Īrijā padomniece Vija Buša. „Latvietim, kurš meklē darbu, vieglāk to ir atrast Eiropas Savienībā. Taču īri pārsvarā dodas uz Kanādu, ASV un Austrāliju, jo tās ir angļu valodā runājošo zemes un daudz īru jau ir priekšā. Mēs esam ievērojuši, ka latvieši, kuri te dzīvo ilgāku laiku, sāk domāt līdzīgi kā īri,” piebilst Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Elferts.

Celtniecībā visticamāk dīkstāve vēl turpināsies, bet jauns darba vietu kritums varētu būt arī medicīnā, kur Īrijas valdība paredzējusi samazināt ap 2000 darba vietu un kur strādā arī latvieši.

Laimes meklētājiem durvis ciet

Vēstniecībā atzīst, ka šis ir slikts laiks jebkuriem darba meklējumiem Īrijā un cerībām, ka durvis vērsies tikpat viegli kā pirms dažiem gadiem. „Gandrīz katru nedēļu kāds vēršas pēc palīdzības vēstniecībā, jo ir nokļuvis bezizejas situācijā,” saka Vija Buša. Visskumjāk ir redzēt ģimenes ar maziem bērniem, kuras atsaukušās uz apšaubāmiem sludinājumiem un atbraukušas cerībā atrast darbu. „Arī vakar bija tāds gadījums. Jauns pāris — meitene un puisis — atbraukuši un kopš septembra izmisīgi meklē darbu. Tagad visi līdzekļi ir iztērēti, un viņi lūdz palīdzību, lai varētu atgriezties Latvijā.”

Vēstniecībā arī ievērojuši, ka grūtībā nonākušie latvieši cenšas slēpt savas problēmas no mājiniekiem, lai lieki viņus nesatrauktu. Paliek ilgāk, iedzīvojas parādos un galu galā nokļūst vēl lielākās problēmās.

Līdz ar krīzi mainījies arī vietējais klimats, un citkārt ļoti viesmīlīgajos īros pieaug neiecietība pret iebraucējiem. ”Mēs diemžēl esam sastapušies ar diskriminācijas gadījumiem. Īri kā tauta allaž ir bijuši ļoti iecietīgi un ar izpratni izturējušies pret cilvēkiem, kas ir atbraukuši, jo vēsturiski paši īri vienmēr ir devušies strādāt uz citām zemēm. Taču tagad, kad ir kārtējie grūtie apstākļi, dzimst domas par to, kādēļ man nav darba, bet tam, kurš tik tikko atbraucis, ir?” saka Pēteris Elferts.

Pēc vairāku dienu sarunām ar mūsu cilvēkiem Īrijā secinu, ka Īrijas latvieti nevar ielikt rāmī — katra dzīvesstāsts arī krīzes apstākļos te ir unikāls. Vismaz šobrīd latvieši Īrijā spītīgi turas pretī mītam, ka krīze kopienu šķeļ un sekos strauja došanās prom. Joprojām mazākumā ir tie, kas sevi redz atgriežamies dzimtenē. Cilvēki teic — krīze ir visur, bet Īrijā to vēl ir cerības pārziemot.

Latvieši ironizē, ka īstu krīzi paši īri vēl nav redzējuši, jo nezina, ko nozīmē iztikt mēnesī ar 300 eiro, kad uz kakla ir kredīts, ikdienišķie maksājumi un pie viena vēl jāvelk dzīvība.

Dažādus viedokļus dzirdu arī par to, kādēļ apsīkst Īrijas latviešu sūtītā naudas plūsma uz Latviju, kas, kā atzinuši arī politiķi, palīdz pašmāju ekonomikai. Vieni saka, ka sarūk Īrijas latviešu ienākumi, citi — ka nav jau vairs īsti, kam naudu sūtīt, jo visa ģimene pārcēlusies uz Īriju.


Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.


Baltic-Ireland

Ireland Crisis BBC

Q&A: Irish Republic bail-out BBC

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!